1956. gadā militāri-vēsturiskais emigrantu žurnāls “Časovoj” publicēja bijušā Krievijas atbrīvošanas armijas štāba sevišķu uzdevumu virsnieka poručika V. Baltiņa (latvieša) rakstu ar nosaukumu “Nedrīkstu klusēt”. Stāsts ir par latviešu darbībām Baltkrievijā (Vitebskas apgabals):
“1943. gadā pakāpeniski sākās latviešu mobilizācija, lai papildinātu, krietni sarūkušas latviešu brīvprātīgas vienības. Par Latvijas SS komandieri vācieši izvēlējas ģenerāli Bangerski. 1943. gada beigās kāda Latvijas iestāde mani komandēja uz Krieviju, uz bijušo Vitebskas guberņu.
Daudz ko es redzēju pats, daudz ko uzzināju no Kņazevas, Barsuki, Rozalino un citu ciemu iedzīvotāju stāstītā. Kad vācu vienības, kuras ieņēma šos ciemus un diezgan ciešami izturējās pret vietējiem iedzīvotājiem, aizgāja, viņu vietā ieradās Latvijas SS vienības...
Uzreiz sākās baiss terors, kuram nebija iemesla. Naktīs iedzīvotāji bija spiesti skriet uz mežiem un slēpties, kā meža zvēri.
1944. gadā es atbraucu uz Moročkovas ciemu. Viss ciems bija sadedzināts. Māju pagrabos izvietojās latviešu esesieši. Manas ierašanas dienā viņus grasījās nomainīt, tikko ieradusies vācu vienība, tomēr man izdevās parunāt latviski ar dažiem esesiešiem. Es jautāju vienam no viņiem, kāpēc apkārt guļ neapbēdinātie sieviešu, veco ļaužu un bērnu līķi, kā arī nogalinātie zirgi. Gaisā virmoja stipra līķu smaka.
Atbilde bija šāda... “Mēs viņus nogalinājām, lai iznīcinātu pēc iespējas vairāk krievu.” Pēc tam viņš aizveda mani pie nodegušās mājas. Tur arī gulēja daži apdeguši piesegti ar pelniem un salmiem līķi. Bet šos, viņš teica, mēs sadedzinājām dzīvus...
Dodoties prom, latviešu vienība paņēma sev līdzi dažas krievu sievietes kā verdzenes. Viņu pienākumos bija arī mazgāt karavīru drēbes, kurināt pirtis, uzkopt telpas un t.t. Kad šī vienība bija aizgājusi, es ar dažu cilvēku palīdzību novācu salmus un pelnus un dabūju ārā pa pusei apbēdinātus līķus.
Kopā bija 7 ķermeņi, visas sievietes, katrai pie kājas piesieta stieple, kas ar otru galu bija pienaglota pie durvju stenderes. Kādas mokas panesa nelaiķes, pirms mira...
Mēs noņemam stiepli no apdegušām sastingušām kājām, izrakām septiņus kapus un apbēdinājām nelaiķes, nolasot Tēvs Mūsu un nodziedot lūgšanu par mirušajiem... Mums palīdzēja vācu leitnants. Viņš atrada naglas un dēļus, norīkoja mums palīgā pāris karavīrus un mēs uztaisījām septiņus krustus, kurus uzstādījām virs kapiem ar uzrakstu: “Nezināmā krievu sieviete, kuru dzīvu sadedzināja krievu tautas ienaidnieki Latvijas esesieši”. Nākamajā dienā mēs šķērsojām nelielu upi un netālu no tās atradām dažas neskārtas koka mājas un iedzīvotājus. Ieraugot mūs, viņi ļoti nobijās, bet mums izdevās viņus ātri nomierināt. Mēs parādījām viņiem septiņus krustus un pastāstījām par to, ko redzējām un izdarījām.
Zemnieki rūgti raudāja un stāstīja par to, ko viņiem nācās pārdzīvot, kamēr te uzturējās latviešu esesieši.
Maijā Kobiļniki ciema apkārtnē vienā no grāvjiem es redzēju ap trīs tūkstošiem nošautu cilvēku, galvenokārt tās bija sievietes un bērni. Izdzīvojušie iedzīvotāji stāstīja, ka ar nošaušanu pārsvarā nodarbojās krieviski runājošie cilvēki, kuriem uz naģenēm bija galvaskauss un sarkanbaltsarkani karodziņi uz kreisās piedurknes... latviešu esesieši.
Ciemata nosaukumu, kurā manu uzmanību, piesaistīja mušu bars, kas riņķoja virs koka mucas, es neatceros. Ieskatoties mucā, es ieraudzīju nogrieztās vīriešu galvas.
Dažām bija ūsas un bārdas. Apkārt ciemam mēs atradām daudz nošautu zemnieču līķus. Pēc sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem mums vairs nebija šaubu, ka arī šeit pastrādāja latviešu esesieši, kuri izrādīja savu drosmi un bezbailību, izrēķinoties ar neaizsargātiem iedzīvotājiem. Visas pārējās viņu darbības šķiet niecīgas salīdzinājumā ar briesmīgo mucu un dzīvi sadedzinātajām sievietēm.
Par Latvijas vienību izrādīto drosmi SS ģenerāli Bangerski Hitlers apbalvoja ar ģenerālleitnanta pakāpi un vācu dzelzs krustu.
1945. gadā pēc kara beigām vairākus tūkstošus krievus vlasoviešus, kā arī ģenerāli Vlasovu un ģenerāli P.N. Krasnovu, A.G. Škuro, A. A. Mališkinu, V.F. Žiļenkovu, G.N. Truhinu, F.N. Zakutniju, D.E. Blagovešenski u.c. angļu valdība piespiedu kārtā izdeva boļševikiem, bet neviens esesietis boļševikiem netika izdots...”.
Avots: Чуев С. Проклятые солдаты. Предатели на стороне III рейха. — М.: Эксмо, 2004.