No Latvijas atkal tika saņemta nu jau Baltijas valstīm raksturīga ziņa par kārtējā Krievijas plašsaziņas līdzekļa bloķēšanu. Pēdējo mēnešu laikā šādu aizliegumu skaits strauji pieaug, bet politiskajai cenzūrai izgudrotie iegansti kļūst pavisam aplami. Pielietojot padomju taktiku "slāpēt ienaidnieku balsis", Latvija, Lietuva un Igaunija ļoti veiksmīgi gāž mītu par savas attīstības "veiksmīgumu". Baltijas valstis gluži kā Padomju Savienība nespēj pastāvēt atklātā informācijas telpā ar pilnvērtīgu vārda brīvību un īstu opozīciju, kas runā patiesību par Baltijas republiku pēcpadomju rezultātiem.
Pirms 20 gadiem Krievijā saskārās ar naidīgās propagandas vilni rietumu plašsaziņas līdzekļos, tāpēc tika meklēts veids, kā atspēkot rusofobisko mitoloģiju un nepieļaut tās ietekmi uz Krievijas sabiedrisko domu. Risinājums izrādījās pavisam vienkāršs.
Tika izveidots speciāls portāls — InoSMI, kurā Krievijas iedzīvotājiem pārtulkoja krievu valodā visu, ko raksta par Krieviju un visu, kas ar to saistās.
Bez komentāriem, bez atspēkojumiem un iebildumiem. Tikai Amerikas un Eiropas propagandas burtisks tulkojums. Vienīgi tas tika papildināts ar atsaucēm uz faktoloģiskām kļūdām, piemērām, kad The Guardian raksta, ka Čečenija robežojas ar Afganistānu, bet CNN dēvē Viļņu par Latvijas galvaspilsētu.
Plāns nostrādāja. Rietumnieciski noskaņotais liberālis, izlasot sev tīkamo valstu "žurnālistikas ikonu" rakstus, nespēja noticēt redzētajam un metās tulkot pirmavotu, pēc kā sadega no kauna. Izrādījās, ka optimālākais cīņas veids ar pretkrievisko propagandu ir tās izplatīšana maksimāli plašākam Krievijas auditorijas lokam.
Baltijas valstis ik gadu runā par Krievijas propagandas uzbrukumiem. Apgalvo, ka Krievija diskreditē viņu eiropeisko izvēli, izraisa starpnacionālo nesaticību un izplata dezinformāciju.
Vienlaikus tiek darīts viss iespējamais, lai vietējā auditorija neieraudzītu "Kremļa propagandas mašīnas" drausmīgās darbības faktus.
Tā vietā labāk pārtulkotu Krievijas kanālu reportāžas par Latviju, Lietuvu un Igauniju nacionālajās valodās un kopā pasmietos un pašausminātos, šādi nostiprinot tautas un varas vienotību. Tomēr, ar sašutumu stāstot par "apmelojošiem" sižetiem, Krievijas kanāli tiek bloķēti. Sižetus tā arī neparāda, neradot iespēju visiem gribētājiem pārliecināties par to satura nepatiesumu.
Baltijas valstu informācijas lauks ir pārpildīts ar dažādiem "melu detektoriem", "neatkarīgiem mediju ekspertiem", "Nacionālām mediju padomēm" un "nevienaldzīgiem sabiedrības aktīvistiem", kuri it kā mēģina cīnīties ar "Kremļa propagandu", bet vienlaikus cenšas noslēpt "propagandas materiālus" no savas valsts iedzīvotājiem, tā vietā, lai pakļautu to vispārējam izsmieklam.
Hipersaite uz avotu parasti netiek dota, kritiskā materiāla nosaukumu un autoru "propagandas atmaskotāji" baidās nosaukt skaļi, gluži kā Džoanas Roulingas pasaku varoņi baidījās izrunāt Tumsas pavēlnieka vārdu.
Rezultātā viņu "izmeklējumi" ir šādi: kādā mājaslapā parādījās kāda autora raksts, kurā tiek apmelotas brīvas Baltijas valstis. Te jums būs neliels izraksts, bet te ir mūsu abu mediju ekspertu viedokļi, kuri jums autoritatīvi paziņo, ka tā nav patiesība.
Kāds ieinteresēts lasītājs gribēs iepazīties ar pilnu rakstu bez "mediju ekspertu" palīdzības un pārliecināties par tā satura neatbilstību patiesībai. Bet ka tik ne tā! Pamatojoties uz "mediju ekspertu" atzinumu, pieeja rakstam sociālajos tīklos jau ir ierobežota.
Ar šādu taktiku Baltijas valstis ar absolūti neloģisku metodi pierāda, ka viss, ko par tām raksta Krievijā ir patiesība.
Ja tie ir klaji meli, tad kāpēc šie nepatiesie fakti ir jāslēpj no vietējās auditorijas? Latvija un Lietuva ir bagātas un veiksmīgas valstis, bet “Kremļa propaganda” apgalvo, ka viņi ir nabadzīgi un depresīvi? Parādīsim tās muļķības latviešiem un lietuviešiem un kopā pasmiesimies.
Informatīvais karš bija neatņemama sastāvdaļa Aukstā kara laikā starp Padomju Savienību un ASV. Tajā pašā laikā Amerikā padomju starptautiskās pārraides brīvi darbojās un nevienām neienāca prātā tās aizliegt. Iemesls tam bija ne tikai ASV Konstitūcijas Pirmais labojums, kas nosaka vārda brīvības neaizskaramību, bet arī tas, ka to neuzskatīja par apdraudējumu.
