Neskatoties uz it kā nosodošiem izteikumiem par esošu Baltkrievijas prezidentu, Latvijas politiķi joprojām nav izstrādājuši vienotu uzvedības modeli. Acīmredzami viņi uzskata, ka izdosies tik cauri ar vispārīgām frāzēm, un cer, ka situācija atrisināsies pati no sevis.
Otrdien Saeima pieņēma dokumentu, kurā piesauc Baltkrievijas valdību atkārtoti rīkot vēlēšanas ar vienādām iespējam visiem kandidātiem un ārzemju novērotāju klātbūtni[DT1] . Šis ir pavisam dekoratīvs paziņojums.
Patiesībā Latvijas pozīcija visā šajā stāstā ir diezgan atturīga. Tam ir daudz iemeslu, turklāt arī ekonomisku. Pavisam nesen Minskā viesojās premjers Krišjānis Kariņš. Tikšanas laikā ar Aleksandru Lukašenko viņš mēģināja pateikt dažas frāzes krievu valodā un pat uzdāvināja Baltkrievijas prezidentam hokeja formu ar viņa uzvārdu.
Dāvana ir simboliskā: Latvija un Baltkrievija ieguva tiesības rīkot pasaules čempionātu hokejā. Kopīgi.
Neskatoties uz notikumiem Baltkrievijā — opozīcijas protestiem un nežēlīgām sadursmēm ar drošībniekiem, Rīga nesteidzās atteikties no šī projekta.
Lai gan Kariņš uzsvēra, ka tagad to izdarīt būs grūtāk, viņš nebija kritisks. Daži plašsaziņas līdzekļi uztvēra to kā Latvijas atteikumu rīkot kopīgu čempionātu ar Baltkrieviju, tomēr vēlāk izrādījās, ka tas īsti nav tas, ko domāja Kariņš. Turklāt Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Viesturs Koziols steidzās paziņot, ka jautājums par kopīga čempionāta atcelšanu šobrīd netiek apspriests.
Manuprāt, Latvija nolēma iztikt vien ar dažiem formāliem soļiem: nosodīt vardarbību Baltkrievijā, saukt pie mierīga dialoga, izsaukt vēstnieku uz pārrunām Ārlietu ministrijā. Izskatās, ka ar šo viss arī aprobežosies.
Saikne ar Baltkrieviju ir pārāk stipra.
Turklāt kad Krievija samazināja tranzīta plūsmu, Latvijas ostas un dzelzceļš pazaudēja ievērojamas naudas summas. Atlika cerēt tikai uz Baltkrieviju, kura, neskatoties ne uz ko, palika stabils partneris.
Tas bija iemesls, kāpēc pat ES sankciju laikā pret Lukašenko mūsu amatpersonas slepeni tikās ar kolēģiem no Minskas.
Parasti uz robežjoslas.
Šobrīd Latvijas politiķi vēro notiekošo. Manuprāt, tā ir vispragmatiskākā pozīcija. Latvijai, kura ne vienmēr māk izvairīties no kārdinājuma skriet pa priekšu vilcienam, tā ir pat pārāk pragmatiska. Tomēr likme ir pārāk liela. Dažreiz tik tiešām ir labāk paklusēt un pagaidīt.