Politika Politika

«Vai tad mēs esam okupanti?» Krievi dzīvoja Latvijā, vēl pirms Latvijas valsts izveidošanās

Attēla avots: Mixnews
 

Kāpēc Latvijas krievi 9. maijā nāk pie Uzvaras pieminekļa un kāpēc vēlās, lai viņu bērni mācās krievu valodā? Kā jūtās krievi, kuri piedzimuši PSRS ēras nobeigumā un visu savu dzīvi nodzīvoja Latvijā? Par to analītiskais portāls RuBaltic.Ru parunāja ar rīdzinieci krievieti Olgu GOGINU-MIROĻUBOVU, kuras emocionālā vēstule Facebook profilā saviem latviešu vienaudžiem izraisīja lielu rezonansi Latvijā.

— Olga, savā Facebook profilā Jūs vērsāties pie saviem latviski runājošiem vienaudžiem, stāstot par to, kas ir Latvijas krievi un kāpēc viņi katru gadu atzīmē 9. maiju. Lūdzu, paskaidrojiet, kas Jūs pamudināja šādi rīkoties?

— Divas lietas. Pirmā — latviešu žurnālistes Ingas Spriņģes publicētā intervija, kurā viņa norāda, ka nevar sastapt krievu jauniešus, kuri nav saistīti ar politiskām partijām, lai ar viņiem apspriestu sabiedriskās problēmas. Bet es esmu viens no šādiem cilvēkiem — krievu rīdziniece, dzimusi astoņdesmitajos gados, naturalizējusies Latvijas pilsone, kura nolēma parādīt, ka šādi cilvēki pastāv.

Otrais moments ir saistīts, ar to, ka es lasīju latviešu komentārus par cilvēku klātbūtni pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā. Ieraugot tik daudz naida un nesaprašanas, daži komentāri man lika šausmināties, tāpēc es nolēmu paskaidrot savu pozīciju.

 Olga Gogina-Miroļubova Olga Gogina-Miroļubova
  

Es uzrakstīju, ko man nozīmē šī diena, un ka es uz turieni devos pēc sirds aicinājuma atcerēties savus senčus un nolikt ziedus viņu atmiņā. Tās ir manas ģimenes vēsturiskās atmiņas. Mani vecvectēvi karoja, apturēja nacismu, un par to es viņus novērtēju. 

Priekš manis nacisms — ir slikti, un es saprotu, ka bez šis Uzvaras manis vienkārši nebūtu uz zemes. Tapāt, es uzskatu, ka par to ir jāstāsta saviem bērniem, lai viņi to stāstītu saviem bērniem un tā tālāk. Manai meitai ir trīs gadi, un es viņai stāstu, ka viņas vecvectēvi karoja par savu Dzimteni, kura viņiem bija jāsargā. Šogad es viņu atvedu pie Uzvaras pieminekļa.

— Kā Jums šķiet, vai Jums izdevās to panākt, jo spriežot pēc komentāriem zem Jūsu publikācijas, daudzi latvieši šo dienu izprot pavisam citādi?

— Komentāri ir dažādi, turklāt jāatzīmē, ka bez publiskiem komentāriem, es saņēmu ļoti daudz privāto ziņojumu, kuros latvieši izrāda solidaritāti manam viedoklim. Sarūgtina, ka daudzi baidās savu viedokli izteikt publiski.

Tā nu ir izveidojies, ka Latvijas krieviem 9. maijs ir kļuvis par zīmīgu dienu, kura apvieno gan Uzvaras Dienu, gan arī “krievu gara plosīšanas” dienu. Un, manuprāt, negatīvo attieksmi izraisa nevis kara nobeiguma diena, bet tieši “krievu gara plosīšanās”. Dažu latviešu apziņā Latvijas krievs identificējas ar padomju vai Krievijas Federācijas pilsoni, lai gan jāatzīmē, ka šādi uzskata arī daļa Latvijas krievu. Bet es tā neuzskatu.

Esmu krieviete gan dvēselē, gan pēc kultūras, tomēr es nejūtos kā daļa no diasporas, esmu krievu izcelsmes Latvijas pilsone. Domāju, ka šo manu domu kāda daļa latviešu ir sapratusi, vismaz ceru, ka mani ir sadzirdējuši.

— Jūs arī mēģinājāt paskaidrot latviešu sabiedrības daļai savu pozīciju attiecībā uz iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā, šajā gadījumā krievu valodā. Vai Jums ir izdevies rast izpratni par šo jautājumu?

— Latviešu sabiedrības daļā mākslīgi tiek radīts mīts, ka Latvija ir tikai latviešiem, tas ir vienai nācijai, kas man nav pieņemami. 

Vai tad mēs esam okupanti? 

Manas meitas senči ir vecticībnieki, cilvēki, kuri dzīvoja Latgales teritorijā ilgi pirms Latvijas rašanas kā valsts.

Pirmo Latvijas Republiku cēla visi iedzīvotāji — latvieši, krievi, ebreji, vācieši, poļi un citas tautas; bija skolas, plašsaziņu līdzekļi, teātri un pārējās lietas dažādās valodās.

Kad cilvēkiem stāstu par šo, daži sāk aizdomāties. Lai gan atzīmēšu, ne visi, tikai daži.

Otrs moments: bieži tiek jaukti jēdzieni “mācīties latviešu valodu” un “mācīties latviešu valodā” — tas ir pavisam dažādas lietas. Lai zinātu un prastu valodu, nav obligāti tajā jāmācās. Un tam es esmu apliecinājums — mācījos krievu skolā, krievu valodā, bet universitātē — latviešu valodā, un problēmas neesmu izjutusi.

Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc visai izglītībai ir jānotiek latviešu valodā.

