Eiropas mēdiji ziņo par Eiropas Savienības lūgumu Krievijai palielināt ogles piegādes Eiropai. Kurināšana ar ogli ir pretrunā ar ES "zaļo" ideoloģiju, tomēr, esot uz enerģijas krīzes sliekšņa, eiropieši ir gatavi pievērt acis. Viņi labprāt atzīst Krieviju par enerģijas lielvalsti, un lūdz piegādāt Eiropai pēc iespējas vairāk enerģijas, ko vēl pavisam nesen uzskatīja "enerģētiskās neatkarības" apdraudējumu.
Bloomberg aģentūra ziņo, ka Briseles eirobirokrāti ir tuvu panikai. Eiropas gāzes krātuves ir gandrīz tukšas, atjaunojamie enerģijas avoti – vēja ģeneratori, saules baterijas, viļņu enerģija un citi "zaļās enerģētikas" brīnumi nespēj kompensēt enerģijas deficītu, un eiropiešiem arvien vairāk draud apkures sezonas krīzes perspektīva.
Šādos apstākļos atkarība no lētās Krievijas enerģijas kļūst kritiska, tāpēc nākas pieņemt galējos lēmumus.
Bloomberg ziņo, ka Eiropas Savienība vērsās pie Krievijas ar lūgumu palielināt ogles piegādes Eiropai.
Aģentūras sniegtā informācija izklausās pēc patiesības. Pirms tam palielināt Krievijas gāzes piegādes Eiropā nevis lūdza, bet pieprasīja ne tikai eiropieši, bet arī Starptautiskā Enerģētikas aģentūra un ASV Valsts departaments. Īsāk sakot, visi tie, kuri pēdējās divas desmitgades mākslīgi ierobežoja Krievijas gāzes piegādēs Eiropai. Tagad viņi uzspiež sabiedrībai sazvērestības teoriju, ka Krievija it kā mākslīgi ierobežo piegādes Eiropai un rada deficītu gāzes tirgū, lai pēc iespējas ātrāk palaistu ekspluatācijā gāzesvadu "Ziemeļu plūsma – 2".
Sagaidot apkures sezonas krīzi, Eiropa aizmirst par ideoloģiju un enerģētisko politiku. Un runa nav tikai par rusofobiju.
Otrais Eiropas politikas ideoloģiskais pamats – "zaļais darījums" arī tiek atmests malā, pēc perspektīvas šajā ziemā nosalt līdz nāvei.
Piemēram, Igaunijā atkal uzsāka darbību vecās degslānekļa elektrostacijas. Šāds Igaunijas lēmums ir "noziegums" uzreiz pret diviem ideoloģiskiem pamatiem, pret Eiropas Savienības vides politiku, kura Igaunijai kā modernai un mūsdienīgai Ziemeļeiropas valstij ir jāievēro, un "padomju okupācijas" doktrīnām, kuras "nolādētais mantojums" ir Igaunijas slānekļa enerģētiskais sektors.
No aukstuma nevar izvairīties, tāpēc nākas aizmirst gan par bravūrību, gan mantras par "okupāciju".
Ogles iepirkšana no Krievijas, par ko Eiropas iedzīvotāji uzzina no masu mēdijiem, nevis no oficiāliem pārstāvjiem – ir no tās pašas sērijas. Kurināt ar ogli kā tādai Tadžikistānai, mūsdienīgai un ar Gretas Tunbergas histērijām audzinātai Eiropai ir vienkārši nepiedienīgi. Bet ko padarīsi? Ziemā nevienam negribas salt.
Tāpēc sanāk, ka ar kreiso roku eirobirokrāti izraksta Polijai ikdienas pusmiljona eiro sodu par ogļraktuves "Turov" darbību, bet ar labo roku uzmanīgi rausta aiz piedurknes Krieviju, lai iedod Eiropai vairāk ogles.
Starp citu, gandrīz neviens nepamanīja, ka Eiropā kodolenerģētika nemanāmi ir kļuvusi par ekoloģisku un modernu. Atomelektrostaciju būvēšana tagad ir prestiža, un Brisele to nenosoda (ja vien būvnieks nav "Rosatom"), tāpēc savas kodolprogrammas tagad ir arī Igaunijai un Polijai.
Šādā kontekstā Lietuvas valdība ar savu mūžīgo cīņu ar BelAES izskatās gaužām muļķīgi. Varbūt arī Viļņa pamainīs savu attieksmi pret "Astravjecas monstru", kad beigsies gāzes krājumi un gāzes cenas sasniegs jaunas vēsturiskās virsotnes? Cena jau ir augstāka par 1100 eiro par tūkstoš kubikmetriem…
Kopumā ir pamācoši vērot, kā zem pilnvērtīgas attīrošās krīzes ietekmes no Eiropas enerģētiskās politikas aiziet viss politizētais un atkailinās fundamentālās lietas.
Tradicionālie enerģijas avoti ir droši un neaizvietojami. Atjaunojamie enerģijas resursi, lai cik moderni un ekoloģiski tie nebūtu, nevar kļūt par tradicionālas enerģētikas pilnvērtīgo alternatīvu. Klimata un citu kataklizmu apstākļos visas šīs dārgās saules baterijas un vēja ģeneratori iziet no ierindas un rada enerģētisko krīzi, kā pirms gada tas notika Teksasas štatā, un kas tagad draud Eiropai.
Drošākas un lētākas gāzes piegādes – ir gāzes piegādes no Krievijas.
Drošākais veids, kā pasargāt sevi no cenu svārstībām gāzes tirgū – parakstīt fiksētas cenas ilgtermiņa gāzes piegādes kontraktu ar "Gazprom".
Tie, kas parakstīja šādus kontraktus, šobrīd saņem gāzi daudz lētāk nekā tie, kuri noticēja, ka brīvā cenu veidošana ir garantija zemākām cenām. Spilgtākais piemērs ir Baltkrievija, kas maksā 128 dolārus par tūkstoš kubikmetriem: 10 reizes mazāk par gāzes cenām ES tirgū.
Visa ekvilibristika ar enerģijas alternatīvu izgudrošanu tiešajām Krievijas piegādēm, piemēram, SDG termināļiem, reversu vai slānekļa gāzes meklēšana savā teritorijā noved pie tā, ka enerģijas cenas tikai pieaug.
Visbeidzot ir pienācis laiks pieliktu punktu jautājumā par Krievijas lomu Eiropas enerģētikas sfērā.
Krievija ir enerģētikas lielvara un ES kaimiņvalsts, kurai ir un būs nozīmīga loma energoapgādē, jo Eiropai nav pilnvērtīgas enerģijas alternatīvas.
Uz enerģētiskās krīzes sliekšņa eiropieši ir spiesti pieņemt šo rūgto dzīves patiesību.