Politika Politika

Krievija ir iemācījusies efektīvi pretoties NATO Baltijas jūras reģionā

Attēla avots: twitter.com
 

NATO turpina palielināt militāro grupējumu Austrumeiropā Krievijas robežu tuvumā. Mēdiju grupas "Rossija segodņa" bāzē tika prezentēts šai problēmai veltīts ziņojums "Minimālā atbilde pieaugošajiem izaicinājumiem". Par to, kā Krievija ir iemācījusies reaģēt uz ārējiem draudiem, kādi ir Baltijas valstu bruņotie spēki un kāpēc Polija būtu jāuztver nopietni, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja ziņojuma līdzautors – ekonomikas zinātņu doktors, Sanktpēterburgas Valsts universitātes Eiropas pētījumu katedras profesors, Krievijas Baltijas pētījumu asociācijas prezidents Nikolajs Meževičs.

- Meževiča kungs, manā parastā cilvēka izpratnē informācijai par armiju un militāri rūpniecisko kompleksu nav jābūt atklātai, jo pretējā gadījumā mēs atklājam visas kārtis mūsu potenciālajām pretiniekam. Tomēr, gan Rietumos, gan Krievijā regulāri parādās detalizēti ziņojumi par spēku samēru dažādos reģionos. Vai tiešām visi šie dati ir publiski pieejami? Vai arī mēs redzam tikai aisberga augšdaļu?

- Sākšu no beigām: mēs redzam augšdaļu. Mēs redzam, piemēram, fiksētus izdevumus aizsardzībai no Eiropas valstu budžetiem. Tas viss tiek apspriests publiski.

Ja, piemēram, runājam par Igauniju, tad 21. gadsimtā nav iespējams nopirkt pašgājēju artilēriju par ievērojamu summu un izvietot tā, lai neviens par to neuzzinātu. Pārāk liela "adata" – maisā nenoslēpsi.

Skaidrs, ka Krievija, Ķīna vai Amerikas Savienotās Valstis var paslēpt pat 20 haubices (un neviens nepamanīs). Tomēr naudas piešķiršana ir publiska. Nepieejamo datu ir diezgan maz. Kopējais militāro izdevumu apjoms mūsdienās ne tiek slēpts nedz Rietumos, nedz Krievijā. Līdz ar to informācijas ir daudz, to var analizēt.

- "Minimālā atbilde pieaugošajiem izaicinājumiem" – ir Jūsu pēdējā ziņojuma nosaukums. Vai Jūs apgalvojat, ka Krievija ir pietiekami atturīga (vai pat pārāk atturīga) attiecībā pret NATO spēku pieaugumu Austrumeiropā?

- Mēs ar līdzautoru Juriju Zverevu pamatojamies uz to, ka Krievijā pēc noteiktās pieredzes (ne vienmēr vienkāršās) iemācījās sniegt minimālās atbildes uz ārējiem draudiem.

Mēs nevaram katram dolāram atbildēt ar savu dolāru, nevaram pret katru NATO karavīru likt savu karavīru. Mūsu pretinieki ir pārāk stipri.

Paskaidrošu ar piemēru. Lai nosistu odu, cilvēks savas dabas dēļ iztērēs tūkstošiem, desmitiem tūkstošu reižu vairāk spēku, nekā ir nepieciešams. Viņš paķer dvieli vai čību, un ar visu spēku sit pa sienu. No sienas nokrīt glezna, no skapja nokrīt vāze… Jā, ods ir beigts. Bet vai tas bija tā vērts?

Mūsu oponenti vēlas mūs izputināt, tas ir fakts. Tāpēc mums ir jāoptimizē mūsu reakcija un nav jāatbild uz provokācijām pēc "viens pret vienu" principa.

Mūsu uzdevums ir darīt pretiniekam zināmu, ka viņa provokācijas nepaliks bez atbildes.

To mēs arī darām.

- Jūsu ziņojumā ir NATO spēku palielināšanas hronika Polijā un Baltijas valstīs no 2004. līdz 2021. gadam. Tas ir ilgs laika periods. Vai ziņojumā ir kādi reperpunkti, kad Alianses militārais spēks Austrumeiropā auga?

- Protams. Tas notika, kad Gruzija uzbruka Krievijas miera uzturētājiem, pārkāpa visas starptautiskus līgumus un starptautiskās tiesības, savukārt mēs atbildējām. Otrais moments – Ukraina.

Bet mēs gribējām parādīt, ka NATO spēku paplašināšana Baltijas valstīs un Polijā sākās pirms 2008. un 2014. gada notikumiem (NATO izmantoja šos notikumus, lai attaisnotu savu darbību). Tāpēc mūsu ziņojumā hronoloģija sākās nevis ar 2008. gadu, bet daudz agrāk.

