Politika Politika

Stāviet par mums: Lielbritānija uzrāda savas tiesības uz Polijas un Baltijas valstu lojalitāti

Attēla avots: extra.ie
 

Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja vēlas pieprasīt Poliju un Baltijas valstis parliecināt ES mīkstinat «Breksita» nosacījumus. No britu premjerministres puses, tas ir kas vairak nekā, izmisuma vadīts žests. Londonā atgādina par gadsimtiem ilgo ģeopolitisko aizgādību par Austrumeiropas valstīm un pieprasa no šī reģiona valdībām atbildes pakalpojumu: kļūt par Lielbritānijas interešu lobētājiem ES.

Britu laikraksts The Daily Mail ziņo, ka premjerministre Terēza Meja grasās vērsties pie Baltijas valstu līderiem ar lūgumu palīdzēt pārliecināt citas ES valstis neatbalstīt Īriju pārrunās par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.

Atsaucoties uz The Daily Mail sniegto informāciju, Terēza Meja cer pārliecināt Baltijas valstis (pie kurām laikraksts attiecina arī Poliju) iestāties par Lielbritāniju un lobēt Briselē atkārtoto sarunu uzsākšanu par «Breksita» nosacījumiem.

Premjeres kundzes argumentācija rada jautājumu: kāpēc visā «vienotā Eiropā» palīdzība ir jālūdz tieši Polijai un Baltijas valstīm?

Baltijas valstīs izvietoti 900 Lielbritānijas karavīru, kuri sargā Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju no «Krievijas agresijas», tāpēc Baltijas valstīm ir jāizrāda sava pateicība Lielbritānijai, lobējot tās intereses Eiropas Savienībā.

Londona jau uzsāka konsultācijas ar Franciju un Vāciju par «Breksita» nosacījumu atkārtoto pārrunu iespēju. Parīze un Berlīne nekādi nevēlas piekāpties — tagad ir pa vēlu, izpildiet tās prasības, par kurām esam vienojušies. Briseles pozīcija ir tikpat stingra: Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers uz visiem Terēzas Mejas lūgumiem ir atbildējis, ka vienošanas par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības ir parakstīta un nav pakļauta pārskatīšanai vai apspriešanai.

Lielbritānijas valdība atrodas izmisīgā stāvoklī. Viņas Augstības parlaments reizē nobalsoja gan par to, lai neizstātos no Eiropas Savienības nepanākot vienošanos, gan par neizstāšanos no Eiropas Savienības pēc panāktas vienošanās. Tāpat parlaments aizliedza mainīt «Breksita» datumu  — 29. martu, kad ir paredzēta Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības.

Terēzas Mejas situācija šobrīd patiesi nav apskaužama. Lai kur skaties, gaisma tuneļa galā nav redzama. «Breksits» var destabilizēt Lielbritānijas politiskās un ekonomiskās sistēmas stāvokli: Lielbritānijas iedzīvotāji panikā iepērk pirmās nepieciešamības preces, sagaida separātisma vilni Ziemeļīrijā un gatavojas evakuēt karalieni.

No pirmā acu skatienā, Polijai uz Baltijas valstīm adresētais sauciens pēc palīdzības var izskatīties pēc līdz nervu sabrukumam novestās sievietes izmisīgās rīcības. Tomēr Terēzes Mejas nolūks ir Lielbritānijas un Austrumeiropas valstu sadarbības pieredzes objektīvais rezultāts.

Kopš simts gadus atpakaļ Austrumeiropa pievienojas pasaules politikai šī reģiona valstis atradās zem Lielbritānijas ģeopolitiskas gādības, pēc «Brekstita» Londona cer saglabāt savu ietekmi Polijā un Baltijas valstīs.

Šodienas amerikāņu protektorāts pār Austrumeiropas valstīm seko starpkaru britu protektorātam. Starpkaru Polija — Otrā Žečpospolita — Eiropas politikā vispirms orientējās uz Lielbritāniju uzskatot to par galveno sabiedroto cīņā gan ar Vāciju, gan ar PSRS.

Polijas valdošās partijas «Likums un taisnīgums» ārlietu politikas koncepcija šajā ziņā izcēlās ar pēctecību Pilsudska ērai: tā arī paredzēja Polijas un Lielbritānijas savienību, lai kopīgi statos pretī Vācijas dominēšanai Eiropā. Lielbritānijas tautas kopīgais lēmums izstāties no Eiropas Savienības, bija nepatīkams pārsteigums Varšavai.

