Latvijā notika lielākās protesta akcijas kopš 2009. gada finanšu krīzes laikiem. Nedēļu iepriekš tik pat lielas akcijas notika Lietuvā, kur tās pārauga masu protestos. Latvijā, tāpat kā Lietuvā, valdošās partijas un valdība ir fenomenāli nepopulāras. Pēc pusotragada ilgiem sociālekonomiskiem satricinājumiem Baltijas valstu protestu potenciāls sāk parādīties gaismā.
18. augusta mītiņā pie Rīgas pils – Latvijas prezidenta rezidences – sapulcējas nemazāk kā 5 tūkstoši dalībnieku. Valstīj, kuras iedzīvotāju skaits pat pēc oficiāliem datiem jau nepārsniedz divus miljonus cilvēku, bet pēc neoficiāliem datiem šis skaitlis nepārsniedz pat pusotru miljonu, tas ir milzīgs skaits. Tik lielas protestu akcijas Latvijā nav notikušās kopš 2009. gada janvāra, kad finanšu krīzes rezultātā valsts pazaudēja piektdaļu ekonomikas.
Toreiz, 2009. gada sākumā bez iztikas līdzekļiem palikušie cilvēki izrakņāja bruģi Vecrīgas ielās un meta to Saeimas logos. Šoreiz viss noritēja miermīlīgi: protestētāji aprobežojās ar aizvainojošiem saukļiem Latvijas prezidenta Egīla Levita logos.
Bet Lietuvā, iepriekšējā nedēļā, viss notika kā pirms 12 gadiem Latvijā. Mītiņa dalībnieki Viļņas centrā neaprobežojās ar miermīlīgu protestu, bet noblokēja Saeimas ēku un neļāva parlamentāriešiem pamest savu darba vietu. Pēc saulrieta policijai bija jāizkliedē pūlis ar asaru gāzi.
Acīmredzami, ka ekonomiskās krīzes un Covid-19 pandēmijas pusotragada laikā uzkrātais protestu potenciāls sāk izlausties ārā.
Par protestu iemeslu gan Latvijā, gan Lietuvā kļuva obligātā vakcinācija pret koronavīrusu un bārgās sankcijas pret nevakcinētiem iedzīvotājiem. Tomēr abās valstīs protestētāji neslēpa, ka viņiem jau ir ²sakrājies² un kaslības ar vakcināciju ir tikai pēdējais piliens.
Par Baltijas valstu sabiedriski politisko situāciju vislabāk stāsta abu valstu valdību reitingi.
Gan Latvijā, gan Lietuvā tie ir kritiski zemā līmenī.
Latvijas prezidenta Egila Levita, zem kura logiem stāvēja protestētāji, antireitings pārsniedz 60%. Lietuvas prezidents Gintanas Nausēda ir daudz labākā situācijā –viņam uzticas 55% vēlētāju. Tomēr Lietuvas politiskā prognoze ir sliktāka nekā Latvijā, jo Lietuvas iedzīvotāju neapmierīnātību pasliktina ²iekšējā² politiskā cīņa starp Nausedas kanceleju un valdību, kura mēģina aizvietot Nausedu ar Iekšlietu ministru Gabrielu Landsberģi.
Latvijas un Lietuvas valdības un premjerministru partijas ir fenomenāli nepopulāras. Par valdošajiem konservatoriem – ²Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti² – ir gatavi balsot tikai 13% lietuviešu. Latvijas ²Jaunās vienotības² reitings ir tikai 6%.
Nevar teikt, ka iepriekš šis partijas bija daudz populārākas, bet agrāk iedzīvotājiem nebija tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem, tādējādi bija spēks paciest bezjēdzīgu politisko vadību.
Šobrīd notiek tas, par ko analītiskais portāls RuBaltic.Ru brīdināja gada sākumā: Baltijas valstu politiskie režimi tuvojas leģitimitātes krīzei.
Baltijas valstis nav adekvātas tām jaunajām skarbajām XXI gadsimta realitātēm, uz kurām tām ir jāatbild. Labākais piemērs – migrācijas krīze Lietuvā, uz kuru Lietuvas valdība ir reaģējusi bērnišķīgi smieklīgi un nožēlojami.
Piedāvāt pārvadāt migrantus naktī – slepenībā no vietējiem, lai tie nebloķētu ceļus. Un tajā pašā laikā projektēt nometni bēģļu laicīgajai uzturēšanai uz 40 tūkstošiem iemitnieku un nojaust par blakus esošo pilsētu un ciematiņu iedzīvotāju dabisko sašutumu par tik lielu ²pretvalstiskās darbības² un ²hibrīdkara² izpausmi.
Nav brīnums, ka pēc šādas valdības rīcības tauta nav to atbalstījusi. Tieši otrādi, sakarā ar to, ka pēdējo mēnešu laikā informācijas vidē Lietuvas nozīmīgākās valdības figūras asociējās ar migrācijas epopeju, viņu reitings sabruka līdz 10%.
Interesanti, ka Latvijas parlamentārajā republikā tautas neapmierīnātības epicentrā nonāca prezidents Egils Levits, kurš neko neietekmē un neparko neatbild. Zem viņa logiem, nevis pie Ministru kabineta vai Saeimas, skandināja aizvainojošus saukļus. Iespējāms, latviešus kaitina, ka grūtajos laikos viņu valsts prezidents ir jocīgs cilvēciņš, kurš bezpalīdzīgi joko par to, ka tiem, kuri nomirs līdz Jaunajam gadam, Ziemassvētku nebūs.
Galvenā Baltijas republiku problēma ir šādu jocīgu personāžu alternatīvas trūkums.
Alternatīva – ir tik pat jocīgi personāži, kuri pašlaik atrodas opozīcijā. Viņu reitings ir gandrīz vienāds ar valdības, tomēr tuvākajās vēlēšanās viņi uzvarēs, jo pagaidām vēl nav tik ļoti apnikuši kā valdība.
Pilnvērtīgu opozīciju Baltijas valstīs, jeb reālo alternatīvu esošajam valsts attīstības virzienam, jau sen iznicināja. Tādēļ šobrīd tauta vēro bezatbildīgo un mūsdienu izaicinājumiem nesagatavoto politisko vienšūņu dabisko riņkošanu.
Līdz ar to Latvija un Lietuvā notikušie mītiņi nav pēdējie.
Galvenie masu protestu iemesli nekur nav pazuduši, un izlabot situāciju var tikai Baltijas valstu atgriešanās pie bezrūpīgās pirmskrīzes eksistences zem ASV un ES pilnīgas aizgādības un dāsna atbalsta. Bet mums ir zināms no Baltijas kompozitora vārdiem, ka dzīvi nevar pagriezt atpakaļ.
Tāpēc lēni notiekošā sabiedriski politiskā krīze Baltijas valstīs vēl nav beigusies.