- Presē un ekspertu līmeni plaši apspriež Ziemeļatlantijas alianses militārās aktivitātes tēmu Baltijas valstīs. Daudz mazāk runā konkrēti par Lietuvas, Igaunijas vai Latvijas armiju…

- Jums ir taisnība, ir NATO spēks, bet pastāv arī nacionālie bruņotie spēki. Igaunijā tie ir diezgan pieticīgi. Tas kļūst par dažu ne pārāk profesionālu ekspertu smieklu iemeslu. Kas tur Igaunijā? Divi sarūsējuši tanki?

Pirmkārt, vairs nav divi – jau ir daudz vairāk.

Otrkārt, Polijai un Baltijas valstīm kopumā ir iespaidīgi nacionālie bruņotie spēki, kas pastāv atsevišķi un paralēli NATO spēkiem.

Par to nedrīkst aizmirst.

- Jā, no Jūsu ziņojumā es ar pārsteigumu uzzināju, ka Polijai ir ceturtais lielākais tanku parks NATO (pēc ASV, Turcijas un Grieķijas), kas ir tikai nedaudz mazāks nekā Vācijas, Lielbritānijas, Francijas un Itālijas tanku parki kopumā.

– Lielbritānijas teritorijā – salu valstī – tanku batālijas nekad īsti nav bijušas. Tikmēr Polijā ļoti labi zina, kas ir tanks, un kā to pielietot kaujā.

- Loģisks jautājums: kāds bruņojums visvairāk interesē Poliju un Baltijas valstis? Ar tankiem ir skaidrs. Kas vēl viņiem ir prioritātē?

- Polija šajā sakarā ir universāla. Tās bruņotiem spēkiem ir gan aizsardzības, gan uzbrukuma potenciāls. Atgādināšu, ka tanks ir aizsardzības ierocis.

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālie bruņotie spēki ir lielākoties orientēti uz aizsardzību. Bet pēdējā laikā atšķirības starp uzbrukuma un aizsardzības ieročiem pazūd.

Piemēram, kad Igaunija gatavojas noslēgt darījumu par pretkuģu raķešu iepirkumu, tā izskata raķešu izmantošanu arī sauszemes mērķiem. Sauszemes mērķis – ir Sanktpēterburga.

- Šeit mēs varam atzīmēt vēl vienu secinājumu no Jūsu ziņojuma: "Šobrīd konflikts Baltijas karadarbības teātrī nav visticamākais".

- Protams. Mūsu Baltijas kaimiņi labi saprot, ka tie nebūs viņu karavīri, kuri divu dienu laikā aizies līdz Krasnojarskai. Reālās sadursmes gadījumā viss būs tieši otrādi. Ja salīdzinām Tallinas un Kijevas militāri-politisko domāšanu, jāatzīst, ka Tallinā sēž daudz prātīgāki cilvēki.

Atceros, šie cilvēki gribēja izvietot savā valstī kodolieročus.

- Es tīšām pateicu "daudz prātīgāki". Turklāt Tallinai tā ir spēle, bet Kijevai viss ir nopietni.

Tāpēc Ukraina arī netiks uzņemta NATO. Idiotu limits tika izsmelts pēc 2004. gada.

- Jūsu ziņojumā tiek izskatīta situācija Polijā un Baltijas valstīs. Bet tas nav vienlīdzīgas figūras uz NATO šaha dēļa?

- Absolūti pareizi. Polija ir ietekmīga valsts ar diezgan stipru ekonomiku un attīstītu pilsonisko sabiedrību (lai arī inficētu ar pretkrieviskiem kompleksiem). Baltijas valstīs tā nav.

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas galvenais resurss – ir naids. Ar muļķību un naidīgumu viņi mēģina kompensēt politiskās nozīmes trūkumu.

Poliju visi uztvers nopietni. Arī mums ir jāizturas ar visu nopietnību un cieņu.

Cienījamais pretinieks ir pelnījis cienīgu attieksmi.

- Esmu pamanījis, ka Baltijas valstis saviem rietumu sabiedrotajiem sen lūdz pretgaisa aizsardzības līdzekļus. Īpaši lietuvieši – gan bijusī prezidente Daļa Grībauskaite, gan tagadējais prezidents Gitans Nausēda bija pacēluši šo jautājumu. Kāpēc tieši pretgaisa aizsardzības līdzekļi?

- Ir grūti pateikt. Atbilde uz jūsu jautājumu ir kaut kur ārpus veselā saprāta. Jo aizstāvēt Lietuvu, Latviju un Igauniju ar jebkuriem PVO līdzekļiem ir diezgan sarežģīti.

Bet pats galvenais. Baltijas valstis nevienam nav vajadzīgas.

Zināt veco anekdoti par nenotveramo Džo, kurš ir nenotverams, jo neviens viņu nemēģina notvert. Te ir tā pati situācija. Neko citu, izņemot problēmas, Baltijas valstis nesagādā.

Raksts ir pieejams citās valodās: