Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs aicināja eiropiešus ciešāk sadarboties drošības sfērā – Krievijas “agresīvās rīcības” dēļ. Rinkēvičs uzskata, ka par to uzskatāma Maskavas izstāšanās no Līguma par vidēja un maza darbības attāluma raķešu likvidāciju (INF) un “iejaukšanās vēlēšanās rietumvalstīs”. Pie tam pat Latvijā Ārlietu ministrijas vadītāja Krievijai naidīgajam viedoklim nepiekrīt virkne ministra vecāko biedru. Par spēku jauno dispozīciju starptautiskajā arēnā un Krievijas lomu pasaulē analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja neatkarīgās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis JURKĀNS.
— Jurkāna kungs, valda pieņēmums, ka starpvalstu attiecības regulē noteiktas normas, taču pēdējā laikā bieži nākas dzirdēt, ka dažas valstis šīs normas pārkāpj. Vai jūsuprāt pasaulē vēl ir saglabājušās kādas normas vai standarti, ko jāievēro absolūti visām valstīm?
— Mēs dzīvojam pasaulē, kurā vairs nav nekādu vispārpieņemtu vispasaules standartu. Nav starptautisko tiesību, arī ANO ir zaudējusi savu autoritāti. Neviens vairs neciena ANO, organizācija kļuvusi par vienkāršu pļāpātavu, ASV prezidents Donalds Tramps pat ieminējies par iespēju izstāties no ANO. Vispārpieņemtu normu nav, tāpēc mēs vērojam, kā pasaulē plešas plašumā informācijas karš, kurā realitāte nav tas, kas noticis patiesībā, bet gan tas, ko parādījuši mediji.
Informācijas kampaņa vērsta pret Krieviju, ko apsūdz visos nāves grēkos, pat nepūloties tikt skaidrībā, vai tā ir patiesība. Izrādījies, ka mūsdienu Rietumu demokrātijai vajadzīgs ienaidnieks, un Krievija šai lomai ir piemērota.
Tolaik, kad biju vēl aktīvajā politikā, situācija bija citāda, valdīja pārliecība, ka miers bez Krievijas nav iespējams, taču tagad viss ir mainījies.
Savukārt Krievijai nākas atbildēt uz visiem šiem uzbrukumiem. No ekonomikas viedokļa Krievija būtiski atpaliek no Eiropas Savienības un ASV, tāpēc uzmanība tiek pievērsta bruņojuma attīstībai, tātad konfrontācija neiegūst diplomātisku raksturu, tā rit no spēka pozīcijām. Tāda ir mūsdienu realitāte.
— Tomēr Rietumu reakcija uz Krievijas darbībām pārsvarā ietver tikai apgalvojumus, ka tā ir Krievija, kas pārkāpj starptautiskās normas, piemēram, iejaucas vēlēšanās ASV, bet Rietumi neko tamlīdzīgu neatļaujas?
– Runas par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās rit jau vairākus gadus, kopš brīža, kad Tramps kļuva par prezidentu. Tiesa, nekādi konkrēti iejaukšanās pierādījumi joprojām nav nodemonstrēti. Viss notiek tikai “higly likely” līmenī, un arī tas rāda, cik ērti ir parādīt Krieviju ienaidnieka lomā. Vielaikus, runājot par Rietumu darbībām, nopietni amerikāņu analītiķi atzīst, ka situāciju, kuras rezultātā Ukrainā notika valsts apvērsums, radījušas pašas Savienotās Valstis.
Tie ir ļoti lieli jautājumi, un notikumu iemeslus vajadzētu analizēt, tomēr Rietumi nevēlas to darīt – tur par visu vaino Krieviju.
Piemēram, atsauksim atmiņā Gruzijas un Krievijas konfliktu 2008. gadā. Rietumos valda nostādne, ka karadarbību pret Gruzijas armiju sākusi Krievija. Bet tā taču nebija. Apšaudi sāka Gruzijas spēki, kuri devās uzbrukumā pēc Gruzijas toreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili pavēles. Ziņojumā, ko publicēja Eiropas Savienības starptautiskā komisija, kas izmeklēja konflikta apstākļus, nepārprotami norādīts: karadarbību sākusi Gruzija.
Savukārt par Krieviju bija teikts, ka tā izmantojusi neadekvātu militāro spēku. Tas ir, atbilde uz Gruzijas agresiju bijusi pārāk skarba.
Rietumu elite gan atzīst, ka karu nav sākusi Krievija, taču nevēlas diskutēt par šo tēmu, lai masu apziņā radītu agresīvas Krievijas tēlu.
