Politika Politika

Latvija atzina krievu valodu par neuzveicamu

Attēla avots: Sputnik © Sergey Melkonov
 

Valsts prezidents Egīls Levits aicināja novērst "padomju okupācijas" mantojumu, kas it kā izpaužas valodas sfērā. Pēc prezidenta domām, Latvijas darba tirgū ir vērojama krieviski nerunājošo latviešu diskriminācija. Levits to dēvē par PSRS mantojumu, tomēr patiesībā "diskrimināciju" nosaka brīvā tirgus likumi: krievu valodas zināšanas Latvijā bija, ir un būs konkurētspējīga priekšrocība darba ņēmējiem.

Uzrunājot parlamentu, Egīls Levits kārtējo reizi pacēla valodas jautājumu. Un tas ir pašsaprotami: koronavīrusa pandēmijas laikā un ar to saistīto ekonomisko problēmu dēļ, šobrīd Latvijā nav citu svarīgāku tēmu par šo. Ir īstais laiks atgādināt tautas ievēlētiem deputātiem Satversmes ievadu, kurš paredz valsts pienākumu garantēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

"Tā nav deklaratīva tēze, bet to jāievieš ikdienā visos likumos un jādzīvo sabiedrībā ar to," — paziņoja Levits.

Interesanti būtu noskatīties uz šīs tēzes realizāciju, piemēram, Latvijas nodokļu sistēmu reglamentējošos normatīvajos aktos. Vai ienākumiem valsts budžetā ir jābalstās uz latviešu valodas zināšanām? Un kā būs ar Latvijas krimināllikumu?

Tur gan nav teikts, kā labas valsts valodas zināšanas var kļūt par mīkstinošo apstākli, izdarot to vai citu noziegumu.

Levitu neviens nav stiepis aiz mēles: tēze "jāievieš visos likumos"! Ja Latvijas prezidents iniciē revīziju Latvijas likumos ar mērķi celt valsts latviskuma līmeni, darba viņam pietiks līdz pat termiņa beigām. Vai pat paliks otram termiņam.

Lai gan šobrīd Levitu uztrauc cita problēma. Viņš uzskata, kā šobrīd Latvijā tiek novērota krieviski nerunājošo darba ņēmēju diskriminācija.

"Jāpieliek punkts šim padomju mantojumam, citādi no darba tirgus izstums tautiešus, kas atgriežas no ārzemēm, un jauniešus, kas krievu valodu nav apguvuši", — pārliecināts Latvijas prezidents.

Viņa minētie piemēri ir tipiski. Pandēmijas laikā nosacīts latvietis, kurš jau daudzus gadus strādā Rietumos, atgriežas mājās un cenšas sameklēt darbu. Iespējams, pat atrod. Bet pastāv iespēja, ka jaunajā amatā viņam ir nepieciešams brīvi pārvaldīt krievu valodu.

Otro piemēru aprakstīja pazīstams Latvijas žurnālists Jurijs Aleksejevs: "Pie mums Rīgā latviešu un krievvalodīgo skaits ir gandrīz vienāds, un latvieši bieži dzird krievu valodu, kaut nedaudz to saprot. Bet tie, kas nāk no lauku rajoniem (gandrīz no visiem izņemot Latgali) krievu valodu nedzird. Viņiem 1990. gados paskaidroja, ka krievu valoda nav jāmācas: izvēlēties jebkuru citu svešvalodu. Piemēram, angļu. Viņi to mācās, bet kad atbrauc uz Rīgu izrādās, kā viņiem šeit praktiski nav iespējams atrast darbu. Objektīvu iemeslu dēļ darba devējs nevar iekārtot viņus nedz apkalpošanas sfērā, nedz transporta sfērā, nedz loģistikas sfērā. Vesela virkne profesiju viņiem nav pieejama, jo realitātē krievu valodas zināšanas izrādās obligātas".

Šādi Levits apstiprina analītiskā portāla RuBaltic.Ru izteikto tēzi: par Latvijas valodas politikas galvenajiem upuriem kļūst viņu pašu latviešu jaunatne.

Tāpēc kā "okupantu pēcteči" labi vai slikti, bet krievu valodu pārvaldīs (pat ja skolās aizliegs pasniegt priekšmetu krievu valodā). Viņiem visas durvis būs vaļā. Bet uz Egila Levita principiem izaudzinātiem jauniešiem, — nē.

Latvijas prezidenta vārdos dzirdams kas vairāk nekā raizes par valodas situāciju valstī. Tajos dzirdamas sāpēs no saprašanas, kā 30 gadus ilga cīņa ar "padomju okupācijas" sekām nav veiksmīga.

Krievus var pazemot, pieņemt diskriminējošus likumus, "izspiest" viņus no politikas. Var parādīt viņiem, kurš mājās ir saimnieks. Bet izdzīt no mājām nevar. Nesanāk.

Krievu valoda tiks aktīvi izmantota Latvijā vēl vienu desmitgadi, pat ja mājsaimniecības paliks vienīgā to lietošanas sfēra.

Šajā kontekstā paraugrakstu nesen publicēja portāls Pietiek. Teksta autors Leonards Inkins ir neapmierināts, kā krieviem Latvijā liek mācīties latviešu valodu.

"Mēs, izvirzot šādu «prasību», patiesībā viņiem un sev atklāti paziņojam, ka nekādas dekolonizācijas un deokupācijas nebūs, ka mēs to nevēlamies un ka viņi drīkst šeit palikt. Ka visas mūsu kvēlās un patriotiskās runas par latviešu valodu patiesībā atklāti demonstrē, ka esam ar šādu stāvokli samierinājušies, pie tā pieraduši, esam pielāgojušies tajā izdzīvot un neko šai ziņā negribam mainīt." — pauž Inkins.

Skaidra lieta, īstā "deokupācija" paredz pavisam citu pieeju: krievi ir vienkārši jāizmet no valsts! Likme uz to, kā viņi pakāpeniski pazudīs, izrādījās neveiksmīgā. Vēl jo vairāk, krievu valodas zināšanas Latvijas darba tirgū, bija, ir un būs konkurētspējīga priekšrocība.

Kāpēc Levits sauc to par "padomju laika mantojumu", var tikai minēt. Šajā jomā visu lemj tieši brīvais tirgus.

Piemēram, veikala īpašniekam Rīgā ir nepieciešams pārdevējs ar latviešu valodas zināšanām. Pretējā gadījumā krievvalodīgie galvaspilsētas iedzīvotāji un šo veikalu nenāks. Kurš kompensēs zaudējumus par konkurētnespējīga darbinieka nolīgšanu? Varbūt Levits piešķirs naudu no savas kabatas?

Gluži tapāt nav skaidrs, ko tieši piedāvā Latvijas prezidents? Likumiski aizliegt darba devējam prasīt no darbiniekiem krievu valodas zināšanas? Attiecīgie grozījumi Darba gaitas likumā jau ir pieņemtas. Saeima tos galīgi apstiprināja 2018. gadā.

Tomēr izskatās, kā praksē šis likums nedarbojās.

Darbadevējs vienmēr var atrast formālu pamatojumu, lai atteiktu pretendentam, kurš nerunā krieviski.

Ja pretendents pamanīs diskrimināciju pēc valodas pazīmes, viņš vienmēr var griezties tiesā. Tikai diez vai normāls cilvēks gribēs nodarboties ar šādām muļķībām. It īpaši bezdarbnieks. Viņš vienkārši meklēs citu vietu.

Ko vēl Levits piedāvās cīņai ar latviešu diskrimināciju Latvijas darba tirgū? Neko efektīvu. Pat likumdošanas instrumenti šeit ir bezspēcīgi.

Varenā un stiprā krievu valoda tik un tā tās apies.

 

Raksts ir pieejams citās valodās: