Latvijai ir jāreaģē uz ksenofobijas izpausmi sabiedrībā, jāatsakās no latviešu valodas atbalstīšanas ar kvotu ieviešanas metodi vai ar sankcijām un jāveicina cīņa ar stereotipiem politiskajā diskursā. Tie ir secinājumi no Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijas (EPMK). Šis nav vienīgais piemērs, kad Latvijas varas iestāžu diskriminācijas politika attiecībā pret nacionālajām minoritātēm netiek atbalstīta Rietumos. Tomēr starptautiskās organizācijas un Eiropas Savienības institūcijas nesteidzās šo situāciju ietekmēt.
"Latvijas sabiedrība turpina cīnīties ar pagātnes nesaskaņu sekām, jo Latvijas nacionālās pamatgrupas — latviešu vairākums un krievu mazākums, pieturās pie dažādiem ģeopolitiskiem skatpunktiem un kultūras identitātēm. Sabiedrisko darbinieku uzkūdīšanas paziņojumi neveicināja pietiekamu atbildes rīcību no valdības puses, kas savukārt radīja nesodāmības un divējādības iespaidu un negatīvi ietekmēja starpetnisko klimatu. Ierobežošanas politika un cits spiediens, ko nosaka politiskā darba kārtība, nevis uz faktiem balstīta lēmumu pieņemšana, ir īpaši manāmi izglītības sistēmā, masu mēdijos un attiecībā uz mazākumtautību valodu lietošanu daudzajās sabiedriskās dzīves sfērās", — teikts EPMK rezolūcijā.
Kā pierādījumu dokumenta autori varētu minēt konkrētus piemērus. "Sabiedrisko darbinieku uzkūdīšanas paziņojumi" — kā tik tā nav atsauce uz Nacionālas apvienības deputāta Edvīna Šņores rakstu, kurā viņš citēja ulmaņlaiku sabiedrisko lietu ministru Alfredu Bērziņu: "Ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti".
Saeimas mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē Šņore lūdza viņu nesodīt un apelēja, ka raksts ir veltīts "okupācijas seku novēršanai". Tas nozīmē, ka "krievu uts" tomēr ir jāizkauj.
Par šādu patiesi nacistisku pieeju nacionālā jautājuma risināšanai Latvijā deputāts saņēma... mutisku aizrādījumu.
Tā arī ir nepietiekama atbildes rīcība, par kuru raksta EPMK.
Bet, ko nozīmē "spiediens, ko nosaka politiskā darba kārtība, nevis uz faktiem balstīta lēmumu pieņemšana"? Šim aprakstam varētu atbilst kriminālprocess pret vairākiem krievvalodīgiem žurnālistiem, kuri sadarbojās ar Sputnik un Baltnews izdevumiem, šādi it kā pārkāpjot Eiropas sankciju režīmu. Lai gan ES sankciju sarakstā minēto mēdiju nav. Tas ir fakts. Bet ir "politiskā darba kārtība", kas piesauc iznīdēt "krievu uti"...
Acīmredzami, ka Eiropas Padomes Ministru komitēja ir labi pazīstama ar šīm un citām Latvijas valdības cīņas metodēm ar "okupācijas sekām".
Tomēr rezolūcijas autori nez kāpēc neuzdrošinās pateikt galveno: aizvainojums uz Padomju Savienību neattaisno cīņu ar krieviem un krievvalodīgiem iedzīvotājiem.
Šajā praksē nav nekā eiropeiskā (vārda labā nozīmē).
No citas puses, konkrēti formulējumi šeit nav noteicoši. Vai arī vispār nav svarīgi. Jo EPMK adresāti izvēlēsies nepievērst tiem uzmanību.
Nekādas sekas par rekomendāciju neievērošanu dokumentā nav noteiktas.
Ministru komitejas prasības patiesībā ir tikai neuzkrītoši aicinājumi.
"Lai apmierinātu pastāvošo pieprasījumu, ir jānodrošina pastāvīga izglītības pieejamība nacionālo minoritāšu valodās visā valstī. Ir jāveic ciešas konsultācijas ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, tostarp vecākiem, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi ņemtas vērā viņu intereses un bažas par mācību valodām skolā", — teikts rezolūcijā.
