I Z R A K S T I
no 42. pulka 19. latviešu grenadieru SS divīzijas (lat. Nr.2) štāba rotas karavīra dienasgrāmatas.
15.10.44. g. “13:00 no kreisās puses sākās stiprā artilērijas uguns. Izskrienam no blindāžas un redzam krievus, kuri 20 metru attāluma no mums guļ aiz stiepju žoga un bļauj. Mēs visi seši cilvēki sākam šaut, bet rota visu laiku ir zem tādas uguns, kā šķiet, ka mums trāpa kāda mīna. Tālāk viss notiek strauji. Zem stipra spiediena puiši pa kreisi no mums pamet tranšejas, un mēs varam tikai nedaudz retināt krievu flangus, kuri ar automātiem rokās kā trakie iet uz priekšu.
Mūs nepārtraukti apšauda. Drīz pēc tam no labās puses mums virsū virzās tanki, dārdot un šaujot. Turklāt mūs sāk apšaudīt “Katjuša”... Mūsu kaprālis aizbēg aizmugurē, un mēs ar to esam ļoti neapmierināti. Krievu tanks aizdedzina lielu māju. Tanks šauj, krievi bļauj un arī šauj, sprāgst mīnas, vienā vārdā, īsta elle...”
22.10.1944.g. “Sešus mēnešus dienēju armijā. Pusgads — tas nav daudz, bet tas ir vissavdabīgākais un briesmīgākais periods visā manā mūžā. Šajā laikā esmu izjutis visu to, it īpaši kopš tā laika, kamēr atrodos leģionā, no kā baidās vairums cilvēku, un to, par ko kādreiz un pat vēl tagad dažs cits daudz ko atdotu, lai viņam nenāktos to pārdzīvot. Naktī nācās vērot, kā uzdzīvo pulka komandieris ar saviem tuvākajiem palīgiem, sakarā ar viņa apbalvošanu ar vācu zelta krustu un saņemto pulkvežleitnanta pakāpi.
Visu nakti iekšā skan dziesmas, mūzika, runas un dejas, jo piedalās arī sievietes. Tas, teiksim, nekas, bet šādi banketi tiek rīkoti diezgan bieži, bet mūsu puiši šņabi nesaņem vispār. Piemērām, tagad — četras dienas mēs nesaņemam cigaretes, jo ir trūkums, bet šis ļaudis var atļauties dažādas izklaides”
27.10.1944. “Apglabājām savu daļas komandieri. Bija nedaudz nepatīkami noskatīties, ka no viņa novilka zābakus un labas jātnieku bikses. Bet šajā gadījumā tas ir piedodams, ņemot vērā lielu formas tērpu un apavu trūkumu. Tik daudz puišu staigā caurās biksēs ar ielāpiem uz ceļiem, tāpēc būtu nepieļaujami aprakt šādas pirmās šķiras bikses”
29.10.1944. “Puišu stāvoklis tranšejās ir diezgan smags. Auksti, blindāžu nav, cilvēku maz, bet lauks ir liels”
30.10.44.g. “Vienā vārdā mūs sāk pārāk... (aizvainot). Caurām dienām mums ir tik daudz darba, kā nepietiek laika salabot bikses. Mēs esam noslogoti ar dažādiem darbiem — rokam kartupeļus, būvējam blindāžas, “vācam vasku” u.t.t., tā kā par brīvo laiku var pat nesapņot”
2.11.44.g. “Šodien krievi, neskatoties uz lietainu un drūmu laiku, veica uzbrukumu 43. pulka teritorijā un guva panākumus, jo piedalījās pat tanki. Nezinu, kas notika, mūsu puiši salīdzinoši ļoti vāji turas. Turklāt nācās novērot, ka tādu kauju, kā svētdien pirms divām nedēļām, par kuru visi runāja, ka tas ir kauns latviešiem, mūsu pulka komandieris pulkvežleitnants Galdiņš avīzē apraksta kā vienu no vislabākajām kaujām. Viens uzbrukums sekoja citam, tad vēl un vēl...
Viņa aprakstītais slavenais prettrieciens bija diezgan nožēlojams, bez skaidras vadības, artilērija šāva uguni uz savām tranšejām. Pēc pirmā krievu viļņa mūsu tranšejās vairs nebija neviena cilvēka. Ir viegli lielīties, kad krusti birst.
Naktī stāvu postenī un vēroju, ka šņabis ne tikai “tek”, bet arī “līst”. Mūsu rotas kungi dzer visu nakti. Skan aizsmakušas dziesmas, plīst trauki un vel kaut kas, bet puiši bez šņabīša guļ tranšejās salā un zem lietus”
9.12.44.g. “Kā pavasara sapnis pagāja mācību dienas. Mācības notika Kliģu muižā, vai kā to sauc “Kara akadēmija Kliģos”, zem kapteiņa Čevera vadības (19. divīzijas smagās prettanku rotas komandieris)”
Šeit dienasgrāmata apraujas.