Latvijas ostas atjaunoja kravas apgrozījuma krituma rekordus. Ar katastrofālo stāvokli, kurā nonāca Latvijas dzelzceļš, tas nozīmē, ka loģistikas nozare Latvijā atrodas pirmsnāves stāvoklī. Latvijas valdības mēģinājumi pamatot transporta sfēras bēdīgo stāvokli ar koronavīrusa pandēmiju un tās izraisīto globālo krīzi cietis neveiksmi, jo kravas apgrozījums Krievijas ostās Baltijas jūrā par to pašu periodu krietni palielinājās.
Savas jaunākās vēstures laikā Latvija jau otro reizi saskārās ar situāciju, kad globāla krīze pārklāj sektorālo krīzi vienā no Latvijas ekonomikas nozarēm.
Latvijas valdībai šāda situācija var būt pat ieguvums. Likteņa dāvana. Globāla krīze – kā karš: visu noraksta. Pēc tās nav jātaisnojas par savām kļūmēm. Slikti ir visur, ne tikai pie mums.
Toties Latvijas ekonomika klāt pie savas krīzes saņem dubulto triecienu no globālās krīzes.
2008. gadā tā bija ar kritumu Latvijas banku sfērā. Finanšu krīze Baltijas republikā sākās pirms Amerikāņu hipotekāro kreditēšanas kompāniju bankrotēšanas, kas savukārt izraisīja globālo finanšu krīzi. Pirmās bankrotēšanas Latvijas hipotekārā nekustāmā īpašuma pārkarsētajā tirgū sākās jau 2007. gada rudenī, pēc gada Latvija kopējā krīzē ienāca jau ar 18% inflāciju un citiem sabojāta ekonomikas stāvokļa simptomiem.
Rezultātā Latvija cieta no globālās krīzes daudz vairāk nekā citas pasaules valstis. Valsts IKP samazinājās gandrīz par 20%. Šāda mēroga ekonomiskais kritums gandrīz vai padarīja Latviju par valsti, kura visvairāk cieta no ekonomiskās krīzes.
Tagad 2020. gadā veidojas analoģiska situācija.
Pasaules krīze nāk klāt Latvijas krīzei transporta sfērā, kura bija katastrofālā stāvoklī, pirms pasaulē iemācījās vārdu “koronavīrus”.
Jaunākā publicētā statistika par Latvijas jūras ostām parāda, kā situācija ar ostu loģistiku ir ļoti slikta. Laika posmā no 2020. gada janvāra līdz aprīlim kravas apgrozījums Liepājas ostā samazinājās gandrīz par 23%, Rīgas ostā par — par ceturtdaļu, Ventspils ostā — par rekorda 41%.
Kritumu galvenokārt rada pozīcijas, kas ir saistītas ar Krievijas tranzītu. Tā Ventspils ostā kravu pārkraušana samazinājās četrreiz, bet ogles pārkraušana Liepājā — piecreiz. Janvārī-aprīlī Rīgā pārkravā par 65% mazāk ogles, nekā pirms gada, bet naftas produktu tranzīts samazinājās par ceturtdaļu.
Ir liels kārdinājums pamatot šos skaitļus ar globālo krīzi. Tomēr “visiem slikti un mums slikti” nesanāks.
Krievijas ostas Baltijas jūrā par šo pašu laika periodu parāda kravu pārkraušanas pieaugumu.
Ust-Lugā kravu pārkraušana pieauga par 2%, Primorskā par 15%, Sanktpēterburgas Lielā ostā — par 0,5%. Viņu gadījumā piegums notiek pat laikā, kad visa Krievija un Eiropa uzlika “uz pauzes” ekonomiku un atrodas karantīnā.
Transporta nozares problēmām Latvijā nav nekādas saistības ar koronavīrusu vai karantīnu. Šie apstākļi var pasliktināt stāvokli, bet tie nekādā gadījumā nav iemesls.
Piemērām, Latvijas dzelzceļš vēl janvārī paziņoja par pusotra tūkstoša darbinieku atlaišanu.
Atlaists tika katrs sestais, jo LDz uzrādīja sliktākus radītājus pēdējo 17 gadu laikā.
2019. gadā kravu plūsma Latvijas dzelzceļā samazinājās par 16% — tāda nebija pat 2008.-2009. gadā pasaules krīzes laikā.
Iemesls ir tāds pats, kā ostām. LDz kravas plūsma uz 87% ir tranzīts. Trīs ceturtdaļas tranzīta dzelzceļa pārvadājumu ir no Krievijas uz Krieviju. Tas pats ir ar ostām, kuru pastāvīgie klienti vienmēr bija krievi.
Tikmēr pēdējo gadu laikā Latvijas loģistika ir zaudējusi lielākos Krievijas klientus. No Baltijas valstīm aizgāja “Uralhim”, “Akron”, “Uralkalij” — ekspertkompānijas, kontrakti ar kurām ļāva dzīvot dzelzceļam un Rīgas, Liepājas un Ventspils ostām.
To aiziešana bija Krievijas publiskā paziņojuma rezultāts par atteikšanos sadarboties ar Baltijas valstīm.
Sākotnēji tā bija aiziešana tieši no tranzīta nozares, bet tad Krievijas izvēlētais virziens kopumā izplatījās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ekonomikā un nonāca līdz Krievijas tirdzniecības pārstāvniecību slēgšanas Baltijas valstīs. Iemesli bija skaidri redzami: nekāda stratēģiskā sadarbība nevar pastāvēt, un nekādas investīcijas Krievijai naidīgo valstu ekonomikā nevar būt!
Zīmīgi, ka Latvijas valdība nebija pret Krievijas biznesa aiziešanu no valsts. Valdība nevarēja neko iebilst, jo pati ar saviem izteicieniem iedzina sevi lamatās. Jo Krievija kā tāda ir nepārejošs drauds, un tas nozīmē, ka jebkāda tās klātbūtne Baltijas valstīs — ir draudi. Ar šādu pozīciju cīnīties par Krievijas lielo investoru palikšanu valstī būtu pielīdzināms šizofrēnijai.
Turklāt galvenie stratēģiskie partneri atbalsta Krievijas kapitālā aiziešanu no Baltijas valstīm un pat veicina šo procesu, kā pagājušajā gadā tas notika ar ASV sankciju ieviešanu pret Ventspils ostu, pēc kā amerikāņa vadītā Latvijas valdība šo ostu operatīvi nacionalizēja kopā ar Rīgas ostu. Skaidrs, ka pēc šādām perturbācijām neviens Krievijas investors ar šīm ostām neveidos stratēģisko sadarbību, pat ja Kremlī neviens nebūtu pret.
Savas pretkrieviskās un proamerikāņu politikas dēļ jaunajā pasaules krīzē Latvija ienāk ar pirmsnāves stāvoklī esošu tranzīta nozari, kura ir valsts ekonomikas desmitā daļa.
Koronavīrusa faktors šeit parādās tikai tanī ka, ja pirms pandēmijas un vispārējas krīzes runa bija tikai par vienas transporta-loģistiskas sfēras izdzīvošanu, tad pēc pandēmijas un kopējās krīzes runa ir par visas Latvijas ekonomikas izdzīvošanu.