Ekonomika Ekonomika

"Okupācijas mantojums" atkal ir modē: Latvija nolēma atjaunot rūpniecību

Attēla avots: rus.tvnet.lv
 

Premjerministrs Krišjānis Kariņš ir paziņojis par tālāko virzīšanos uz "viedo reindustrializāciju". Kariņš uzskata, ka rūpniecības atdzimšana palīdzes Latvijai sasniegt pēdējos trīsdesmit gadus loloto mērķi — pietuvoties Ziemeļvalstu dzīves līmenim. Šādas idejas ir absurdas ne tikai tāpēc, ka valsts, kura apzināti iznīcināja savu rūpniecību un pat lepojās ar to, tagad sapņo pacelt dzīves līmeni, atjaunojot rūpniecības apjomus, bet galvenokārt, tāpēc, ka Latvijas postpadomju politikas dēļ valsts ir nonākusi stāvoklī, kurā jaunā industrializācija nav iespējama.

"Kā mēs kļūsim par turīgu tautu, par turīgu valsti? Kā panāksim to vēlamo labklājības līmeni, kas tuvinās Ziemeļvalstīm? Uzskatu, ka mēs to varam izdarīt un sasniegt ar tā saucamo viedo reindustrializāciju,” — uzsvēra Krišjānis Kariņš iepazīstinot Saeimu ar valdības paveikto 2020. gadā.

Ziņojums izrādījās brīnumu pilns.

Par bagātu valsti, pateicoties industrializācijai, vēlas kļūt valsts, kura desmitgadēm centās kļūt par valsti, pateicoties deindustrializācijai.

Latvijas ekonomikas pārformatēšanas pieredze ir fenomens pat uz Centrālās un Austrumeiropas postsociālisma valstu fona, kuras arī piedzīvoja deindustrializāciju. Lai gan kāpēc jāsalīdzina ar Centrālo un Austrumeiropu? Pat Igaunijā un Lietuvā padomju rūpniecības iznīcināšanas apjomi un ātrums nebija salīdzināmi ar to, kas norisinājās Latvijā.

Un tikai Latvijā šim procesam bija atklāti izteikts ideoloģisks pamatojums. Rūpnīcas un fabrikas ir nerentablas, neefektīvas, patērē daudz enerģijas un kopumā tirgus apstākļos ir dzīvot nespējīgas. "Padomju monstru" izmiršana ir dabisks un ļoti labvēlīgs ekonomiskās atveseļošanas process, bet ekonomikas struktūras izmaiņas un pāreja pie apkalpošanas sfēras dominēšanas, atbilst globālām tendencēm un norāda uz Latvijas progresu un tirgus reformu panākumiem.

Rūpniecība vilktu Latviju atpakaļ Padomju laikos. Savukārt pateicoties bankām un apdrošināšanas kompānijām, kurās ir nodarbināta lielākā ekonomiski aktīvu iedzīvotāju daļa, bijusī padomju republika kļūs par "Baltijas Šveici", pārvarēs "pusgadsimta okupācijas" sekas un pēc materiālās labklājības līmeņa kļūs par Skandināviju.

Tādējādi deindustrializācija tika pozicionēta, kā neapstrīdams Latvijas "veiksmes stāsts".

Uz postindustriālo sabiedrību virzīts progress. Pirms dažiem gadiem tika uzskatīts, ka šādi Latvija jau ir guvusi panākumus. Liberālie ekonomisti uzskatīja, ka Latvijas mikroekonomika ir priekšzīmīga, ekonomiskie žurnālisti to dēvēja par "Baltijas tīģeri", politiķi un diplomāti minēja par piemēru NVS valstīm.

Redz, paskatieties uz Latviju. Tur padomju rūpnīcas sazāģēja metāllūžņos, toties tagad republika ir Eiropas Savienībā un priecē Starptautisko Valūtas fondu (SVF).

Tagad no "Baltijas tīģera" ministru prezidenta vārdiem izriet, ka pēc 30 "otrās neatkarības" gadiem Latvija joprojām ir nabadzīga valsts, kura mēģina panākt skandināvus, bet, lai to izdarītu tai ir nepieciešama... kā jūs domājāt? Apkalpošanas sfēra? Banku nozare? Nē. Rūpniecība!

Ministru prezidents atzīmēja, ka valstī ir uz eksportu orientēta rūpniecība, kas "krīzes laikā tur valsti uz augšu". Iespējams, runa bija par konditorejas fabriku "Laima", šprotu rūpnīcām un "Latvijas balzamu", jo citu nopietnu eksportētāju valstī vairs nav.

Kā pareizi atzīmēja Krišjānis Kariņš, šprotes un balzams ekonomiku neizglābs. "Kā to mainīt? Mēs februāra vidū valdībā apstiprinājām ilgi izstrādāto Nacionālo industrializācijas politiku. Tās mērķis ir panākt produktivitātes pieaugumā balstītās ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu zināšanu ietilpīgā preču un pakalpojumu eksporta attīstībā. Es to saucu par viedo reindustrializāciju,” — uzsvēra Ministru prezidents.

Doma ir pareiza: lai eksports papildinātu valsts budžeta ienākumus, Baltijas republikai vajadzētu pārdod tehnoloģiskākas preces un ar lielāko pievienoto vērtību, nekā šprotes.

Diemžēl pēdējo 30 gadu laikā Latvijas politikas dēļ augsti tehnoloģiskās ražošanas atdzimšana un eksistēšana uz rūpniecības rēķina ir neiespējama.

Svarīgākais, kas ir nepieciešams jaunas industrializācijas radīšanā — ir cilvēki. Darba rokas. Bet to nav. Strādnieki jau sen pameta valsti un devās uz Rietumeiropas un Ziemeļvalstu rūpnīcām un atpakaļ neatgriezīsies, jo Lielbritānijā, Īrijā vai Norvēģijā alga bija, ir un būs vairākas reizes lielāka nekā Latvijā.

Kopš padomju laiku beigām Latviju pameta puse darbspējīgu iedzīvotāju. Latvija — ir tradicionāls viesstrādnieku piegādātājs, par kādu rūpniecību var būt runa? Kas strādās jaunajās rūpnīcās — sirmgalvji no Zemgales viensētām?

Viens variants tomēr pastāv: ieviest valstī viesstrādniekus no Ukrainas. Bet kā tad būs ar “latvisko Latviju”? Padomju rūpnīcas 1990. gados tika iznicinātas ar tik lielu dedzību, jo pastāvēja bailes, ka viltīgie "okupanti" speciāli ieveda darba migrantus — krievus, ukraiņus un baltkrievus, lai latvieši kļūtu par mazākumu savā zemē.

Šis moments ir principiāls.

Nacionālisms un rusofobija kļuva par galveno iemeslu Latvijas rūpniecības ekonomikas bojāejai un vairs nekad neļaus tai atdzimt.

VEF, RAF, "Alfa", "Radiotehnika" un citu leģendāru zīmolu pamatā nav gigantiskie ražošanas cehi, bet gan unikālie darba kolektīvi, kurus, kā pierādīja Latvijas valdība, var iznīcināt dažu gadu laikā, lai gan tie veidojās, kā parāda visa inovatīvas ekonomikas vēsture, desmitgadēm.

Runa nav par štancētājiem un komplektētājiem uz konveijera, runa ir par konstruktoriem un izgudrotājiem, kuri radīja Latvijas PSR unikālu tehnoloģisko produkciju. Viens šāds speciālists ir jāaudzina viss mūžs, bet lai izveidotu zinātnisko institūtu ir nepieciešamas vairākas paaudzes un atbilstoša infrastruktūra: augstskolas, katedras, zinātniski-pētnieciskie institūti, konstruktoru biroji.

Latvijai tas viss ir bijis un to visu ir iznīcinājuši. Augstāko tehnisko izglītību iznīcināja pārejot uz latviešu valodu, Zinātniskās pētniecības institūtu un Konstruktoru biroju likvidēja, unikāliem speciālistiem atņēma pilsonību kā "krievu okupantiem". "Viedai reindustrializācijai" ir nepieciešams "smadzeņu imports", bet kur dabūt tik daudz naudas, lai potenciālie Apple un Tesla darbinieki Silīcija ielejas vietā izvēlētos strādāt Latvijā?

Latvijas premjers mēģināja atbildēt uz šo jautājumu. Krišjānis Kariņš uzskata, ka attīstīt valstī rūpniecību var ar Eiropas Savienības finansējumu.

Šī ideja parāda visu Latvijas vadības neadekvātumā pakāpi.

Eiropas integrācija 15 gadus iznīcināja ražošanu "Jaunās Eiropas" valstīs, bet tagad Latvijas valdība cer, ka Eiropas Savienība, kura apzināti padarīja Austrumeiropu par pārdošanas tirgu un lēta darbaspēka avotu, atdzīvinās ražošanas industriju atsevišķai subsidētai republikai.

Gdaņskas kuģu būvētava Polijā, "Ikarus" Ungārijā, Ignalinas atomelektrostacija Lietuvā un Latvijas cukurfabrikas — to visu iznīcināja Brisele, atbrīvojoties no ES dibinātājvalstu iekšējiem konkurentiem. Ja Latvijā RAF un "Radiotehnika" pēkšņi atsāktu darbību, saražoto produkciju nebūtu uz kurieni piegādāt. Rietumu tirgū to neviens neielaistu — tas jau sen ir aizņemts.

Padomju Latvijas rūpnīcu produkcija galvenokārt tika eksportēta uz austrumiem. Arī tagad Latvijas austrumu pusē atrodas 200 miljonu tirgus.

Tomēr piegādāt tehnoloģisko produkciju uz EAES pašreizējā stāvoklī, Latvijai ir tikpat nereāli kā ES, jo šī valsts secīgi un metodiski sagrauj attiecības ar Krieviju.

Vienlaikus spriest par rūpniecības atdzimšanu un iztirgot sliedes, jo pa dzelzceļiem vairs nebrauc vilcieni, ir spēcīgi. Latvijas valdība kārtējo reizi parādīja, ka dzīvo savā paralēlā realitātē. Vai, kā variants, uzskata elektorātu par kretīniem.

Pirms pāris nedēļām valsts prezidents Egils Levits jau bija iepriecinājis iedzīvotājus ar solījumu, ka pēc 10 gadiem “latviskā Latvija” kļūs par vienu no labākajām Eiropas valstīm. Tagad premjers papildināja, ka viss, kas nepieciešams, ir atgūt rūpniecību.

Tas ir, izdarīt to, kas Latvijā nav iespējams.

Raksts ir pieejams citās valodās: