Gadsimta vidū Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju skaits samazināsies visstraujāk pasaulē, lai gan šīs valstis jau nostiprinājās pasaules depopulācijas līderu reitingā. Ar šādiem secinājumiem nāk klājā tradicionāla ANO atskaite par demogrāfisko stāvokli pasaulē. Baltijas valstis atrodas bēdīgā stāvoklī: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nevēlās dzīvot nedz vietējie iedzīvotāji, nedz iebraucēji no citām valstīm, tāpēc šīs valstis ir stratēģiski nolemtas.
Ja globālā mērogā cilvēces krīze paredz demogrāfisko eksploziju, tad atsevišķām valstīm draud demogrāfiskā lejupslīde. Apvienoto Nāciju Organizācija savā pētījumā “Pasaules iedzīvotāju skaita perspektīvas” iezīmē 55 valstis, kurās līdz gadsimta vidum paredzams vairāk nekā 1% iedzīvotāju skaita kritums.
Austrumeiropas valstis, to skaitā arī Baltijas valstis pārspēj depopulācijas rekordus, kas nozīmē ne tikai iedzīvotāju skaita samazināšanos, bet absolūtu demogrāfisku katastrofu.
“Tiek prognozēts, ka laika posmā no 2019. gada līdz 2050. gadam, 55 valstu un reģionu iedzīvotāju skaits samazināsies par 1% stabili zema dzimstības līmeņa dēļ, bet dažos reģionos augstu emigrācijas rādītāju dēļ”. Augstākais iedzīvotāju skaita samazināšanas līmenis attiecībā pret iedzīvotāju skaitu ar 20% zaudējumiem un vairāk ir sagaidāms Bulgārijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā un Volisa salās un Futunā”, — norādīts pētījumā.
“Proporcionāli iedzīvotāju skaitam lielākais kritums prognozējams Lietuvā un Bulgārijā, kuru iedzīvotāju skaits pēc prognozes būs par 23% mazāks, nekā 2019. gadā; tad seko Latvija (22%), Volisa salas un Futuna (20%) un Ukraina (20%). Bet vēl 21 valstī laika posmā no 2019. gada līdz 2050. gadam tiek prognozēts iedzīvotāju skaita samazinājums no 10% līdz 20%; šo valstu lielāka daļa atrodas Austrumeiropā vai Karību baseinā”.
Jāpiebilst, ka ANO pētījumā Baltijas valstis attiecina pie Austrumeiropas valstīm, nevis pie Ziemeļeiropas, uz kā vairāk nekā 30 gadus uzstāj Rīga, Viļņa un Tallina. Demogrāfiskie radītāji tik tiešam nedod pamatu raudzīties uz Latviju un Lietuvu kā uz Skandināvijas valstīm. Šie radītāji liek arī saprast, kāpēc Baltijas valstis nevēlas tikt pieskaitītas pie Austrumeiropas valstīm.
“Vēstures pareizo pusi ieņēmušie” Austrumeiropieši, kurus ceturtdaļgadsimta Krievija atzīmēja, kā veiksmīgas modernizācijas un demokratizācijas paraugu, šodien kļuva par izmirstošāko reģionu pasaulē, bet Latvijas un Lietuvas depopulācijas tempi apsteidz Okeānijas un Centrālās Amerikas bantustānas.
Latvija un Lietuva apsteidz pat Ukrainu, kas sāka strauji tuvoties Baltijas valstu “sasniegumiem”, pēc tam kad 2014. gada izdarīja savu “Eiropas izvēli” un turpināja attīstīties pēc Baltijas tīģeru modeļa.
Savas “otrās neatkarības” 30 gadu laikā Baltijas valstis zaudēja katru piekto iedzīvotāju, bet Latvijas un Lietuvas zaudējumi, ņemot vērā nepiefiksēto emigrāciju, ir katrs trešais iedzīvotājs. Tādejādi, pēc ANO pētījuma prognozēm, gadsimta vidū Baltijas valstis zaudēs lielāko daļu iedzīvotāju, kas dzīvoja to teritorijā uz PSRS sabrukuma laiku.
Par emigrācijas kvantitāti svarīgāka var būt tikai kvalitāte. Baltijas valstis pameta puse no darbspējīgo iedzīvotāju skaita. Pazaudēta lielāka daļa jauniešu. Baltijas valstīs paliek arvien mazāk darbspējīgu iedzīvotāju, un arvien mazāk reproduktīva vecuma cilvēku.
Tādēļ globālā iedzīvotāju novecošanas problēma visvairāk skars Baltijas valstis.
“2018. gadā pirmo reizi vēsturē 65 gadu vecu cilvēku skaits pasaulē pārsniedza piecgadīgu bērnu skaitu. Bet 2050. gadā cilvēku skaits, kuru vecums ir 65 gadi un vairāk pārsniegs jauniešu skaitu vecumā no 15 līdz 24 gadiem”, — norādīts pētījumā.
Novecošanās ir raksturīga visām valstīm ar negatīvo dabisko pieaugumu t.i. visai Eiropai, Ziemeļamerikai un Krievijai. Tomēr Krievija, Kanāda un Rietumeiropas valstīs var daļēji samazināt problēmu, pateicoties iedzīvotāju pieplūdumam no sociāli, politiski un ekonomiski nelabvēlīgiem Āzijas, Āfrikas un Austrumeiropas reģioniem.
Ja ir izveidota kompetenta migrācijas politika, adekvāta ideoloģija un efektīva valsts kopumā darbaspēka migrācija nodrošinās novecojušos pamatiedzīvotājus ar “kopēju paaudzi”, kura aizpildīs vakances darba tirgū, papildinās pensiju fondus no saviem nodokļu atskaitījumiem un rūpēsies par veciem cilvēkiem. Lai novērstu demogrāfisko krīzi, nepieciešams, lai šie cilvēki ieceļotu, bet, lai to nodrošinātu, valstij ir jābūt pievilcīgai dzīvošanai.
Baltijas valstis šajā gadījumā atrodas pavisam bēdīga stāvoklī: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nevēlas palikt ne pamatiedzīvotāji, ne atbraucēji no citām valstīm.
“Negatīva migrācijas bilance var saasināt iedzīvotāju skaita samazināšanos, ko izraisa negatīvais dabiskais pieaugums. Laika posmā no 2010.–2020. gadam desmit Eiropas valstis pieredzēja gan negatīvo dabisko pieaugumu, gan negatīvo migrācijas bilanci. Tās bija Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Horvātija, Grieķija, Polija, Latvija, Lietuva, Moldovas Republika un Rumānija. Tādejādi, visas 10 valstis pēdējo 10 gadu laikā saskārās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos — no mīnus 1% Moldovas Republikā līdz mīnus 13% Lietuvā”, — pēc ANO ekspertu datiem.
Un atkal mēs redzam Baltijas bēdīgos rezultātus. Un Lietuvas...
Apvieto Nāciju Organizācija kārtējo reizi grauj Baltijas valstu “veiksmes stāstu”, norādot uz šo valstu, no kuram bēg gan pamatiedzīvotāji, gan bēgļi, sacenšoties ātrumā ar lietuviešiem un latviešiem, stratēģisko nolemtību.
Pēc pāris gadiem Baltijas valstis kļūs nevis par nespējnieku patversmi, kurās vismaz ir apkalpojošais personāls, bet gan par “Ubasute” kalnu no japāņu pasakām, uz kurieni cilvēki nesa savus vecīšus mirt no bada un aukstuma. Šīs valstis ir nolemtas, jo stratēģiskajā strupceļā, kurā tas ir nonākušas, izdzīvot nav iespējams.