Latvijas Iekšlietu ministrija iepazīstināja ar specdienestu sagatavoto jauno Nacionālās drošības koncepcijas projektu, kurā norādīts, ka “Krievija tautiešu politiku izmanto kā instrumentu tautiešu iesaistīšanai Krievijas ietekmes aktivitātēs, kas ir vērstas pret Latvijas nacionālo drošību”. Par to, cik pamatoti ir līdzīgi paziņojumi, un kādi ir to iemesli, portālam RuBaltic.Ru pastāstīja partijas “Latvijas Krievu apvienība” līdzpriekšsēdētājs Miroslavs MITROFANOVS.
— Mitrofanova kungs, Latvijas Iekšlietu ministrija iepazīstināja ar specdienestu izstrādāto jauno Nacionālās drošības koncepcijas projektu, kurā Krieviju apsūdz tautiešu izmantošanā, kuri piedalās pasākumos, kas vērsti pret Latvijas drošību. Jūsuprāt, tas ir tikai kārtējais antikrievisks paziņojums vai arī ilgtermiņa pretkrieviskās stratēģijas deklarācija?
— Koncepcija ir tikai formāli saistīta ar Krieviju, patiesībā tās tapšanas iemesli ir saistīti ar iekšējiem jautājumiem. Valsts drošības dienests, kas piedalījās ziņojuma izstrādē, pretendē uz finansējuma saglabāšanu vai pat palielināšanu programmām, kas vērstas uz cīņu ar iedomātiem Krievijas draudiem. Ir skaidrs, ka jauna 2020. gada budžeta plāna izstrādes ietvaros, šis dienests aktīvi cīnās par finansējuma piešķiršanu, kas nozīmē, ka tam ir jāparada aktivitāte un vajadzīgums.
Šajā sakarā koncepcija, manuprāt, izdevās pavirši. To nav iespējams komentēt no veselā saprāta viedokļa, turklāt mani uztrauc dokumenta autoru kompetences līmenis. Šie cilvēki, kas dzīvo no nodokļu maksātāju naudas, vispār neizprot tematu.
Viņi ceļ paniku, stāstot par it kā augošu Krievijas aktivitāti, bet patiesībā pēdējos gados Krievijas Federācija ir vairāk pievērsusies savām iekšējām lietām. Tautiešu atbalsta programmām, kā arī Krievijas fondu darbībai bija tendence nevis paplašināties, bet gan sašaurināties. Piemērām, koncepcijas projektā ir divi argumenti: Krievija piešķir finansējumu studijām Krievijas augstākās izglītībās iestādēs, un Krievija izmanto pieminekļu saglabāšanas tēmu, lai radītu draudus valsts nacionālajai drošībai.
Attiecībā uz studentiem, varu apgalvot, ka šīs studiju programmas pastāv jau gadu desmitiem, jauniešu skaits, kuri izmantoja šo iespēju un devās uz Krieviju nav nemaz tik liels: šogad tie bija 135 cilvēki, bet agrāk skaits bija vel mazāks.
Absolūts šo jauniešu vairākums pēc studijām paliek Krievija vai arī aizbrauc uz Rietumiem. Tāpēc no viņu puses Latvijai nepastāv nekādi draudi. Es nepazīstu nevienu absolventu, no tiem, kurus mūsu sabiedrotās sabiedriskās organizācijas bija rekomendējušas studijām Krievijā, kurš pēc tam būtu atgriezies Latvijā.
— Kā ir ar pieminekļu saglabāšanu, tur tieši ir vērojama sabiedrības aktivitāte?
— Ja specdienestus pēkšņi sāka uztraukt šis temats, tad vispirms viņiem būtu jāsāk izmeklēt neseno parakstu vākšanu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu — vai iniciatori neapdraud nacionālo drošību? Ir jāskatās, kas un kāpēc to visu ir uzsācis — ārpusparlamenta neonacisti, kuri savāca parakstus un viņu atbalstītāji parlamentā, kuri ar prieku virzīja ideju par monumenta nojaukšanu. Tieši viņi sāka sēt sabiedrībā nemieru, naidu, to, kas patiešām draud nacionālajai drošībai.
Otrkārt, padomāsim, kāpēc pieminekļu un Krievijas tēma vispār parādījās koncepcijas projektā? Pieņemu, ka par iemeslu kļuva mūsu rīkotā akcija. Šajā pavasarī Latvijas Krievu savienība organizēja vairākas talkas. Cilvēki nāca uzkopt teritoriju, notīrīja ar zāli aizaugušas plātnes Uzvaras pieminekļa pakājē.
