Saeima atņēma deputāta imunitāti aizdomās turētajām par spiegošanu "Saskaņas" deputātam Jānim Ādamsonam. Tomēr galvenā politiskā ziņa ir nevis Ādamsona imunitātes atņemšana, bet gan viņa partijas biedru klusēšana un situācijas ignorēšana. Pusotru gadu pirms Saeimas vēlēšanām "Saskaņas" deputātus sāk iznīcināt pa vienam, bet "krievu partijas" aktīvisti kā noburti vēro šo procesu un cer uz individuālo izglābšanos.
Valsts drošības dienests tur aizdomās par spiegošanu Krievijas labā deputātu Jāni Ādamsonu. Saskaņā ar Latvijas specdienestu datiem Ādamsons vairākus gadus nodeva Krievijai informāciju par valsts militāro budžetu un Latvijas karaspēka dislokāciju austrumu robežā.
Tomēr pierādījumi politiķa spiegošanas darbībai netika sniegti.
Saeimas nacionālās drošības komisijas loceklim Ādamsonam nebija pielaides valsts noslēpumā objektiem, bet Baltijas valstu specdienesti ir slaveni ar savu ieradumu apsūdzēt valsts nodevībā bez pierādījumu sniegšanas.
Krietni vēlāk izrādās, ka "valsts nodevība" bija tas, ka "tautas ienaidnieks" rakstīja grāmatu par neērtu tēmu, vai arī piekrita sniegt interviju Krievijas mēdijiem, kurā kritiski izteicās par valsts vadību.
Tāpēc izturēties ar skepsi pret VDD aizdomām ir vairāk nekā pamatoti. Neskatoties uz to, Saeima ar balsu vairākumu atņēma Ādamsonam deputāta neaizskaramību, lai Valsts drošības dienests varētu veikt kratīšanas politiķa dzīvoklī un darba vietā un rastu pierādījumus spiegošanā.
Nav nekāds brīnums kā "latviešu partijas", kuras ir Saeimas vairākumā, pieņēma šādu lēmumu. Viņi uzskata "Saskaņas" frakciju par eksistenciālo ienaidnieku, "Kremļa aģentu" partiju.
Interesanti, kā pati "Saskaņa" nav sniegusi nekādu morālo atbalstu savam deputātam un raksta publicēšanas laikā, visa frakcija saglabāja kapa klusumu.
No partijas štāba nav izskanējies neviens arguments pret VDD aizdomām, lai gan argumenti ir acīmredzami un tika minēti augstāk. No 23 frakcijas biedriem pret Ādamsona imunitātes atņemšanu nobalsoja četri. Vēl četri atturējās, pārējie, ieskaitot frakcijas priekšsēdētāju Jāni Urbanoviču, atteicās balsot.
"Saskaņas" spīkeri komentārus nesniedz. Situācijas īpašais traģifarss ir tas, kā pret Ādamsona vajāšanu jau izteicās Latvijas Krievu savienība. Gribēsi izdomāt, neizdomāsi: par "Saskaņas" deputātu cīnās galvenais konkurents krievvalodīgā elektorāta laukā, bet pati "Saskaņa" pat nekustās.
Pēc visām pazīmēm tika izvēlēta taktika "neko nezinām, informācijas nav, dienesti tiks skaidrībā".
Varbūt kādā citā valstī šī taktika būtu saprotamā, bet Latvijā "Saskaņai" būtu labi jāzina, ka specdienesti — ir politiskās cīņas instruments pret pašu "Saskaņu".
Valdošajai etnokrātijai vienmēr bija vajadzīgs Drošības policijas (tagad Valsts drošības dienesta) nozīmīgais vārds, lai uzkurinātu pretkrievisko paranoju latviešu elektorātā un turētu "krievu okupantu partiju" aiz "sarkanās līnijās", pat neļaujot pietuvoties varai, lai cik balsu "Saskaņa" arī neiegūtu vēlēšanās.
Tāpēc šajā situācijā "Saskaņai" ir ne tikai jārunā, tai ir jākliedz. Bez Jāņa Ādamsona nevainības pierādīšanas, vismaz atgādināt sabiedrībai par Latvijas specdienestu tradicionālo angažēšanu.
Jo ir skaidrs, ka neatkarīgi no pierādījumu esamības vai neesamības pret bijušo Iekšlietu ministrijas vadītāju nacionālisti izmanto spiegu sižetu. Mēs jūs brīdinājām, ka "Saskaņa" ir krievu spiegu klubs? Re, lūdzu! Tā nebija runas forma — mūsu cienījamie dienesti ir atraduši spiegu. Vai tagad šādai partijai ir vieta Latvijas politikā?
Ja "Saskaņa" šobrīd ir paralizēta, un tās darboņi, tā vietā, lai rīkotos, slēpjas un mēģina izlikties, ka viņu nav, tas nozīmē, kā viņi samierinājās, kā "krievu partija" Latvijā tiks iznīcināta, un vienīgais uz ko viņiem atliek cerēt, ir individuāla glābšanās.
Valdības stratēģija ir saprotama: pirms nākamajam Saeimas vēlēšanām iznīcināt Latvijā populārāko politisko partiju. Vismaz, lai atbrīvotu sevi no jau 10 gadus uzdotiem neērtiem jautājumiem: kāpēc partija, kurai vēlēšanās bija labākais rezultāts, paliek opozīcijā, bet valdību veido partija, kurai bija sliktākais rezultāts un kura gandrīz pārvarēja piecu procentu barjeru, lai nokļūtu parlamentā?
Lai beidzot izbeigtu šīs sarunas, nepieciešams, lai "Saskaņa" pēc pusotra gada vēlēšanās iegūtu niecīgu balsu procentu skaitu un kļūtu par mazu marginālu partiju, par kuras vietu koalīcijā nevar būt par runa.
Lai to panāktu, ir nepieciešama partijas totālā diskreditācija.
Šāda stratēģijā neatstāj "Saskaņai" cerības. Tomēr šobrīd izraudzītā valdības taktika ievieš nelielu optimismu. Ja uzbrūk pa vienam, nevis visai partijai reizē, tad man vēl ir izredzes visu sarunāt, noslēgt darījumu, izglābties.
Un pats svarīgākais šajā lietā ir klusēšana!
Paraugs "Saskaņas" biedriem ir viņu partijas līderis Nils Ušakovs, kurš sarunāja, kā vairs nepretendēs uz līdera vietu Latvijas politikā un veiksmīgi aizbēga no kriminālvajāšanas uz Briseli.
Šādu "veiksmes stāstu", iespējams, centīsies atkārtot arī viņa partijas biedri.
Lai mūs iznīcina morāli, lai iznīcina partiju gan politiski, gan pat juridiski.
Galvenais nenonākt cietumā ar formulējumu "krievu spiegs".