Latviešu emigrantu memuāristi un mūsdienu oficiālie vēsturnieki savos darbos nemainīgi uzsver, ka latviešu SS leģionāri karoja vienīgi pret boļševismu priekšējā frontes zonā un nav saistīti ar zvērībām, kas notika aiz frontes un piefrontes zonā. Tomēr arhīva dokumenti un tajos fiksētie pierādījumi atklāj mums pavisam citu ainu: divu latviešu ieroču SS divīziju karavīri epizodiski piedalījās pretpartizānu un soda akcijās un tika mānīti zvērībās attiecībā pret padomju un Polijas karagūstekņiem. Tomēr vismazāk zinātniskajās publikācijās tiek atspoguļots jautājums par latviešu SS leģionāru dalību piefrontes joslas “tīrīšanā”, dalību miermīlīgo iedzīvotāju aizdzīšanā un ciemu sadedzināšanā, vācu karaspēka aiziešanas laikā. Zemāk tiek publicēti SS hauptšturmfīrera Valērija Kiršteina (1889–1967) liecības, kas sniedz priekšstatu par latviešu SS leģionāru līdzdalību noziegumos pret piefrontes zonas miermīlīgiem iedzīvotājiem, kā arī atklāj šo ļaundarību mērogu. Jāatzīmē, ka 1944. gadā V. Kiršteins bija labi informēts oficieris, ieņemot 19. latviešu ieroču SS grenadieru divīzijas priekšnieka palīga amatu.
KIRŠTEINA VALĒRIJA FRĪDRIHA D. NOPRATONĀŠANAS PROTOKOLS
1945. gada 22. decembrī
Es, LSRS VDTK priekšnieka vietnieks, kapteinis STUMBERS, nopratināju kā liecinieku:
KIRŠTEINS Valērijs Frīdriha d., dzim. 1889. g., Rīgā, LPSR, latvietis, bezpartijisks, PSRS pils., izglītība vidēja, specialitāte mērnieks. Dienesta pakāpe — kapteinis b[ijušājā] latviešu armijā un vāciešu laikā 19. SS divīzijas kapteinis, precējies. Sievu KIRŠTEINU Lidiju 1941. gadā VDTK arestēja un izsūtīja uz Sibīriju.
JAUTĀJUMS: Kādā valodā vēlaties sniegt liecības.
ATBILDE: Es liecināšu krievu valodā, [jo] labi to protu.
JAUTĀJUMS: Kādā laika periodā Jūs iestājāties vācu armijā.
ATBILDE: 1944. gada 1. martā Bengerska štābs mani iesauca vācu armijā kā rezerves virsnieku un tiku norīkots 19. vācu-latviešu SS divīzijā. Šajā divīzijā es ieņemu tulka amatu štābā.
JAUTĀJUMS: Detalizēti izstāstiet par visām zvērībām, kuras 19. SS divīzija paveica ar miermīlīgiem iedzīvotājiem un Sarkanās Armijas karagūstekņiem.
ATBILDE: Man ir zināms, ka 19. SS divīzijas atkāpšanas laikā, pēc divīzijas komandiera ŠTREKENBAHA pavēles, sākot no Opočkas pilsētas un līdz Kurzemei Latv. SSR, 19. divīzijas darbības rajonā visiem miermīlīgiem iedzīvotajiem tika pavēlēts pamest savas dzīvesvietas un doties uz Libavu un uz Rīgas pusi. Pret tiem, kuri negribēja klausīt pavēlēm, lauka žandarmērija pielietoja vardarbīgus “evakuācijas” mērus.
Šādi tikai ar vienas 19. divīzijas spēkiem tikai aizdzīti ap 60000 miermīlīgo iedzīvotāju, galvenokārt sievietes un bērni, bet bija arī vīrieši.
Šo iedzīvotāju turpmākais liktenis man nav zināms, bet esmu dzirdējis, ka daudzus aizsūtīja uz Vāciju ar policiju transportējot uz tvaikoņiem, bet daļa palika Kurzemes maisā.
Miermīlīgu iedzīvotāju vardarbīgas aizdzīšanas laikā uz Vāciju, cilvēkiem tika izsniegts tikai pats nepieciešamākais ceļā, bet atlikušo īpašumu, pārtiku un lopus vācieši izlaupīja un aizveda uz Vāciju uz savām noliktavām, bet lielu daļu barības (siens, āboliņš, salmi u.t.t.) vācieši sadedzināja.
JAUTĀJUMS: Pastāstiet par 19. SS divīzijas zvērībām Ostrovas rajonā pie Veļikaja upes.
ATBILDE: Uz dienvidaustrumu pusi no Ostrovas pie Veļikaja upes, ieņemot pozīciju pie frontes 12 kilometru rādiusā, tika sadedzinātas visas būves un miermīlīgo iedzīvotāju ciemi ar visu to īpašumu, bet pirms tam iedzīvotāji tika aizdzīti uz Latviju.
Šādā veida 19. SS divīzija pilnībā sadedzināja ap 2000 (divi tūkstoši) māju, kā arī tika izcirsti un sadedzināti augļu dārzi un koki.
Protokols no maniem vārdiem pierakstīts pareizi un man tika izlasīts.
PARAKSTS: /KIRŠTEINS/
NOPRATINĀJA: LSRS VDTK nodaļas priekšnieka vietnieks
Kapteinis: /STUMBERS/