Saeimas deputāti ar balsu vairākumu atbalstīja iniciatīvu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un nosūtīja to izskatīšanai attiecīgajām komisijām. Tas notika, par spīti tam, ka pieminekļa aizstāvēšanai tika savākti vairāk nekā 27 tūkstoši parakstu. Latvijas krievi ir apņēmības pilni aizstāvēt padomju karavīriem veltīto memoriālu. Portāls RuBaltic.Ru nolēma parunāt ar Latvijas krievu jauniešiem, un uzzināt viņu domas par Uzvaras pieminekli, un nacionālistu plāniem to nojaukt.
Pieminekļu nojaukšana — ir vandālisms
Studentei Jekaterinai Uzvaras piemineklis nesaraujami asociējas ar Uzvaras dienu — 9. maiju. Tā ir vieta, kur cilvēki nāk godināt ne tikai savus senčus, bet arī visus, kas cīnijās par mūsu brīvību un pret nacistisko Vāciju.
“Personīgi man tie ir gan svētki, gan sēru diena. Svētki, jo šajā dienā tautai beidzās elle, vairs nebija jālej asinis un varēja atgriezties pie savām ģimenēm. Sēru diena — no apziņas, cik daudz cilvēku gāja bojā, lai sasniegtu vareno mērķi. Šajā dienā es priecājos par tiem, kuriem beidzās šis karš, un sēroju par tiem, kas nesagaidīja uzvaru, ziedojot savu dzīvi par mūsu nākotni”, — saka Jekaterina.
Jautājumā par pieminekļa nojaukšanu vai saglabāšanu Jekaterīna viennozīmīgi atbalstīja tā saglabāšanu, jo pieminekļu nojaukšana — ir muļķīgs vandālisms.
“Lēmums par pieminekļa nojaukšanu — nav politiķu, bet gan mazu aizvainoto bērnu lēmums. Viņi bieži runā par to, cik slikti ir bijis padomju laikos, acīmredzami ir bijis sarežģītāk nodarboties ar korupciju. Es domāju, tas arī ir iemesls pieminekļa nojaukšanai”, — uzskata studente.
Tiesa, Jekaterina nezina, ko darīt, lai saglabātu memoriālu. Tomēr viņa ir pārliecināta: klusēt nedrīkst.
“Nav zināms, kā var ietekmēt politiķu lēmumu, bet noteikti ne ar klusēšanu. Protesta akcijas nedrīkst pārtraukt, lai Eiropas Savienība beidzot ieraudzītu, kāda patvaļība šeit notiek”, — uzskata Jekaterīna.
Nav pieminekļa — nav brīvības
Līdzīgs viedoklis ir arī Maksimam, kurš šogad absolvēja vidusskolu. Viņš uzskata, ka Uzvaras piemineklis, kā jebkurš cits piemineklis, — ir pagātnes atveidojums, tas ir akmenī atveidots stāsts, kas ir svarīgs notikuma vietai, kurā tas ir uzstādīts. To nekādā gadījumā nedrīkst nojaukt.
“Nojaukt vai uzspridzināt pieminekli nedrīkst — tā ņirgāšanās par vēsturi, necieņas izrādīšana saviem senčiem. Mūsdienu politikai un viedokļu sistēmai nav vietas pagātnē, mums ir jāatceras gan slikto, gan labo, jāatceras, ka nekas nav mūžīgs, ka vēsture ir cikliska un daudz kas vēl var atkārtoties. Mums tas ir jānovērš, mums ir jābūt gataviem”, — viņš uzsver.
Maksims uzsver, arī to, ka Uzvaras piemineklis simbolizē Rīgas atbrīvošanu no fašisma, kā arī uzvaru par nacismu kopumā — ideoloģiju, kas nogalināja vairāk nekā 50 miljonus cilvēku.
“Tas ir neiedomājami: tik daudz dzīvību, pasaule, kas saķērusies cīņā, iemesli un sekas — viena no lielākajām cilvēces traģēdijām. Tas nenotika pirms diviem tūkstošiem gadu, tas notika pavisam nesen, vel dzīvi tie, kas piedalījās tajā karā — viņu ir vairāk nekā mūsu, vairāk nekā dzīvo Rīgā, vairāk nekā Latvijā! ”, — norāda Maksims.
