Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks ķēries prasīt saviem amerikāņu kuratoriem kārtējās žēlastības dāvanas. Viņaprāt, valstij ir nepieciešami jauni kaujas helikopteri, raķešu sistēmas un NATO spēku pastāvīgā klātbūtne. To pašu vēlas arī citas Baltijas valstis ņemot vērā to, ka Baltais nams nesen skaidri lika saprast: Amerika negrasās mūžīgi sniegt militāro palīdzību sabiedrotājiem. Lai kāda militārā tehnika netiktu piegādāta Austrumeiropā, konflikta gadījumā ar Krieviju risināt problēmu nāksies patstāvīgi.
Neseno Arta Pabrika interviju informācijas aģentūrai LETA var nosaukt par programmu. Aizsardzības ministrijas galva ne tikai novērtēja Latvijas bruņoto spēku stāvokli, bet arī sniedza plašu sarakstu ar rekomendācijām, kuras jāizpilda, lai atraidītu “Krievijas agresiju”.
Pēc ministra teiktā, Latvijas drošība šobrīd ir pienācīgā līmenī. Galvenokārt pateicoties NATO vadībai, kura nodrošināja ilglaicīgu savu militāro spēku esamību reģionā.
Pabrika optimisms ir likumsakarīgs: pēdējā laikā amerikāņi tik tiešām nostiprināja NATO austrumu fronti. Analītiskais portāls RuBaltic.Ru ir vairākkārt rakstījis par amerikāņu bataljona ierašanos Pabrades poligonā pie pašas Baltkrievijas robežas. Lietuvai tā ir liela uzvara: ASV pārstāvji ierādās nevis uz mācībām, bet tāpat vien.
Latvijai arī ir, ar ko lepoties: iepriekšējā mēnesī Rīgas ostā izkrāva lielāku Amerikas militārās tehnikas partiju.
Tās starpā bija arī slavenie “Abrams” tanki, kuri jau tiek izbraukāti kaimiņrepublikā. Lai gan, pēc oficiāliem ziņojumiem, lielākā tehnikas daļa paliks Latvijā un tiks izmantota 2020. gada plašās militārās mācībās. ASV bruņotu spēku vadība apgalvo, ka Rīgas ostai tā ir lielākā tehnikas partija par visu Latvijas dalības laiku NATO.
Fakts pats par sevi ir pārāk daiļrunīgs. Uz pastāvīga konflikta fona ar Krievijas Federāciju Rīgas osta turpina gūt zaudējumus: šī gada pirmajos desmit mēnešos Rīgas ostā tika pārkrauts vairāk nekā 23,915 miljoni tonnu kravu, tas ir par 10,5% mazāk nekā par to pašu periodu pagājušajā gadā.
Oficiālā statistika liecina par zaudējumiem visās “frontēs”: gan lejamkravās, gan beramās, gan vispārējās kravās. Tikmēr tanku pārkraušana sasniedza nereālus augstumus!
Rodas iespaids, ka aizokeāna kuratori un viņu aģenti — vietējie politiķi, vairs neslēpj savu galējo mērķi — izveidot Baltijas valstīs milzīgu kara poligonu. Tādējādi pazudīs nepieciešamība veidot biznesu, attīstīt ekonomiku un veidot sociālu infrastruktūru. Nepieciešams atstāt vien nelielu skaitu cilvēku, kuri apmierinās ārzemju militārā kontingenta vajadzības.
Tādus politiķus, ka Pabriks tas nemulsina. Tieši otrādi, ātrā reģiona militarizācija — galvenais viņu darba efektivitātes rādītājs. Tāpēc dažādi rietumu “smadzeņu centru” ziņojumi par iespējamiem kara scenārijiem Baltijas valstīs tiek uztverti ar prieku. Viens no šiem dokumentiem nesen tika publicēts Džeimstaunas fonda aizgādībā. Pēc autora teiktā, šodien Krievija ir spējīga ieņemt Latviju, Lietuvu un Igauniju vien pāris dienās, bet NATO steigs palīga tikai pēc pāris mēnešiem. Tāpēc par Baltijas valstu militāra potenciāla stiprināšanu ir jārūpējas laicīgi.
Pabriks, iespējams, ir iepazinies ar šo ziņojumu. Un nāca pie secinājuma, ka ir jāsāk rīkoties.
Viņa pozīcija saskan ar profesoru Ričardu Hūkeru no Džeimstaunas fonda: Latvijai ir nepieciešama gan papildus militāra tehnika, gan cilvēku resursi. Bet tas nav pats interesantākais no aizsardzības ministra teiktā. Ir vērts pievērst uzmanību arī tam, ka Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu vadība periodiski mainās, un “ne visi politiķi vienādi saprot Baltijas valstu ģeopolitisko situāciju un vēsturi”.
Kas tieši nesaprot? Vai tik ne tagadējais ASV prezidents, kurš vienreiz sajauca Baltijas valstis ar Balkāniem, apsūdzot savus uzticīgos sabiedrotos kara atraisīšanā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā? Mājiens uz Trampu ir acīmredzams, bet Pabrikam un viņa kompānijai nav citas izejas: viņi neizvēlās, kura priekšā stāvēt ar izstieptu roku. Un pēdējie Latvijas aizsardzības ministra vārdi parāda, ka viņš burtiski sācis ubagot.
Pabriks uzskata, ka pasargāt Baltijas valstis no politiskās “turbulences” NATO vari tikai “pamatīgas vienošanās” ar citām valstīm — alianses dalībniecēm, no kurām Rīga sagaida pastāvīgā militārā kontingenta piešķiršanu. Tāpēc Latvija veic parunas ar visām valstīm, kuru pārstāvji izvietoti tās teritorijā.
Grūti saprast, kāpēc Pabriks uzskata, ka nosacītiem vāciešiem būtu jāuztur Baltijas valstīs nenoteikts daudzums savu karavīru. Bet viņa centieni kāpt pāri NATO galvai, tikai apstiprina Makrona vārdus par “smadzeņu nāvi” šajā organizācijā.
Ja pat baltieši netic kolektīvas aizsardzības sistēmai, dodot priekšroku divpusējiem kontaktiem ar atsevišķām valstīm, tad aliansei tik tiešām ir lielas problēmas.
Tomēr, Latvijas “šerifam” indiāņu problēmas neinteresē: viņš ir pārliecināts, ka viņam visi esot parādā. Standarta pārrunām par amerikāņu karaspēka pastāvīgu izvietošanu pievienojas jaunas vēlmes: “Vēl gribētos redzēt daudzveidīgākās kara tehnikas esamību — piemēram, kara helikopterus. Tāpat mēs būtu apmierināti ar Amerikāņu raķešu sistēmas “Patriot” izvietošanu”.
Jāatzīmē, ka iepriekš Pabriks izteica velmi iepirkt nevis lietotu militāro tehniku, bet gan jaunākus bruņojuma paraugus. Lai gan, valsts budžetā tam paredzētu līdzekļu nav. Tas nozīmē, ka apmierināt latviešu vajadzības nāksies pašiem sabiedrotajiem.
Nav grūti iedomāties Balta nama reakciju. Donalds Tramps jau vairākus gadus apgalvo, ka Eiropai ir jārūpējas par savu rietumu robežu drošību pašai.
Tāpēc visi latviešu pieprasījumi par “humanitāro” raķešu un helikopteru piegādi, tiks novirzīti Parīzei un Berlīnei.
Bet tur tie nonāk taisni miskastē. Prezidents Makrons nolēma uzbūvēt Eiropu no “Lisabonas līdz Vladivostokai”. Kāpēc tad starp Lisabonu un Vladivostoku vajadzīgas liekas raķetes?
Bet pats amizantākais, ka uz jautājumu “priekš kam?” nevar atbildēt arī pats Artis Pabriks. Kam ir vajadzīgas jaunas raķetes, helikopteri un papildus ārzemju karaspēka kontingents, ja Latvija jau ir gatava atraidīt “Krievijas agresiju”? Par to aizsardzības ministrs ir paziņojis tikšanās laikā ar Vidzemes Augstskolas studentiem: ja “zaļie cilvēciņi” tomēr uzbruks, viņus “izmetīs un neitralizēs”, jo Latvijai ir lieli sasniegumi sava karaspēka reformā.
Baltijas republikas sabiedrotie, atbildot uz šo, var tikai paraustīt plecus. Gatavi aizstāvēt sevi paši — uz priekšu un ar dziesmu!
Vai arī Pabriks vienkārši nolēma pasniegt jauniešiem patriotisma stundu? Tas arī saprotams: ne jau stāstīt studentiem, ka Aizsardzības ministrija lūdz naudu aizsardzībai pret “Krievijas agresiju” visiem, pie kā vien var vērsties.