No maršala Georgija Žukova atmiņām:
“Vāciešiem tika piedāvāts sēsties pie atsevišķa galda, kas speciāli viņiem bija novietots netālu no ieejas.
Pieceļoties es teicu: “Piedāvāju vāciešu delegācijai pienākt pie galda. Šeit jūs parakstīsiet Aktu par Vācijas bezierunu kapitulāciju”.
Keitels ātri piecēlās, vēršot uz mums nelabu skatienu, tad nolaida acis un, nesteidzīgi paņemot no galda feldmaršala zizli, nedrošā solī devās pie mūsu galda. Viņa monoklis nokrita un palika karājamies uz auklas. Seja pārklājas ar sarkaniem plankumiem... Uzvelkot monokli, Keitels apsēdās uz krēsla malas un ar nedaudz trīcošu roku parakstīja piecus Akta eksemplārus. Aiz viņa parakstus uzlika Štumpfs un Friderburgs.
Pēc Akta parakstīšanas Keitels piecēlās no galda, uzvilka labo cimdu un atkal mēģināja paspīdēt ar militāro stāju, bet tas viņam neizdevās, un viņš mierīgi aizgāja pie sava galda.
1945. gada 9. maijā plkst. 0:43 tika pabeigta Akta parakstīšana par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Es piedāvāju Vācijas delegācijai pamest zāli”.
No Nikolaja Antipenko Pirmās Baltkrievijas frontes aizmugures vadītāja, kurš organizēja svētku vakariņas pēc Vācijas kapitulācijas Akta parakstīšanas, atmiņām:
“Saskaņā ar frontes vadības rīkojumu, vakariņās bija jāpasniedz padomju nacionālie ēdieni. Attiecīgi pavārs Vasīlijs Pavlovs piedāvāja krievu skābu kāpostu zupu, tītaru ukraiņu gaumē, Urālu pīrāgu, šašliku gruzīnu gaumē, dažādus zivju ēdienus u.t.t.
Protams, sagādāt to visu mums nebija viegli. Bet tomēr arī notikums nav mazsvarīgs: ar uzvaru ir noslēdzies četrus gadus ilgs karš, un tieši šī iemesla dēļ sapulcējās valstu-uzvarētāju pārstāvji.
Mēs centāmies labi pieņemt viesus un, kā es tagad atceros, vakariņas izdevās godam. Tiesa neizpalika ar neparedzētām grūtībām. Kā tika pavēlēts, pusdienas bija gatavas 8. maijā plkst. 15:00, bet uz to brīdi Akta par kapitulēšanu parakstīšanas ceremonija vēl pat nebija sākusies: turpinājās pārrunas starp Maskavu, Vašingtonu un Londonu par tās procedūru.
Tikai vēlā naktī pienāca ilgi gaidītais brīdis. Kapitulācija tika parakstīta 1945. gada 9. maijā plkst. 0:45 pēc Maskavas laika. Ap pulksten diviem naktī visi ceremonijas dalībnieki tika aicināti pie galda.
Līdz tam laikam attapīgais Vasīlijs Pavlovs pārdēvēja “krievu kāpostu zupu” par “diennakts kāpostu zupu”, no kā tās kvalitāte necieta. Turklāt visi bija ļoti izsalkuši, un piedāvātie ēdieni tika labi novērtēti.
Banketu atklāja maršals Žukovs ar īsu tostu par Uzvaru, par padomju karavīriem, par mūsu sabiedroto valstu karavīriem, par visu klātesošo veselību. Tad tostus teica citi šo vēlo vakariņu dalībnieki. Vakars beidzās ar dziesmām, un protams, ar jestriem krievu dančiem. Dancoja maršals Žukovs.
Pārspēt viņu centās Žans de Latrs de Tasiņjī, tomēr neveiksmīgi. Franču ģenerālis drīz zaudēja līdzsvaru, bet tas netraucēja viņam saglabāt lielisku garastāvokli. Visiem bija jautri, visi bija sajūsmā – uzvara, miers!
Bija ap 6 no rīta, kad viesi sāka doties mājās. Mēs šķiramies, kā īsti kaujas draugi. Un šķita, ka šī kaujas draudzība, apstiprinātā ar asinīm cīņā ar nīsto ienaidnieku, būs mūžīga un nekas nespēs sabojāt sirsnīgas attiecības starp krieviem, angļiem, amerikāņiem un frančiem. Diemžēl...”.