Viņš uzskata, ka iznīcināt Uzvaras pieminekli nozīme aizmirst, bet aizmirstot mēs vai nu piedodam, vai piekrītam. Un aizmirst diemžēl — ir daļa no cilvēka dabas: tā ir vienkāršāk aizmigt un dzīvot, bet tikai šodienai. Bez pieredzes neko nevar radīt, labākajā gadījumā var palikt uz vietas, bet valdība, kura noraida savu pagātni, ir nākotnes tautas ienaidnieks.
“Nav Uzvaras pieminekļa — nav uzvaras karā ne mums, ne mūsu tautai. Ja tauta vēlas zināt, ja tauta vēlas atcerēties, 9. maijā likt ziedus pie pieminekļa, tad valdība nevar tai traucēt. Tāpēc es ticu, mums ir iespēja to saglabāt vectēviem un bērniem, vajag tikai savākties visiem kopā, lai sajustu nevis kaunu, bet lepnumu! Iekarojot ir jāsargā!”, — teic Maksims.
Līdzīgas iniciatīvas ir jānovērš pašā sākumā
Savukārt studente Tatjana uzskata, ka gadījumā ja Uzvaras piemineklis tiks nojaukts, tiks pārkāptas Latvijas un Krievijas vienošanās. Līdz ar to jaunietei radās jautājums: cik lietderīga ir šāda iniciatīva?
“Tik tiešām: ja starp Latviju un Krieviju pastāv vienošanās par pieminekļu aizsardzību, kāpēc šī iniciatīva netiek noraidīta uzreiz? Kāpēc tā ir jāvirza? Vai šie 45 deputāti, kuri balsoja “par” vēlas, lai Krievija apietos ar pārējām vienošanām tāpat kā Latvija? Piemērām, par Latvijas neatkarības atzīšanu? Un Krievijai būs taisnība!”, — norādīja Tatjana.
Taja pašā laikā, viņa uzskata, ka paļauties vienīgi uz vienošanos nevar. “Esmu dzirdējusi, ka daudzi runā: “Pieminekli nojauks, esmu drošs! Bet, ja pieņems lēmumu par nojaukšanu, mēs apsēdīsimies pie pieminekļa pakājes, un neviens mūs neizkustinās no vietas”.
Es gan nebūtu tik optimistiska un pašpārliecināta. Tik tiešām, starp Latviju un Krieviju ir noslēgta vienošanās par pieminekļu aizsardzību, bet cik daudz vienošanās tika pārkāptas! Paskatieties, kā nojauc pieminekļus citās valstīs? Un kāpēc Latvija nevar rīkoties tāpat?”, — jautā studente.
Kad cilvēki saka, ka piemineklis netiks nojaukts, viņi nomierina vai attaisno paši sevi. Redz, mēs tagad neko nedarīsim, var būt likums par nojaukšanu netiks pieņemts. Bet, ja tiks pieņemts, tad mēs viņiem parādīsim!
Tatjana uzsvēra, ka pēc situācijas novērošanas ar krievu skolu piespiedu pāreju uz latviešu valodu, viņai nav lielas pārliecības, ka pieminekli izdosies aizstāvēt.
“Pirms aizvadītajām Saeimas vēlēšanām, es dzirdēju frāzes: Kāpēc jācīnās par krievu skolām? Kam vajadzīgi mītiņi? Tiklīdz nacionālisti nokļūs Saeimā, viņi nomierināsies un aizmirsīs par krievu skolām. Tā taču ir tikai viņu priekšvēlēšanu aģitācija. Vēlēšanas pagāja, bet rezultāts ir tāds, kāds viņš ir: nākamgad krievu bērni mācīsies skolā latviešu valodā”, — ar skumjām saka Tatjana.
“Šobrīd reakcija uz petīciju par pieminekļa nojaukšanu ir ļoti asa, — turpina Tatjana, — bet arī tagad, es nedomāju, ka 150 tūkstoši cilvēku, kas ik gadu nāk pie pieminekļa 9. maijā, dosies to aizstāvēt. Baidos, ka pēc pieciem gadiem, pēc nepārtrauktas cilvēku pieradināšanas pie domas, ka tas tomēr notiks, uztveres asums mazināsies, un galu galā cilvēki samierināsies.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka šādas iniciatīvas ir jānovērš pašā sākumā. Kādā veidā? Ar cilvēku, kas katru gadu nāk pie pieminekļa, masveida protestiem. Skaidrs, ka valdība baidās no iedzīvotāju protestiem, un šī iemesla dēļ jautājums par Uzvaras pieminekļa demontāžu tiks risināts aiz slēgtām durvīm”.