Tas ir unikāls gadījums, kuram nav analogu pasaulē, un, iespējams, pat ir Holivudas režisoru uzmanības cienīgs. Stāsts par to, kā 20 gadus vecs jaunietis izpostīja savu dzīvi, ar gļēvulību nolēma sevi sodam un izgāja no brīvprātīgā ieslodzījuma tikai 70 gadu vecumā — 1995. gada maijā, pārliecinoties, ka no Latvijas ir izvests Krievijas karaspēks.
1995. gada kādā maija dienā Preiļu rajona Pelēču pagasta policijas iecirknī, kā pagātnes rēgs, ierādās sirmgalvis un paziņoja, ka vairāk nekā 50 gadus slēpās, baidoties no soda par dezertēšanu 1944. gadā. Tas bija Jānis Pīnups.
Kotleru ciema iedzīvotāji uzskatīja viņu par mirušu vai bezvēsts pazudušu. Radinieki par viņu nerunāja, nekādu ziņu no viņa nebija. Bet patiesībā Jānis slēpās tur pat blakus, un tik kārtīgi, ka visa padomju varas laikā par viņu neviens neko nezināja.
Kad Padomju Savienība sabruka, un Latvija kļuva neatkarīga, Pīnups turpināja slēpties, jo valsts teritorijā joprojām atradās Krievijas karaspēks. Viņš bija pārliecināts, ka nonāks cietumā par dezertēšanu, ja viņu atradīs.
1994. gada augustā Krievijas karaspēks pameta Latvijas teritoriju. Tomēr Jānim bija nepieciešams vēl kāds laiks, lai pārvarētu savas bailes un pārliecinātos, ka viņam nekas nedraud.
“Mājās es parādījos tikai naktīs”, - atzinās Pīnups.
Sākumā policijai viņš likās aizdomīgs, bet vēlāk viņu pieņēma ar sapratni. Toreiz Pīnups kļuva par savā ziņā nacionālo varoni. Tomēr ne uz ilgu laiku. Par viņu ļoti ātri aizmirsa, jo Latvijā par īstiem varoņiem uzskata tos, kuri slēpās no padomju armijas, nevis karoja tās sastāvā.
Padomju armijā Jānis tika iesaukts 1944. gada augustā. Nokļuva frontē, piedalījās divās kaujās. Bija kontuzēts un, pazaudējot samaņu, palika kaujas laukā. Pēc viņa vārdiem, pamostoties, ieraudzīja, ka viņam apkārt neviena nav. Jānis nolēma atgriezties mājās.
Ceļš ilga vairākus mēnešus. 7. oktobrī viņš atnāca uz Kotleriem. Par sevi paziņoja tikai radiniekiem. Sākumā viņš slēpās mežā. Kad atnāca ziema, pārvācās uz kūti, mēslos izraka zemnīcu un dzīvoja tur.
1950. gadā pārvācās uz savas ģimenes veco māju, jo radinieki uzbūvēja jaunu. Dzīvoja tur, rūpīgi slēpjoties no kaimiņiem. Palīdzēja brāļiem lauku darbos, vāca sēnes un ogas.
Pēc 25 gadiem nolēma iziet no slēptuves, jo uzskatīja, ka par viņu visi ir aizmirsuši, un diez vai kāds atpazīs. Tomēr autobusa pieturā kāds vīrietis vērsās pie viņa: “Es tevi pazīstu, tikai vārdu neatceros”. Jānis ļoti nobijās un atkal paslēpās savā ģimenes patvērumā.
1980.-to gadu vidū viņš sastiepa potīti un riskēja aiziet pie ķirurga zem neīstā vārda. Viņu neatklāja.
Pēc brāļu nāves Jānim palika māsa, kurai bija grūti viņu pieskatīt, bet palīdzēt viņai pa īstam, viņš arī nevarēja.
Reiz, kad Jānis iznāca pagalmā kalt malku, Veronikai jautāja, kas tas par vīrieti parādās viņas saimniecībā. Nācās kaut ko samelot. Bet Jānim atkal sākās brīvprātīgā ieslodzījuma gadi.
Raksta avots: oriģinālraksts