Josifa Staļina personības pozitīvais vērtējums Krievijas iedzīvotāju vidū ir sasniedzis jaunu rekordu: viņa nopelnus valsts darbā pozitīvi novērtējuši 70% respondentu. Vairāk nekā puse (51%) aptaujas dalībnieku pauž sajūsmu, cieņu vai simpātijas pret Staļinu. Šos datus aktīvi apspriež gan Krievijā, gan citās valstīs. Tikai Baltija, kurai šķita: tās pienākums ir “apglabāt” komunismu visā pēcpadomju teritorijā, pagaidām cieš klusu.
Aptaujas par attieksmi pret Staļinu vienmēr dāvājušas bagātīgu augsni dažnedažādām manipulācijām. To rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no jautājumu formulējuma, vēstures aspektiem, kam sociologi pievērš uzmanību. Teiksim, padomju valsts līdera lomu Lielajā Tēvijas karā Krievijā parasti vērtē atzinīgi. Taču attieksme mainās, kad runa ir par 1937.-38.gg. teroru, PSRS tautu deportācijām un tā tālāk.
“Levada centra” nesenā aptauja tendenci ir mainījusi, 46% respondentu uzskata, ka cilvēku upuri, ko padomju tauta cietusi Staļina ērā, noteikti vai zināmā mērā ir attaisnoti. To, kuri kategoriski atsakās upurus attaisnot, izrādījies par 1% mazāk.
Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins bija pārskaities līdz baltkvēlei. Jautājumu par cilvēku upuru attaisnošanu viņš nodēvēja par “kanibālisma testu”, visa pētījuma rezultātus raksturoja tā: “Kremļa režīms vēlreiz ir pierādījis, ka meistarīgi apguvis viltīgākās metodes manipulācijām ar masu apziņu un patlaban lielāko daļu Krievijas sabiedrības tur zombētā stāvoklī.”
Tas mazliet atgādina histēriju pēc Vladimira Zeļenska uzvaras Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā.
Arī aktiera oponenti apliecina manipulāciju tehnoloģiju neticamo efektivitāti, lai arī būtu grūti nepamanīt viņa triumfa patiesos iemeslus. Tāds pats ir arī stāsts par Staļinu: ilgas pēc stabilas un saimnieciskas personības, “stipras rokas”, sociālā taisnīguma.
Taču Kļimkina galvenais slēdziens ir tāds: “Zombētas, dehumanizētas sabiedrības pašas kļūst bīstamas, pēc režīma pavēles spējīgas uz lielu ļaunumu.” Tātad kaut kas jādara ar “nepareizajiem” Krievijas iedzīvotājiem. Jānožņaudz “komunisma odze” jau šūpulī, kamēr valsts vēl nav galīgi noripojusi totalitārismā,
Kļimkina draugi Baltijā pēc viņa opusa var tikai rūgti pasmīnēt.
Pēc PSRS sabrukuma viņi iejutās pašu nesamierināmāko padomju ideoloģijas apkarotāju lomā, centās pielīdzināt to nacismam un piespriest tai augstāko soda mēru starptautiskajā arēnā.
Tostarp – arī Krievijā. Riskēsim pat izteikties konkrētāk: vispirms – Krievijā! Tieši tā taču kļuva par Padomju Savienības tiesību mantinieci.
Par cīņas elementu kļuva prasības izmaksāt Baltijas valstīm kompensāciju par “padomju okupāciju”. Eksperti un žurnālisti bieži vien apspriež finansiālo aspektu, taču piemirst, ka Lietuvai, Latvijai un Igaunijai svarīgs ir pats fakts – Maskavai ir jānožēlo tās totalitārā pagātne. Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības izpētes centra direktore un tā saucamās “padomju okupācijas nestā kaitējuma kompensācijas aprēķina komisijas” priekšsēdētāja Birute Burauskaite atklāti paziņoja, ka morālā kompensācija viņas valstij ir daudz svarīgāka nekā materiālā.
“Neviens nevaino Krievijas tagadējos iedzīvotājus, krievu tautu, - komentēja Burauskaite. – Tas bija cietsirdīgais totalitārais režīms un komunistiskā ideoloģija, kas nesusi lielas ciešanas arī krievu tautai, no tā cieta visas PSRS tautas.”
Vārdu sakot, nožēlojiet grēkus paši savā labā! Nosodiet komunisma šausmas, grūdiet Staļinu kaunā.
Kāpēc krievi neuzklausa padomus?
Domājams, zināmā mērā – arī tāpēc, ka, atšķirībā no nacisma, komunistiskā ideoloģija netika sakauta karā.
Padomju Savienības tautas atteicās no tās brīvprātīgi. Un tieši tāpat, pēc brīvas gribas, tās var mainīt savu attieksmi pret to.
Protams, tas neliek mieru profesionālajiem padomju ideoloģijas nīdējiem no Baltijas valstīm. Viņi gribētu redzēt, kā komunisms tiek fiziski sakauts un samīdīts. Nav nejaušība tas, ka Lietuvas valdība ar tādu pietāti izturas pret mītu par “padomju agresiju” 1991. gada 13. janvārī. Tas bija viņu mazais triumfs. Tikai “karš” tā paša gada decembrī beidzās kaut kā tā... nepareizi. Ne tanku Maskavas ielās, ne Kremļa drupu, ne kājām mīdītu padomju karogu...
Un tagad noskaidrojas, ka nepiebeigtais pretinieks ir dzīvs!
Labi, Dievs ar viņu, ar to Krieviju! Taču Eiropai gan vajadzēja saprast, ka komunisms un nacisms ir dvīņu brāļi. Baltijas valstis mēģināja vest pie prāta arī eiropiešus.
Centienos piesaistīt uzmanību šai tēmai īsi pirms iestāšanās ES viņi spēra visai dīvainu soli. Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pārstāvji sagatavoja kopīgu rezolūciju, kurā nosodīja komunismu un apliecināja, ka plāno “popularizēt” šo tēmu Eiropas līmenī. Rezultāta viņu plāniem nebija.
Dažus gadus vēlāk sekoja neveikls “jauniņo” mēģinājums aizliegt komunistiskās simbolikas izmantošanu Eiropas Savienībā saskaņā ar likumu par rasismu un ksenofobiju. To atbalstīja ne vien Baltijas valstis, bet arī čehi, ungāri, slovāki. Tiesa, viņus ātri vien nolika pie vietas: Eiropas Komisija ierosinājumu noraidīja, ES tieslietu un iekšlietu komisārs Franko Fratini bez aplinkiem paziņoja, ka “lēmums aizliegt šos simbolus visā Eiropā būs muļķīgs un grūti pamatojams”.
Pēc krīzes sākuma Ukrainā Baltijas valstis pievērsās vēl vienai bezcerīgai idejai: “dabūt gatavu” Nirnbergas tribunālam līdzīgu starptautisko tribunālu pār komunismu.
Pirmais par to ierunājās Igaunijas tieslietu ministrs Urmass Reinsalu: “Mums ir jāpaceļ komunistiskā režīma noziegumu vērtējums starptautiskā līmenī un kopīgi tie jānosoda. Patlaban komunistisko režīmu noziegumi neatrodas nevienas starptautiskās tiesas kompetencē.”
Ar šo ideju Igaunijas Tieslietu ministrija metās pie kolēģiem Latvijā un Lietuvā, tomēr tālāk par runām jautājums nevirzās. Pat Krievijai naidīgās histērijas viļņa virsotnē “Vecā Eiropa” nevēlas piedalīties tādās avantūrās. Atliek tikai viens variants: organizēt improvizētu tribunālu trijatā.
Protams, starptautiskās organizācijas neatbalsta arī prasības izmaksāt kompensāciju par “padomju okupāciju”, lai arī tas pats Reinsalu kopā ar Latvijas tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču plānoja apspriest jautājumu ANO līmenī.
Baltija var palepoties tikai ar nesen EP iesniegto rezolūcijas projektu, kurā Krievija aicināta “nosodīt komunismu un padomju režīmu”. Tas pieņemts ar balsu vairākumu. Taču Eiropas Parlaments pieņem dažādus dokumentus, pat aicināja apturēt “Ziemeļu straumi 2”...
Taču faktiski nekur, izņemot atsevišķas “demokrātijas” Austrumeiropā, komunistiskā partija nav aizliegta, kur nu vēl komunistiskā simbolika. Eiropas vienkāršajiem iedzīvotājiem Padomju Savienības dēmonizācija šķiet nesaprotama un neinteresanta, bet Krievijā aizvien vairāk tiek atzinīgi novērtēta vēsturiskā personība, kas pārvērta PSRS par superlielvalsti.
Tādi rezultāti ir gūti Baltijas valstu cīņā ar padomju pagātnes rēgu.