Politika Politika

“Mēs nekad nebūsim brāļi”: kāpēc Lietuvas premjers novērsies no Latvijas

Attēla avots: Butirkiniai.LT
 

Lietuvas premjerministrs un prezidenta kandidāts Sauļus Skvernelis, tiekoties ar vēlētājiem, paziņoja, ka igauņi, latvieši un lietuvieši ir konkurenti vairākās jomās, nevis brāļi. Politiķis dod priekšroku nevis draudzībai ar kaimiņeim, bet gan stratēģiskajām partnerattiecībām ar ASV un Poliju – amerikāņu galveno cietoksni Austrumeiropā. Pie tam jāņem vērā, ka Lietuvas premjera asais paziņojums izskanēja pēc tikšanās ar Latvijas Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu.

“Latvieši, igauņi it kā ir mūsu brāļi, taču tā nav. Tā pati Latvija ir viens no mūsu lielākajiem konkurentiem ekonomikā,” – Lietuvas premjerministra teikto citēja nacionālais kanāls LRT.

Dažas dienas pirms tam Skvernelis tikās ar Latvijas jauno valdības vadītāju Krišjāni Kariņu un pauda cerību, ka domstarpības valstu divpusējās attiecībās tiks pārvarētas. “Tiks apspriesti mūsu divpusējie reģionālie projekti – elektropārvades līniju sinhronizācijas projekts, Rail Baltica, tāpat apspriedīsim ar latviešiem, vai no viņu puses tiek sperti kādi soļi jūras robežas ratifikācijas jautājumā,” – apliecināja Lietuvas valdības kanclers Deivids Matuļonis.

Skverneļa vēlākie izteikumi daiļrunīgi liecina par sarunas rezultātu.

Puses ne par ko nav vienojušās, un tūlīt pēc tikšanās ar Kariņu Lietuvas premjerministrs “atkrustījās” no brālības ar latviešiem.

Skvernelis steigšus taisnojās: sak, viņu esot nepareizi sapratuši. “Mēs ar latviešiem esam draugi un kaimiņi, mums ir ļoti tuvas attiecības un kopīga vēsture. Tai pat laikā mēs esam konkurenti: no enerģētikas, jūras ostu, kravu, transporta viedokļa. Līdz pat šim laikam nav vienošanās ar Latviju par jūras robežas demarkāciju. Šie jautājumi ir jārisina augstākajā līmenī, aizsargājot Lietuvas intereses.”

Taču savus vārdus Lietuvas premjerministrs nenoliedza.

Fakts paliek fakts: pēc tikšanās ar ciemiņu no Latvijas Skvernelis uzskatīja par vajadzīgu pievērst uzmanību nevis labām kaimiņattiecībām, bet gan abu valstu konkurencei.

Nekādu lielo atbalsi viņa teiktais neradīja. Tas ir saprotams: “Baltijas vienotības” pamati jūk un brūk jau labu laiku. Tagad neizdosies plaisu ne aizpildīt, ne aizmālēt, tā ir visu acu priekšā.

Par sarežģījumiem Rīgas un Viļņas attiecībās liecina tas, ka aizvadītā gada rudenī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite neapmeklēja Latvijas 100 gadu jubilejas svētkus. Izskanēja paskaidrojums, ka salūzusi kara transporta lidmašīna, kurā Daļa Poļikarpovna dodas ārvalstu ceļojumos.

Lai arī prezidenta lidmašīna patiešām būtu salūzusi. Grībauskaitei bija iespēja ierasties Rīgā ar parastu reisu vai automašīnu. Lai arī viņa būtu nokavējusies, kaimiņi redzētu, ka šai vizītei viņas acīs ir liela nozīme.

Daļas Poļikarpovnas soli kritizēja virkne politiķu. Skverneļa viņu vidū nebija, lai arī viņš reti palaiž garām iespēju iemest akmeni lietuviešu konservatoru un viņu ielikteņa – prezidentes dārziņā. Tobrīd arī pašam premjerministram bija sakrājušās savas pretenzijas pret kaimiņiem,

Piemēram, Skvernelis bija sašutis par Latvijas dzelzceļa prasību izmaksāt 57 miljonus eiro par izjaukto dzelzceļa atzarojumu Reņģē.

Viņš norādīja, ka pretenzija esot nesaprotama, nepamatota un tai “nav absolūti nekāda tiesiskā pamata”. Tomēr Eiropas Komisija (EK) nostājās Latvijas pusē un piesprieda sodu Lietuvas valsts dzelzceļa uzņēmumam Lietuvos gelezinkeliai 27,87 miljonu eiro apmērā.

Strīds izcēlās par dzelzceļa atzarojumu, kas tika izmantots naftas produktu transportēšanai uz Latvijas ostām. Aizbildinoties ar remontu šajā iecirknī, Lietuvas dzelzceļnieki 2008. gadā izjauca sliedes. Galu galā darbi ievilkās garumā, bet Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas produkcija pa jauno maršrutu devās uz Klaipēdas ostu.

