Latvijas ekonomiskie rādītāji liecina, ka Latvija atpaliek ne tikai no Rietumeiropas valstīm, bet arī no kaimiņvalstīm. Par to paziņoja Latvijas prezidents Egils Levits. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņa valsts grasījās panākt Skandināvijas valstis, tomēr šodien latviešiem ir mazāk ambiciozs mērķis: neatpalikt vismaz no kaimiņu Lietuvas un Igaunijas.
Uzrunājot deputātus Saeimā, Egils Levits atklāja visiem sen zināmu noslēpumu: Latvijas ekonomiskās attīstības līmenis atpaliek pat no kaimiņvalstu rādītājiem. Tas ir valsts iekšējais apdraudējums, kas ilgtermiņā izrādīsies tik pat nopietns kā migrācijas krīze uz robežas ar Baltkrieviju.
Situāciju valstī prezidents raksturo ar diviem vārdiem: "strukturāla atpalicība". Latvija arvien biežāk kļūst par dažādu Eiropas Savienības reitingu autsaideri.
Kā piemēru Levits minēja faktu, ka 57% Latvijas iedzīvotāju nav digitālo prasmju, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju darbinieku skaits proporcijā no visa nodarbināto kopskaita Latvijā atpaliek no citām Eiropas valstīm.
Tomēr tas vēl ir diezgan nevainīgs piemērs. Daudz briesmīgāk skan Levita paziņojums par to, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzskaitē joprojām ir PSRS laikos ražotie automobiļi.
"Ugunsdzēsējiem ir jāspēj operatīvi rīkoties drošā un mūsdienīgā ekipējumā, taču uz izsaukumiem viņi brauc ar padomju okupācijas laikā ražotām mašīnām," – pauž prezidents.
Labi, kā vispār brauc! Saskaņā ar 2019. gada datiem VUGD autoparkā bija vairāk nekā simts automobiļi, kas ražoti uz ZIL-130 un ZIL-131 šasijas bāzes, pēc gabarītiem tie nav piemēroti mūsdienu glābšanas aprīkojuma pārvadāšanai.
Uz to brīdi 246 ugunsdzēsēju mašīnām bija beidzies ekspluatācijas termiņš, bet dažas mašīnas bija pat 50 gadus vecas.
VUGD paziņoja, ka jaunu transportlīdzekļu iegādei ir nepieciešami veseli 86 miljoni eiro. Klāt nāk arī novecojuši ugunsdzēsēju depo (lielākā daļa ēku ir sliktā tehniskā stāvoklī).
Levits varēja atsevišķi pastāstīt, kādā stāvoklī ir ceļi, pa kuriem glābēji brauc uz izsaukumiem. Šie dati apstiprina tēzi par Latvijas atpalikšanu no pārējām Baltijas valstīm.
Ceļu reitingā Pasaules ekonomikas foruma eksperti ierindoja Latviju 27 vietā no 28 ES valstīm.
Lietuva un Igaunija ierindojās pa vidu (14. un 15. vieta attiecīgi).
"Mēs biedējam mūsu politiķus, sakot, ka reiz mūsu ceļi būs kā Latvijā" – kādreiz izteicās Lietuvas Autotransporta direkcijas direktora vietnieks Petras Tekorius.
"Vai tad tā ir gudra politika, ja autovadītāji pārvietojas pa sliktiem ceļiem, zaudē laiku, braucot lēnām, tērē vairāk degvielas, bet tas piesārņo mūsu zaļo valsti un rada siltumnīcas efektu. Rezultātā mēs ik gadus zaudējam 880 miljonus eiro. Vidējas aplēses liecina, ka tieši tik liela summa aizgājusi pērn (2018. gads – piez. RuBaltic.Ru)," – apgalvo bijušais Latvijas premjerministrs un bijušais Rīgas mērs Andris Bērziņš.
Viņa apgalvojums ir jāprecizē: autoceļu remontam Latvijā tiek piešķirta ļoti liela nauda. Šim vajadzībām valsts saņem simtus miljonu eiro no Eiropas Savienības. Bet kur tā nauda paliek – paliek mīkla.
Situācija dzelzceļa infrastruktūras jomā, šķiet, ir vēl bēdīgāka. Kopš 2009. gada Latvija nespēj iepirkt jaunus elektrovilcienus valsts uzņēmumam "Pasažieru vilciens" (PV).
Kad tas beidzot notiks, uzņēmums mēģinās atbrīvoties no vecā vilcienu sastāva.
Tālis Linkaits piedāvā meklēt realizācijas tirgus Vidusāzijā, bet piebilst, ka pat Tadžikistānai un Uzbekistānai var izrādīties nevajadzīgi Rīgas vagonu rūpnīcas elektrovilcieni: "Arī tur iepērk jaunus, mūsdienīgus vilcienus, Latvija bija pēdējā postpadomju valsts ar veciem elektrovilcieniem."
Latvijas līderība Eiropas Savienības antireitingos vairs nevienu nepārsteidz. Vai Latvija var kaut kur piekāpties bijušā PSRS Vidusāzijas republikām? Lai gan runa ir par tranzīta nozari, kas bija Baltijas valstu vizītkarte vēl pirms "padomju okupācijas"! Dzelzceļa būvēšana Vidzemes un Kurzemes guberņās sākās XIX gadsimta 50. gados.
Kamēr Levits aicina novērst Latvijas strukturētu atpalikšanu no kaimiņvalstīm, kravu un pasažieru pārvadājumu sfērā viss notiek tieši otrādi.
Pagājušajā gadā VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) apturēja dzelzceļa tīklu elektrifikācijas projektu, kuram no ES kohēzijas fonda bija piešķirti simti miljonu eiro.
Jaunajā realitātē projekts ir kļuvis bezjēdzīgs. Lai gan pavisam nesen Latvijas valdība stāstīja, cik svarīgi ir nezaudēt kaimiņiem cīņu par tranzītu.
"Mūsu lietuviešu konkurenti elektrificē savu dzelzceļa līniju no Baltkrievijas robežas līdz Klaipēdai, lai kļūtu konkurētspējīgi tarifu ziņā. Skaidrs, ka Latvijai arī kaut kas ir jādara," – skaidroja Latvijas satiksmes ministrs Tālis Linkaits.
Tagad izrādījās, ka Latvijas dzelzceļa konkurētspējas paaugstināšanai nekas nav jādara. Tieši pretēji ir jāpārdod izsolēs lokomotīves, vagoni, sliedes un citas mantas, par kurām var dabūt kādu naudu.
Pēc PSRS sabrukuma Latvija gribēja pēc attīstības līmeņa sasniegt Skandināvijas valstis. Piemēram, Somiju, kurai izdevās izbēgt no "padomju okupācijas" briesmām – ar to it kā ir skaidrojami Somijas sasniegumi.
Bet pēc 30 neatkarības gadiem, Rīgas prioritātes ir kļuvušas daudz pieticīgākas: tagad nav jāatpaliek vismaz no Lietuvas un Igaunijas.
Uz jautājumu, kāpēc tā ir noticis, var atbildēt Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Izrādās, ka Latvija ir izvēlējusies nepareizu attīstības ceļu – tā mēģināja būt par tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.
"Tranzīta domāšana – pirkt, pārdot, vest, ka no tā mēs kļūsim bagāti… Mēs tāpēc neesam bagāti. (…) šāda domāšana ir tas, kas mūs ilgstoši ir atturējis. Tā pretpote ir šī «viedā reindustrializācija», kas nozīmē darbavietas un algas cilvēkiem, nevis algas pāris cilvēkiem, kas spēj tādās monopolstāvoklī pelnīt uz vienkārši tranzīta rēķina»," – paziņoja Kariņš.
"Viedo reindustrializāciju" Latvijas premjers pasludināja vēl martā, tomēr "pirmizrāde" vēl nav notikusi.
Tas arī skaidrs: pirms būvēt jaunas rūpnīcas, būtu labi atrast naudu padomju laikā ražoto ugunsdzēsēju mašīnu un sen novecojušo lokomotīvju nomaiņai.
Vismaz tas skan realistiski.