Gadījās atsevišķi cilvēki, kuriem patika pasmieties, klausoties, kā padomju aģitpropa haizivis stāsta amerikāņiem par Ļeņina priekšrakstiem un komunisma izveidi, tomēr kopumā amerikāņu sabiedrība pat nenojauta, ka stratēģiskais pretinieks viņu informatīvi iespaido.
Cita lieta ir PSRS, kur tā saucamās "ienaidnieku balsis" bija partijas un "kantora" permanentās galvassāpes un lai tos slāpētu, nācās pielietot kolosālus tehniskus spēkus. Rietumu radiostacijas klausījās gan lielie, gan mazie, jo pēc informācijas apjoma, skatījuma plašuma, viedokļu brīvības, kā arī pasniegšanas profesionalitātes, tie nenoliedzami pārspēja padomju presi.
Šodien situācija mainījās par 180 grādiem: Rietumos Krievijas mēdijus mēģina slāpēt ar visām iespējamām metodēm, tikmēr Krievijā Rietumu pārraidītās informācijas esamību vienkārši nepamana.
Pārspīlētā veidā šī situācija izpaužas Krievijas un Baltijas valstu gadījumā. Kurš Krievijā zina, ka ir Igaunijas Postimees vai Lietuvas DELFI, kuru krievvalodīgās versijas pastāvīgi vai periodiski uzdod sev mērķi ietekmēt Krievijas auditoriju? Ja nu vienīgi retie izsmalcinātie jēdziendekadences un intelektuālo kroplību cienītāji, kuriem patīk "kārtīgi izsmieties" lasot rakstus, par to, kā Putins uz pārrunām iet ar nazi.
Toties Igaunijā, Lietuvā un Latvijā Krievijas mēdijus slāpē nepārtrauktā režīmā. Atslēdz, aizliedz, bloķē bankas kontus, aizliedz iebraukt darbiniekiem no Krievijas, ierosina krimināllietas pret vietējiem darbiniekiem un met cietumā par disidentu "pretvalstisku darbību".
Šo neskaidro aktivitāšu pamatojumi parāda Baltijas republiku bailes no nekontrolētas informācijas izplatīšanas. Krievvalodīgie publicisti, kuri rakstīja slejas krievu masu mēdijos, pārkāpa Eiropas Savienības sankcijas, jo sadarbojās ar organizācijām, kuri ir to organizāciju sastāvā, kuri ir daļa no organizācijas, kuras direktors atrodas Eiropas Savienības sankciju sarakstā. Bez puslitra netiksi galā, bet kad nav pārliecinošāku cenzūras un represiju skaidrojumu, der arī šādi.
Tādejādi, šobrīd Krievija uzvedas kā ASV to labākajos gados, bet Baltijas valstis kļūst par PSRS tās sliktākajā izpausmē.
Padomju Savienība, neskatoties uz tās beznosacījuma nopelniem, bija ideokrātija, sabiedriski-politiskā iekārta, kas ir nesavienojama ar atklātu informācijas telpu, pilnvērtīgu vārda brīvību un nekontrolētu no augšas sabiedrisku diskusiju. Tas viss apdraudēja uz vienprātības un kolektīvisma idejas balstītās padomju iekārtas pamatus.
Gluži tāpat, kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir aizliegta neierobežota domas brīvība un tās izpausme. Visas trīs valstis pieturas pie veiksmīgu jaunu demokrātiju tēlā, kurās ir attīstība, labklājība, IKP pieaugums un cilvēktiesības. Un vienīgais traucējums viņu transatlantiskajai un eiropeiskai laimei ir "okupācijas mantojums" un "agresīvā Krievija" kaimiņos, no kurās Baltijas valstis ir jāsarga NATO sabiedrotajiem.
Norādes uz jebkādām šis leģendas nesakritībām izsit Baltijas valstis no sliedēm un tādejādi reāli apdraud viņu drošību. Īpaši, ja mītam par "veiksmīgām demokrātijām Baltijas jūras krastā" pārstāj ticēt Rietumu sabiedrotie. Un šādi gadījumi nav retums.
Piemēram, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts no Spānijas Villijs Meiers nesenajā L’Humanite draugu biedrības starptautiskajā konferencē "Cilvēktiesību un brīvību pārkāpšanas jautājumi Baltijas valstīs: izņēmums vai tendence Eiropas Savienībā?" salīdzināja represijas pret Spānijas komunistiem Franko režīma laikā ar politiskajām represijām, kas šodien notiek Baltijas valstīs.
Meiers uzskata, kā situācija Ukrainā un Baltijas valstīs atgādina Franko fašistiskās diktatūras praksi. "Austrumeiropas politika ir mēģinājums legalizēt prettiesiskas darbības".
Protams, ir nepatīkami dzirdēt šādus apgalvojumus par sevi no Eiropas politiķiem. Sliktākais ir tas, ka šo viedokli nostiprina fakti, kas pierāda, ka visa par Baltijas valstīm izteiktā informācija ir patiesa.
Citiem vārdiem sakot, Baltijas valstu drošību apdraud objektīvā realitāte, patiesība un šīs patiesības nodošana saviem iedzīvotājiem.