Par šo nelielo nekrietnību Lietuva maksā ne tikai naudu vien – tā kaitēja valsts lietišķajai reputācijai.

Tiesa, jautājums par soda naudu vēl nav noslēdzies. Tā jānomaksā līdz 2019. gada beigām, un šajā laikā Lietuva pacentīsies pārsūdzēt EK lēmumu.

Konkurence Lietuvas un Latvijas starpā nebūt nebeidzas ar 19 kilometrus garu dzelzceļa iecirkni.

Jau ilgus gadus valstis nespēj vienoties par jūras robežas demarkāciju.

Par strīdus ābolu kļuvušas potenciālās (vēl neapstiprinātas) naftas nogulas Baltijas jūrā. Latvija ir atteikusies ratificēt līgumu par jūras robežu, un Viļņa par to ir ļoti neapmierināta. Pērn Lietuvas Seimas spīkers Viktors Prancketis atklāti atgādināja, ka “Latvija vairāk nekā desmit gadus neparāda politisku gribu, lai atrisinātu svarīgu problēmu”.

Vēl viens strīds par lāci, kurš vēl ir mežā, ir cīņa par Ķīnas investīcijām transporta un loģistikas nozarē. Pagaidām ĶTR neinteresējas ne par Latviju, ne Lietuvu, taču Sauļus Skvernelis ieteica viņiem izvērtēt Klaipēdas ostas attīstības projektu. “Ja mēs īstenosim šo projektu, būs grūti runāt par konkurenci ar mūsu brāļiem (latviešiem),” – palielījās lietuviešu politiķis.

Taču cīņai par Ķīnas kravu plūsmu Rīga un Viļņa tikai gatavojas, bet sadursme par Baltkrievijas naftas tranzītu ir pašā karstumā.

Tās dēļ nav kristalizējies Latvijas viedoklis par topošo Baltkrievijas AES. Lietuvieši viltīgo plānu jau sen ir atklājuši: Rīga grib pārvilināt daļu kravu, kas novirzītas uz Klaipēdas ostu, tāpēc nav iesaistījusies “krustakarā” pret BelAES.

Protams, veselīga ostu konkurence nav nekas neparasts. Taču Lietuva un Latvija “kašķējas” pat jautājumos, kur tām, šķiet, vajadzētu sadarboties. Piemēram, runa ir par enerģētisko politiku.

Savā tieksmē panākt “enerģētisko neatkarību” no Krievijas abas valstis gribēja nodrošināt reģionālo SDG termināli un kopā lūdza naudu projektam. Galu galā terminālis parādījās nevis Rīgā, kā bija plānots, bet gan Klaipēdā. Kaimiņi parādā nepalika: tagad Latvija, Igaunija un Somija veido vienotu gāzes tirgu bez Lietuvas.

Visiem labi zināmi ir arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas strīdi par dzelzceļa izbūvi, kam vajadzētu savienot Baltijas valstis ar Rietumeiropu (Rail Baltica).

Vienubrīd Eiropas Parlamenta Tūrisma un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs Maikls Krāmers bija tik ļoti sašutis par “Baltijas vienotību”, ka piedraudēja slēgt projekta finansējumu: “Ja Lietuva, Latvija un Igaunija neizmantos šos līdzekļus, tie aizies Vācijai, Austrijai vai Francijai. Visu valstu politiķiem ir jāizprot situācija un jāatsakās no ilūzijām.”

Acīmredzot pretrunu kamols Baltijas valstu starpā ir tiktāl samežģījies, ka Skvernelis uzskatīja par vajadzīgu brīdināt par to savus tautiešus. Tomēr Lietuvas premjera skaļajai frāzei uzmanība jāpievērš arī tāpēc, ka tā izskanējusi prezidenta kampaņas degpunktā. Lietuvas Zemnieku un zaļo savienības kandidāts Sauļus Skvernelis ir viens no ticamākajiem uzvarētājiem, un viņam nāktos kontrolēt izteikumus. Ja viņš ir atteicies uzskatīt latviešus par brāļiem, viņam jābūt drošam par to, ka tādu viedokli atzinīgi novērtēs arī vēlētāji.

No pirmā acu uzmetiena nav saprotams, kāpēc Skvernelis dod priekšroku sadarbībai ar Poliju, nevis draudzībai ar latviešiem (Viļņas un Varšavas attiecības arī nav nemaz tik rožainas).

Taču viss nostājas savās vietās, ja pieņemsim, ka Lietuvas premjerministrs veido zināmas feodālās kāpnes.

Gan Polija, gan Baltija paklausīgi pilda “onkuļa Sema” pavēles. Pie tam poļi pretendē uz reģionālā līdera vietu visā Dienvidaustrumeiropā (no Baltijas līdz Adrijas un Melnajai jūrai). Acīmredzot, Skvernelis neplāno apstrīdēt viņu vadību, taču savā “atbildības zonā” – Baltijā nedomā piekāpties Latvijai un Igaunijai.

Tādos apstākļos patiešām būtu smieklīgi runāt par mītisko “Baltijas vienotību”.

Raksts ir pieejams citās valodās:
Diskusija ()