Pēc Pirmā pasaules kara tieši Londonā sāka veidot «sanitāro kordonu» pret boļševisma nonākšu Eiropā, no tajā laikā politiskajā kartē izveidotām Baltijas valstīm.

Jaunizveidotajām Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vajadzēja norobežot padomju Krieviju no Eiropas, būt par mūžīgo traucēkli Krievijas un Vācijas sadarbībai un neļaut tam kopā pārvarēt skumjas kara sekas.

Arī šeit vērojama pēctecība.

No Eiropas valstīm tieši Lielbritānija visvairāk palīdzēja Baltijas reģiona valstīm nostiprināt savu buferzonas lomu cīņā pret Krieviju.

Lielbritānija atbalstīja visas Baltijas valstu sarunas par «Krievijas draudiem», izvietoja Baltijas reģionā savu karaspēku, pirmā atbalstīja visas pretkrieviskās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iniciatīvas: sankcijas, trešo enerģētikas paketi u.t.t.

Lielbritānijas ietekme Baltijas valstu iekšpolitikā salīdzināma vien ar amerikāņu ietekmi. Viens no pēdējiem piemēriem: Lielbritānijas Izlūkošanas un aizsardzības fonds veica pētījumu, par Baltijas krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumu, pēc kā Lielbritānijas vēstniecība Igaunijā uzaicināja Igaunijas valdības amatpersonas iepazīties ar pētījuma rezultātiem un noklausīties britu pētnieku ieteikumus.

Kur vēl var iedomāties šādu situāciju: ārzemju izlūkdienesti atklāti vāc informāciju par mazākumtautību noskaņojumu, bet vēstnieks aicina valsts, uz kuru viņš ir nosūtīts, amatpersonas pie sevis «uz paklāja»? Lielbritānijas-Baltijas valstu attiecības bija arī ne tādi gadījumi: 2004. gadā Viņas augstības pavalstnieks Jānis Kažociņš kļuva par Satversmes aizsardzības biroja direktoru un saņēma pielaidi valsts noslēpumam, nezaudējot Lielbritānijas pasi.

Šādi paradoksāli starptautisko attiecību gadījumi skaidrojami, kā ar izseno britu tradīciju ietekmēt Baltijas valstu lietas, tā arī ar ASV ietekmi uz Baltijas valstīm, kurām Lielbritānija ir ne tikai, galvenais, sabiedrotais Eiropā, bet arī pirmdzimtene.

Tomēr «Breksits» liek britiem aizdomāties par jauniem spēles noteikumiem.

Pēc Lielbritānijas izstāšanas no Eiropas Savienības, Baltijas valstīm ir jākļūst par Londonas ietekmes aģentiem Eiropas Savienībā un jāpārstāv Lielbritānijas nacionālas interesēs Briselē.

Terēzas Mejas sauciens Baltijas valstīm atbalstīt Lielbritāniju Eiropas Savienībā un aizrunāties par atkārtotu «Breksita» nosacījumu atrunāšanu ir jākļūst par pirmo soli šīs stratēģijas virzienā.

Kā norāda britu prese, Lielbritānijas valdība, uztraucās, ka viņu arguments par «aizsardzību pret Krievijas agresiju», tiks uztverts, ka draudi izvest no Baltijas valstīm Apvienotās Karalistes karaspēkus un atstāt lietuviešus, latviešu un igauņus Putina ziņā. Tomēr no tā nav jābaidās.

Lielbritānijas, kura aizcirta durvis un pameta ES, interešu lobēšana, nenāks par labu Baltijas valstu politiķiem, kuri cer uz augstiem amatiem Eiropas Komisijā. Tapāt Rīgai, Tallinai un Viļņai radīsies dubultās lojalitātes problēmas attiecībās ar ASV.

Ar ko turpināt sadarbību: ar kontinentālo Rietumeiropu, kura viņus vairāk vai mazāk baro, vai ar Lielbritāniju, kura pameta «Eiropas ģimeni», lai nemaksātu ES budžetā pabalstus Baltijas valstu uzturēšanai un nepieņemtu savā teritorijā lietuviešu un latviešu imigrantus?

Diez vai šis jautājums tiks atrisināts Londonas labā.

Raksts ir pieejams citās valodās: