Latvijas un Igaunijas ekonomikas ministri saskaņoja memorandu par vēja elektrostaciju izveidi Rīgas līcī. Projekts solās kļūt par pirmo Baltijas valstu kopīgo aizsākumu atjaunojamās elektroenerģijas sfērā. Tomēr “zaļo” tehnoloģiju attīstīšana var radīt būtiskus zaudējumus un papildu slodzi valsts budžetam, bet peļņas guvējas būs ārzemju kompānijas, kuras jau sen skatās uz Baltijas atjaunojamo enerģijas resursu sektoru.
Igaunijas uzņēmums Eesti Energia kopš 2009. gada izstrādā plānu par vēja elektrostaciju parka būvniecību Rīgas līcī. Visu šo laiku notiek sagatavošanas pētījumi, kuri pēc visām pazīmēm kalpo kā aizsegs acīmredzamam faktam: projekts “iestrēga” investoru trūkuma un Igaunijas valdības politiskās gribas dēļ.
Kopš pagājušā gada interesi par šo projektu palielina Eiropas Savienības “zaļais darījums”, kas uzliek Baltijas valstīm konkrētas saistības par siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu.
Tajā pašā laikā Latvija plāno būvēt Rīgas līcī vēja elektrostaciju parku, vien 10 kilometru attālumā no vietas, kuru noskatīja igauņi. Tādā gadījumā kāpēc gan nepadomāt par spēku apvienošanu?
Eesti Energia meitas uzņēmumā Enefit Green norāda uz Latvijas-Igaunijas pirmā projekta atjaunojamās enerģijas sfērā palaišanas potenciālu.
Tādejādi projekts ir ne tikai iesaistīšanas veids Rietumu “zaļajā” kultūrā, bet arī “Baltijas vienotības” stiprināšanas instruments.
No imidža skatpunkta ideja ir ideāla.
Jūnijā Igaunijas komisija klimata un enerģētikas jautājumos apsprieda vēja parka būvniecību Baltijas jūrā.
“Valdība jau ir pieņēmusi lēmumus par dažu sauszemes vēja parku augstuma ierobežojumu atcelšanu, kas attīstītajiem pavēra jaunas iespējas. Lai turpinātu virzīties uz vēja parku būvniecību jūrā, mums viss ir jāapdomā un, vispirms, jāsadarbojas ar tuvākiem kaimiņiem”, — uzsvēra Igaunijas premjerministrs Jiri Ratass.
Savukārt ekonomikas un infrastruktūras ministrs Taavi Aas konkretizēja, par kuriem kaimiņiem ir runa: Igaunijai jāstiprina attiecības ar Latviju.
Pēc Aas iniciatīvas tika izstrādāts memoranda projekts par vēja ģeneratoru parka kopīgo attīstīšanu Rīgas līcī. Igaunijas ministrs atrada vēl vienu plusu šādā piegājienā: iespēju pieteikties finansējumam no Eiropas Savienības projektu fondiem, kuru Rīga un Tallina nesaņems, ja rīkosies atsevišķi.
No Latvijas puses iebildumi nesekoja. Nesen Aas un Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs saskaņoja memoranda tekstu.
Tajā pašā laikā Igaunijas Ekonomikas un komunikāciju ministrija paziņoja, ka Rīga, Viļņa un Tallina beidzot ir panākuši vienošanos par jauniem noteikumiem elektroenerģijas tirdzniecībā ar trešajām valstīm un dokumentā izklāstīja atteikumu iepirkt Baltkrievijas produkciju pēc Baltkrievijas atomelektrostacijas (AES) palaišanas.
«Saskaņā ar vienošanos elektroenerģijas tirdzniecība ar Baltkrieviju tiek pārtraukta pēc atomelektrostacijas palaišanas, lai to kontrolētu tiks ieviesta elektroenerģijas izcelsmes sertifikātu sistēma», — teikts ministrijas mājaslapā.
Kādā veidā Baltijas valstis grasās atšķirt “pareizus” elektronus no “nepareiziem”? Zinātne šeit ir bezspēcīga (analītiskais portāls RuBaltic.Ru jau rakstīja par šo dilemmu). Tomēr, lai kā arī nebūtu, Igaunijas Ekonomikas un komunikāciju ministrija sagaida, ka vienošanas realizācijas rezultātā Baltijas valstu elektroenerģijas tirdzniecības apjoms ar ārpasauli samazināsies apmērām uz pusi.
Ar vienu parakstu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ministri izveido savā kopējā tirgū milzīgu mākslīgu elektroenerģijas deficītu.
Vēl pavisam nesen Krišjāņa Kariņa valdība raizējās, ka lietuviešu boikots Baltkrievijas AES radīs elektroenerģijas cenu pieaugumu Baltijas valstīs. Pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām pazuda arī pragmatisms. Neko nepadarīsi — ekonomika ir jāupurē politikai. Nebūtu lieks, godīgi pateikt Baltijas valstu iedzīvotājiem, ka par “taisnīgu” cīņu ar Lukašenko režīmu viņi samaksās no savām kabatām.
Rīgas līča vēja parka ģeneratoru maksimālā jauda ir 40-50% no gada elektroenerģijas patēriņa Igaunijā. Tagad viss ir skaidrs: Baltijas valstīm ir jāatsakās no Baltkrievijas AES produkcijas iepirkumiem un jāpilda saistības, lai panāktu klimata neitralitāti.
Lēta miermīlīga atoma vietā — dārgas “vējdzirnavas”.
Īpaši dārgas tās kļūst, kad tiek būvētas jūrā, dažu kilometru attālumā no krasta (tādus vēja parkus sauc par ofšora).
Skaidrs, ka šajā gadījumā runa nav par ekonomisko lietderību. “Bez valsts subsīdijām Baltijas valstis nevar atļauties “zaļo” enerģētiku”, — atzīmē IFC Markets analītiķis Dmitrijs Lukašovs. “Tīras” elektroenerģijas ražošanas augsta pašizmaksa tiek iekļauta tarifos, par kuriem tieši vai netieši pārmaksā galapatērētājs. Tikai tādā gadījumā būs investori. Viņiem ir vajadzīgas garantijas par elektroenerģijas pārdošanu par stabili augstām cenām.
Pēc Aas vārdiem Latvija un Igaunija plāno izsludināt atklātu konkursu par būvniecību jūras teritorijā. Par uzvarētāju visdrīzāk kļūs ārzemju uzņēmums — vietējam biznesam nav lielas pieredzes šajā sfērā. Baltijas valstīs šis sektors ir attīstīts daudz vājāk, nekā Ziemeļu vai Rietumeiropā. Tomēr ir pārliecība šo situāciju izlabot.
Saskaņā ar Eurostat datiem Latvijas iedzīvotāji cīņai ar klimata izmaiņām tērē visvairāk Eiropas Savienībā — dažādu “zaļo” projektu realizēšana paņem no valsts budžeta katru desmito eiro.
Nav brīnums, ka ārzemnieki jau sen skatās uz vēja ģeneratoru sektoru Baltijas valstīs. Zviedru uzņēmums Eolus 2013. gadā norādīja uz pozitīvām perspektīvām vēja enerģijas izmantošanā Latvijā. Vēlāk uzņēmums sāka virzīt lielo vēja parka projektu Dobeles un Tukuma novados, kas varētu nodrošināt aptuveni 10% no gada elektroenerģijas patēriņa valstī.
Mutiski tas tiek pasniegts kā abpusēji izdevīga sadarbība starp valsti un ārzemju kapitālu. Patiesībā ārzemnieku peļņa būs līdzvērtīga izmaksām, kas būs jāsedz parastajiem nodokļu maksātājiem.