Tāpat Rietumi nevēlas iedziļināties jautājumā, kāpēc Saakašvili toreiz sāka karu. Galu galā nedēļu pirms konflikta sākuma Gruzijā vizītē uzturējās toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa un nelaiķa senators Džons Makeins.
Vai jums šķiet, - viņi nezināja, ka Saakašvili gatavojas uzbrukt miernešu spēkiem pie robežas? Tas taču ir absurds. Taču, ja atzīsim, ka viņi to zināja, iznāk, ka ASV veicinājušas Krievijas un Gruzijas konfliktu. Un tas jau neatbilst nekādām rietumvalstu nostādnēm.
Diemžēl mēs dzīvojam pasaulē, kur valda haoss. Vecās struktūras, kas saglabāja līdzsvaru, pazūd, bet jaunu vēl nav.
— Interesanti, ar ko saistītas izmaiņas pasaules standartos, kāpēc ASV atļaujas darīt to, par ko pašas kritizē citas valstis?
— Tāpēc, ka neviens viņiem neko nevar pateikt. Vai atceraties Karību krīzi? Ņikita Hruščovs gribēja izvietot Kubā raķetes, kas varēja mierīgi nokļūt ASV teritorijā. Protams, ASV prezidents Džons Kenedijs reaģēja skarbi un organizēja salas blokādi no jūras. Tolaik pasaule stāvēja uz kara sliekšņa, un puses bija spiestas vienoties. Hruščovs atsauca kuģus, bet amerikāņi izveda savas raķetes no Turcijas.
Tātad agrāk bija divas lielvalstis, abas saprata, kādas varētu būt sekas, un visi centās uzvesties atbilstoši. Tagad Padomju Savienības vairs nav, ASV neredz, kas varētu apdraudēt to stāvokli, tāpēc atļaujas to, kas agrāk bija absolūti nepieņemams.
Pie tam gribētos atzīmēt, ka Savienotās Valstis neredz starpību starp valstīm. Tām šķiet, ka ļauts izmantot jebkādus līdzekļus pret visiem potenciālajiem konkurentiem. No ASV puses rit acīmredzama iejaukšanās Eiropas valstu iekšējās lietās. Vai atceraties, kāds skandāls izcēlās, kad Nacionālās drošības aģentūra noklausījās Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefona sarunas? Nedomāju vis, ka tamlīdzīgas metodes ir pārtrauktas. Un kāds spiediens tagad vērsts pret Vāciju, lai tiktu pārtraukti “Ziemeļu straumes 2” būvdarbi!
“Ziemeļu straume 2” Amerikai nav izdevīga, viņi vēlas, lai Eiropa pirktu nevis gāzi no Krievijas, bet gan amerikāņu sašķidrināto gāzi, kas izmaksā dārgāk. Eiropā ir valstis, kas klausa ASV un pilda pavēles par spīti ekonomiskajam izdevīgumam, piemēram, Lietuva.
Taču tas ir saprotams: tādas mazas valstis kā Lietuva un Latvija pasaules politiku neietekmē, tās tikai pilda globālo spēles dalībnieku, šajā gadījumā – ASV norādījumus.
— Tādā gadījumā iznāk, ka pasaulē darbojas spēka tiesības. Ja valstij ir zināms spēks, tā var nerēķināties ar citiem?
— Tā taču ir bijis vienmēr, tikai agrāk bija vairāki lielie spēles dalībnieki, un visi saprata: atbilde var nākt, un var klāties slikti. Tagad nekā tamlīdzīga nav.
Globālais spēles dalībnieks ir viens, un ASV savu nacionālo interešu labad darīs visu, ko uzskatīs par vajadzīgu.
Amerikāņi paši apliecina, ka viņu ārpolitika ir ļoti agresīva. Paskatieties, cik daudzos karos viņi ir piedalījušies: Vjetnama, Koreja, Granāda. Un es pat nepieminu uzbrukumus Dienvidslāvijā, Afganistānā, Irākā un daudzās citās valstīs.
Nav neviena, kas varētu apturēt ASV. 90. gados Krieviju centās padzīt no starptautiskās arēnas, un NATO tuvojās tās robežām.
Kad tika apvienota Vācija, amerikāņi zvērēja, ka alianse nepaplašināsies, taču tas nav apstiprināts dokumentāli. Tā bija tālaika padomju diplomātu milzīga kļūda, kuras rezultātā Baltijas valstis iestājās NATO, lai arī mēs neatbildām alianses kritērijiem.