Acīmredzami, ka no specdienestu puses uz šo akciju ir izdevīgāk skatīties, ka uz... Krievijas inspirēto! Ja dokumenta autori pārbaudītu savu operatīvo informāciju, tad viņiem būtu jāatzīst, ka rūpes par pieminekli — ir tikai un vienīgi mūsu iniciatīva. Lai saņemtu finansējumi, specdienesti savos ziņojumos balstās uz faktiem, tomēr absolūti fantastiski tos interpretē. Viņu neveselīgajā iztēlē laukuma uzkopšana pie pieminekļa sasaistījās ar plašiem draudiem no Krievijas puses. Pēc “ekspertu” viedokļa tas nozīmē, ka, ja viņi paši nekad neko nedara bez pavēles un par brīvu, arī mēs nevaram rīkoties pēc savas sirdsapziņas. Latvijas politiķu un amatpersonu tipiskā kļūda — attiecināt savu motivāciju uz citiem cilvēkiem.
— Pie kā, Jūsuprāt, novēdīs viņu aplamas interpretācijas? Ja specdienesti saņems vairāk naudas, arī mīti par Krievijas draudiem tiks vairāk uzspiesti.
— Koncepcijas ietekmi uz Krieviju var salīdzināt ar oda kodienu zilonim. Pirmkārt dokuments ietekmē Latvijas krievu sabiedrību. Jo turpmāk jebkura mūsu brīvprātīgā rīcība tiks skatīta kā Krievijas mēģinājums apdraudēt Latvijas drošību. Līdz ar to, nav tālu, līdz secinājumam, ka krievi Latvijā, jau ir Latvijas drošības apdraudējums.
Vai tas ir skaidrs specdienestiem vai arī nav, bet ar šādiem paziņojumiem viņi rada histēriju un gatavo pamatu masu slaktiņiem. Līdzīgs noskaņojums jau valda starp ne visai izglītotiem, bet nokaitinātiem cilvēkiem. Esmu saņēmis draudus no jauna cilvēka, kurš apsolīja: “Kad sāksies karš, tu būsi pirmais, kuru es nošaušu”. Nokaitināti cilvēki ar nelīdzsvarotu psihi uztver Latvijas valsts iestāžu signālus kā svētību vardarbībai.
1930.-to gadu garumā Latvijā auga neiecietība pret nacionālām minoritātēm un politiskajiem opozicionāriem. To sludināja avīzes un labie politiķi.
Un 1941. gadā vēl pirms fašisti paspēja nodibināt okupācijas varu Latvijas teritorijā, neiecietības gaisotnē audzinātie “nacionālie aktīvisti” sāka izrēķināties ar vietējiem ebrejiem un “nepareiziem latviešiem”.
Lai tas neatkārtotos, ir jāizslēdz muļķu kūdīšana uz opozīciju, un pārstāt sasaistīt krievu sabiedrisko organizāciju darbības ar “Krievijas agresiju”.
Turklāt ir jāatzīst, Latvijas valdošās elites dažādu grupējumu viedokļi attiecībā uz Krieviju atšķiras.
Bez drošībniekiem un nacionālistiem, kuri izdabā viņu pretkrieviskajai histērijai, valdībā ir arī ekonomikas bloks, kurš acīmredzami nevēlas lieko reizi strīdēties ar Krieviju.
Latvijas politikas vektoram ir mēreni pretkrievisks virziens. Tas ir īpaši pamanāms uz kaimiņu Lietuvas valdības radikālas retorikas fona.
— Tādā gadījumā, pēc Jūsu domām, vai pastāv iespēja pretoties Jūsu aprakstītajai tendencei?
— Mēs nevaram likt specdienestiem pārtraukt publicēt “feikus” un celt histēriju. Mēs turpināsim cīnīties par izglītību krievu valodā un rūpēties, par monumentiem, kas veltīti nacisma sakāvei. Specdienestu “eksperti” turpinās tajā visā meklēt citas valsts pēdas, bet neatrodot — katru gadu publicēt uz pieņēmumiem balstītus, miglainus un trauksmainus ziņojumus.
Bet ko mēs varam darīt un arī darām — tas ir maksimāli informēt starptautiskās instances par notiekošo.
Šī gada sākumā mēs novadījām sēdes Eiroparlamentā par politiskajām represijām Latvijā un Lietuvā, un varu apgalvot, ka vēlāk (lai gan, iespējams, tā ir tikai sakritība) situācija nedaudz stabilizējās.
Eiropas Savienībai nav izdevīgi kūdīt latviešu vairākumu pret krieviem, jo agrāk vai vēlāk tas novedīs pie vardarbības. Eiropas Savienība mūs nemīl, bet vēl vairāk tā nav ieinteresēta vardarbībā savā teritorijā. Un mūsu uzdevums — parādīt Eiropas elitei, uz ko Latviju spiež bezatbildīgo Latvijas specdienestu propaganda.