Latvija un Lietuva ir vienīgās ES dalībvalstis, kam līdz šim nav precīzi fiksētas jūras robežas vienai ar otru. Divus gadu desmitus pēc vienošanās par jūras robežām “Baltijas māsām” nav izdevies atrisinat jautājumu par teritoriālo ūdeņu un dzīļu piederību. Domstarpību galvenais iemesls – potenciālās naftas iegulas Baltijas jūrā.
Jautājums par Latvijas un Lietuvas jūras robežu radās tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma. 1993. gadā Latvija paziņoja, ka plāno sākt naftas izlūkošanu un ieguvi Baltijas jūras šelfa rajonā. Lietuva negribēja palikt malā un izvirzīja savas pretenzijas uz minēto rajonu, kas bagāts ar ogļūdeņražiem.
Melnā zelta rezerves šelfa teritorijā, ap kuru iededzies strīds, sasniedz 8 milj. tonnu, no kurām 2-3 milj. tonnu iespējams iegūt.
1995.gada maijā Latvija nāca klajā ar piedāvājumu iezīmēt robežu pa “vidusceļu”, taču Lietuvas valdība to noraidīja, jo tādā gadījumā domājamā naftas rezerve pilnībā pārietu Latvijas rokas. Savukārt Viļņa piedāvāja novilkt jūras robežu taisnā līnijā no abu valstu sauszemes robežas līdz saskares punktam ar Zviedrijas ekonomisko zonu.
Rīga vēl joprojām aizstāv savas tiesības uz naftas atradni Baltijas jūrā. 1995 gada nogalē Latvijas valdība noslēdza vienošanos ar starptautisko konsorciju Amoco/Opab par naftas iegulu izlūkošanu un naftas ieguvi. Saskaņā ar līgumu naftas atrašanas gadījumā, Latvija saņemtu 10% no iegūtā. Līguma izpildes nosacījums – teritoriālā strīda atrisināšana ar Lietuvu. Taču līdz līgumā noteiktajam laikam abām valstīm neizdevās vienoties par jūras robežu.
1999.gada 9.jūlijā pēc ilgstošām pārrunām Palangas pilsētā Latvija un Lietuva parakstīja Līgumu par teritoriālās jūras robežu, ekonomisko zonu un kontinentālo šelfu.
Jaunās robežas variants saskaņā ar dokumentu bija līdzīgs tam, ko iepriekš atbalstīja Lietuva, – taisna līnija no Baltijas valstu robežas līdz saskares punktam ar Zviedrijas ekonomisko zonu. Vienošanās paredzēja arī dabas resursu izlūkošanu un ieguvi teritoriālajos ūdeņos.
Ja derīgo izrakteņu iegulas atrodas abās jūras robežas pusēs, tās var izmantot arī viena puse, daļēji vai pilnībā, ja tā saskaņos visus resursu izlūkošanas un ieguves noteikumus ar otru valsti. Pēc stāšanās spēkā līgums uzliek abām pusēm saistības sākt pārrunas par jūras dibena un dzīļu līguma noteikumiem.
Lai arī dokuments precīzi traktēja Latvijas un Lietuvas jūras robežu, tas neieviesa nekādu skaidrību jautājumā par naftas nogulu piederību, kuri atrodas tieši uz jaunās robežas.
Rezultātā dokuments netika pieņemts.
Kā jau bija gaidāms, trīs mēnešus vēlāk Lietuvas Seims ratificēja vienošanos. Viļņai noslēgtais līgums bija izdevīgs – jaunā robeža palielināja valsts ūdeņus aptuveni par desmit tūkstošiem kilometru.
Savukārt Latvija vēl joprojām nav ratificējusi vienošanos, ko konsekventi pieprasa vispirms parakstīt dokumentu par ekonomisko sadarbību kontinentālajā šelfā, kas ļaus precīzi fiksēt abu valstu jūras robežu.
Jautājums par jūras robežu karājas gaisā kopš 1999. gada. Latvija un Lietuva vēl joprojām pieturas pie sava viedokļa.
Jautājums par teritoriālo ūdeņu sadalīšanu regulāri tiek apspriests starpvaldību darba grupas sēdēs, taču nekāds progress vēl joprojām nav redzams. Viens no variantiem, ko piedāvā Rīga, - līgumu par ekononomisko sadarbību šelfā un jūras robežu ratifikācija vienotā paketē.
Taču robeža, kas noteikta atbilstoši 1999. gada līgumam, Lietuvu apmierina, tāpēc tā vēlas, lai vispirms spēkā stātos šis dokuments.
Naftas atradņu piederība Baltijas jūrā ir svarīgākais, taču ne vienīgais strīdus ābols Latvijas un Lietuvas attiecībās jautājumā par jūras robežu. Vēl viens šķērslis līguma ratifikācijas ceļā ir zivkopības zonu norobežošanas problēma, taču pēc abu valstu iestāšanās Eiropas Savienībā un kvotu sistēmas pieņemšanas domstarpības šajā jautājumā ir atkāpušās otrajā plānā.
Šodien jautājums par Jūras robežu līguma ratifikāciju ir nonācis strupceļā.
Latvija un Lietuva ir vienīgās ES dalībvalstis, kas nav varējušas vienoties par jūras robežu.
Puses savu viedokli nemaina un nevēlas piekāpties. Lietuva, kas ratificējusi līgumu, apgalvo, ka darījusi visu iespējamo, lai noregulētu strīdu, un gaida atbildes soli no Latvijas, taču Rīga apgalvo pretējo.
Kamēr jūras robeža nav nosprausta, neviena naftas kompānija negribēs sākt pilnvērtīgu ogļūdeņražu izlūkošanu vai ieguvi šajā rajonā. Tā izpaužas bēdīgi slavenā “Baltijas vienotība”.