Organizāciju “Meža kaķi” 1944. gada oktobrī izveidoja Manfreds Pekhau no latviešiem, kuri dienēja Latvijas SS leģionā un policijas bataljonos, bet vēlāk izgājuši speciālu diversantu sagatavošanu. Organizācijā bija vairāk nekā 600 cilvēku, to vadīja latvietis, SS karaspēka unteršturmfīrers Jankavs.
Pēc bijušā “Jagdeinsatz Balticum” biedra Bruno Tones vārdiem, galvenais “meža kaķu” uzdevums bija “organizēt partizānu kustību Latvijas rajonos, kurus atbrīvoja Sarkanā armija”, un reizē “īstenot sabotāžas aktus nozīmīgos dzelzceļa un militāros objektos vāji apsargājamajās vietās... Sagrābt varu savās rokās, veikt pretpadomju aģitāciju iedzīvotāju vidū, iesaistīt iedzīvotājus grupās aktīvai cīņai pret padomju varu”. Šādā veidā “meža kaķiem” bija jākļūst par nacionālistiskās kustības kodolu atbrīvotajā Latvijā.
1944. gada novembra sākumā Jankavs ieradās Kabilē, Kuldīgas novadā, Kurzemē, kur sapulcējās visi “meža kaķu” grupu vadītāji. Viņiem tika dots uzdevums palikt vācu pamestajā teritorijā, kurā nepieciešams ierīkot bunkurus 5-6 cilvēkiem. 1944. gada novembra beigās un decembra sākumā “meža kaķu” grupu vadītāji saņēma ieročus, munīciju un pārtiku.
Sākumā vācieši nedomāja, ka tā saucamais “Kurzemes grupējums” no karaspēka “Ziemeļi” paliekam spēs ilgi noturēties. “Meža kaķu” vienības tika gatavotas tieši tam, lai paliktu Sarkanās armijas aizmugurē pēc vācu karaspēka evakuācijas no Kurzemes. Tomēr “Kurzemes grupējums” aizstāvējās līdz pašam kara beigām — līdz 1945. gada 9. maijam.
Rezultātā “meža kaķi” un tamlīdzīgas vienības palika bez darba. Tāpēc “SS” obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns nosūtīja tos cīņai ar padomju partizāniem, kuri darbojās Kurzemes katlā. Slavens partizānu komandieris, Padomju Savienības varonis Vilis Samsons, savās atmiņās to apraksta šādi:
“7. februāra rītā, — raksta Vilis Samsons, — “meža kaķu” vienība uzgāja Kapustina un Dubrovina apvienotās vienības pēdas. Izlūki izvietojās 11 ērtās zemnīcās divos ar pusi kilometros uz ziemeļiem no Sprunguļu viensētas, kur 40 cilvēku lielā grupā gatavojās pārciest ziemas salus. Ejot pa pārtikas piegādātāja atstātajām pēdām, hitlerovieši izgāja pie partizānu posteņa nometnes ziemeļu pusē; postenis atvēra uguni no ložmetēja...”.
Drīz ložmetēja šāvējs tika nogalināts, un hitlerovieši varēja pietuvoties partizānu zemnīcām. “Kapustins pavēlēja visiem gulties ķēdē pretī ienaidnieku uzbrukumam un lika palīgā vēl divus ložmetējus, — stāsta Samsons. — Partizānu stāvoklis kļuva kritisks — ienaidnieka pārākie spēki varēja viegli viņus ielenkt uz nelielā paugura. Tomēr spēcīga pretuguns lika “meža kaķiem” paklupt. Tikai diviem diversantiem izdevās nokļūt nometnes teritorijā starp izlūku ķēdes posmiem, bet arī viņiem ātri darīja galu.” Partizāni uzvarēja, tomēr viņiem nācās atkāpties.
Pēc liecībām, kuras sniedza partizānu vienības komandiera vietnieks K. Vītols, soģi — “meža kaķi”, no kuriem vienu viņš personīgi nošāva nometnes teritorijā, — bija ģērbti vācu laiviņās, formas jakās un biksēs.
1945. gada 9. maijā Jankavs sasauca savus komandierus, lai paziņotu par Vācijas kapitulāciju. Viņš lika viņiem doties uz norādītajām teritorijām un ķerties pie iepriekš ieplānotām akcijām. Turpmāko divu gadu laikā grupas veica diversijas un terorizēja vietējos iedzīvotājus.
“Meža kaķu” vadoni un vienu no latviešu nacionālistu pagrīdes vadoņiem Jankavu valsts drošības dienesti atrada tikai 1947. gadā Latvijas mežos. Un 1947. gada janvārī pēc bruņotās pretošanās Jankavs tika arestēts. 1947. gada aprīlī-maijā Ārlavas novada teritorijā tika likvidēta pēdējā “Meža kaķu” grupa, kuru vadīja vācu oficieris Folbergs. Sagrābšanas laikā tika izņemti ieroči, vācu armijas radiouztvērējs, rotators ar piederumiem un dokumenti.
Avots: Крысин М. Прибалтийский фашизм. История и современность. — М.: Вече, 2007