Kāds bija sapratis manus argumentus, bet kāds turpināja apgalvot, ka jābūt “vienai valstij, vienai valodai, vienai nācijai”.

— Vai Latvijas krievi, kuri ir dzimuši neatkarīgajā Latvijā vai arī nodzīvoja tajā visu savu apzināto dzīvi, ir vīlušies valstī vai apvainojušies uz to, pēc līdzīgiem apgalvojumiem?

— Pirms desmit gadiem kopā ar draugiem veicam pētījumu Eiropas Komisijai par krievu jauniešu problēmām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pētījums ļāva iedalīt vairākas grupas. Vienā jaunieši asociē sevi ar Latviju un saista ar to savu nākotni, pārvalda valodas un tajā pašā laikā jūtās kā krievi.

Otrajā grupā uzskata, ka Latvijas valdība viņus neatzīst, nepieņem un vēršas uz Krieviju. Bet trešā grupa ir gatava asimilācijai.

Savos secinājumos mēs toreiz uzrakstījām, ka, ja politika nemainīsies, tad notiks radikalizācija un marginalizācija. Šobrīd man liekas, mēs vērojām šo procesu.

Pieauga asimilācijas noskaņojumi, kas, manuprāt, ir bilingvālas izglītības ieviešanas rezultāts. Tapāt palielinājās to cilvēku sabiedrības slānis, kuri cenšas parādīt saikni ar Krieviju, kuri nepiekrīt krievu skolu latviskošanas politikai.

Teikt, ka tas ir aizvainojums vai vilšanās? Nezinu. Man nekāda aizvainojuma pret Latviju nav. Esmu pilsone, izmācījos, un es varu apgalvot, ka esmu Latvijas patriote, tā ir mana dzimtene, un es tai vēlu uzplaukumu. Bet es nepiekrītu šādai integrācijas politikai, nepiekritu, ka Latvija ir tikai latviešiem.

— Latviešu tauta arī uzskata, ka Latvija ir tās dzimtene un runā par savu patriotismu. Tomēr zem patriotisma tiek noprasts tanī skaitā arī “Latvija latviešiem”. Ko jums nozīmē “Latvijas patriots”?

— Pastāstīšu piemēru no dzīves. Pēc studiju beigām Latvijas universitātē turpināju studijas Izraēlā, Serbijā, Zviedrijā un Vācijā. Man bija piedāvājumi palikt dzīvot un strādāt ārzemēs, bet es atteicos, jo savu nākotni saistīju tikai ar Latviju. 

Tā ir mana valsts, šeit ir manas mājas, un es vēlos attīstīt un celt tieši Latviju, nevis kādu citu valsti. Tāds — ir mans patriotisms.

Nevēlos neko sliktu teikt par tiem, kuriem ekonomisko iemeslu dēļ nācās Latviju pamest vai arī doties celt kvalifikāciju. Arī es daudz kur esmu bijusi un ilgu laiku dzīvojusi, bet vienmēr zināju, ka atgriezīšos Latvijā.

— Tādā gadījumā, kā Jums šķiet, vai ir iespējams mainīt radušos situāciju, vai ir iespējams atrast kopīgo valodu ar latviešiem šajos sāpīgajos jautājumos?

— Domāju, tas būs iespējams, kad mainīsies ideoloģija. Ir jāparādās jauniem cilvēkiem ar jauniem uzskatiem. Iespējams, tie būs tie, kuri šobrīd atrodas emigrācijā un atgriezīsies Latvijā. 

Jo tie, kuri ir padzīvojuši citās valstīs, ieraudzīja, ka pasaule ir liela un neierobežojas ar vienu Latviju, un saprata, ka var būt britam, francūzim, vācietim, ar dažādu ādas krāsu, dzimšanas vietu un etniskiem senčiem.

Patiesībā, Latvijā jau pastāv politiskā nācija, tā ir tikai jāstiprina.

Bet pagaidām, manuprāt, Latvijā dominē bailes pazaudēt savu valodu, tāpēc ir tik sāpīga attieksme pret visiem mēģinājumiem saglabāt krievu skolas.

Tajā pašā laikā, man šķiet, es saprotu latviešus. Atceros, kad Vācijā es gāju pa ielu, notika kaut kāds festivāls, un kaut kāds vīrietis stāvēja militārajā ķiverē un kaut ko teica megafonā vācu valodā. Un mani pārņēma neapzinātas, neskaidras šausmas. Domāju, ka latvieši izjūt kaut ko tamlīdzīgu.

Lai gan ir skaidrs, ka šīs bailes ir irracionālās, jo mācības krievu valodā un šīs valodas izmantošana nekādi neapdraud latviešu valodu.

Mācības — tas ir viens process, un augstākus rezultātus bērni sasniedz mācoties dzimtajā valodā. Savukārt valodas mācības — tas ir cits process. Dzīvojot Latvijā, latviešu valoda ir jāmāk, un mācības dzimtajā valodā neizslēdz latviešu valodas zināšanas dzimtās valodas līmenī. 

Protams, es saprotu, ka gan vienā pusē, gan otrā pusē ir tādi, kuri uzskata, ka nekāds dialogs nav vajadzīgs, jo nekas neizdosies. Esmu pārliecināta, ka ja mēs nerunāsim, tad mūs sagaida divu kopienu valsts.

Es iestājos par trešo variantu — par dialogu, par vienlīdzīgu sarunu.

Daļa latviešu ir mani sadzirdējusi, bet žēl, ka baidās runāt par to atklāti.

Jā tādu cilvēku kļūs vairāk, mēs spēsim rast saprašanos. Es esmu spērusi savu soli, ceru, ka man sekos arī citi, un mums viss izdosies.

Raksts ir pieejams citās valodās:
Diskusija ()