Dokumentā vēl ir daudz līdzīgu "nepieciešamību": cīņa ar stereotipiem un aizspriedumiem politiskajā diskursā, dažādu sabiedrības slāņu iesaistīšana valsts pārvaldes sfērā u.t.t. Bet, pirmkārt, EPMK aicinājumi ir noformulēti ļoti racionalizēti. Pēc kādiem kritērijiem var secināt, ka Latvija pieliek pietiekami daudz pūļu, lai saliedētu sabiedrību? Otrkārt, neviens ar to nenodarbosies.
No praktiskā viedokļa EPMK rezolūcijai nav jēgas, tāpat kā citiem starptautisko organizāciju secinājumiem.
"Mēs panācām, ka starptautiskā sabiedrība izteica savu nostāju attiecībā uz Latvijas izglītības reformām. Gada laikā tika publicēti ANO un Eiropas Padomes ekspertu viedokļi, kuros tiek kritizēts Latvijas likumdevējs. Daudzi aicināja pārskatīt likumu, kas ierobežo krievu valodas lietošanu. Eiroparlamenta komitēja kultūras un izglītības jautājumos arī kritizēja Latvijas valdību, atgādinot, ka bērniem vislabāk ir mācīties dzimtajā valodā", — intervijā analītiskajam portālam RuBaltic.Ru stāstīja Latvijas cilvēktiesību komitejas loceklis, tiesībsargs Aleksandrs Kuzmins.
Starptautiskās sabiedrības pozīcija ir atkal izteikta: Eiropas Savienības lēmējinstitūcija sagrāva mūsdienīgās Latvijas valdības koncepciju, kurā tiek kultivēta cīņa ar "okupācijas sekām" un "okupantu mantiniekiem".
Ar šo viņu misija beidzās.
Baltijas republikas valdība arī nepalika malā: valdība un valdošais vairākums parlamentā nenosacīti atbalsta izglītības krievu valodā likvidēšanu.
Viņi ir apņēmības pilni revanšēties par 2003.–2004. gada notikumiem, kad skolas reforma saskārās ar plašu pretestību. Šodien valdība vairs neuztver ielu demonstrācijas kā draudus.
Bet pats galvenais — mazākumtautību skolu pāreja uz latviešu valodu saņēma Satversmes tiesas apstiprinājumu. Aizstāvēt izdevās tikai privātas augstskolas. Šajā gadījumā Latvijas valdība tomēr piekāpās jaunu reformu pretiniekiem, bet reforma kā tāda tomēr tika atbalstīta.
"Principā tiesa neapšaubīja valodas ierobežošanas nepieciešamību. Norādīja, ka jā, tik tiešām, valsts valoda ir viena no galvenajām lietām Latvijas valsts identitātē, tāpēc šādi ierobežojumi ir leģitīmi un pieļaujami. Jautājums ir tikai par pielietojumu konkrētajā gadījumā", — konstatēja Eiroparlamenta jurists, "zaļo" frakcijas konsultants Aleksejs Dmitrijevs.
Iespējams, vienīgā iespēja panākt taisnīgumu ir iesniegums Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). Pastāv lielā varbūtība, ka tiesa nostāsies to cilvēku pusē, kuri vēlas iegūt izglītību dzimtajā valodā. Uz to norāda gan EPMK rezolūcija, gan arī citi līdzīgi dokumenti.
Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesā lietu izskatīšana notiek gadiem, bet izglītības reforma Baltijas republikā notiek pašlaik.
2030. gadā, pēc Latvijas prezidenta Egīla Levita prognozēm, tiks pabeigta “latviskās Latvijas” būvniecība. Un būtu naivi cerēt, ka ES mēģinās apturēt šo procesu. Rietumu attieksmi pret cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs joprojām nosaka politiskā lietderība: kritizēt Latviju, Lietuvu un Igauniju drīkst, bet spiest uz viņiem — nekādā gadījumā nedrīkst.