Kultūra Kultūra

Lai izveidotu SS leģionu Hitlera sabiedrotie meloja latviešiem par neatkarību

Attēla avots: pmo.ee
 

Nacistu okupācijas laikā vācieši plānoja izveidot Latvijā konsultatīvo institūciju ar uzticamiem latviešu ierēdņiem, ko dēvētu par “Uzticamu personu padomi”. Par “Latvijas pārvaldīšanas” Trešā reiha sastāvā favorītu kļuva puslatvietis-pusvācietis Oskars Dankers, kuram izdevās apsteigt galveno konkurentu Alfredu Valdmani (par to lasiet rakstā “Ādolfa Hitlera marionetes: kas pārvaldīja Latviju nacistu okupācijas laikā?”). RuBaltic.Ru turpina stāstu par kolaboracionismu Latvijā, kas noveda pie Latviešu SS brīvprātīgo leģiona izveides.

1941. gadā 25. jūlijā tika izveidots ģenerālkomisariāts “Lettland”, bet 1941. gada 21. augustā par “vietējās pašvaldības” (jeb Latvijas Centrālās Padomes) priekšsēdētāju kļuva Oskars Dankers. Lai panāktu kompromisu, Valdmani atstāja tieslietu “ģenerāldirektora” amatā. Nevienam no pašvaldības “ģenerāldirektoriem” nebija balss tiesību, tā bija tikai padomdevēju loma. Visi ekonomikas, administratīvie un lauksaimniecības jautājumi bija vienīgi vācu ierēdņu ziņā.

No kreisās: Oskars Dankers, Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors, Nirnbergas prāvā | Alfreds Valdmanis, tieslietu ģenerāldirektors Latvijas marionešu pašvaldībāNo kreisās: Oskars Dankers, Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors, Nirnbergas prāvā | Alfreds Valdmanis, tieslietu ģenerāldirektors Latvijas marionešu pašvaldībā

Pēc neilga laika Ostlandes vācu vadītāji lika vietējai “valdībai” izveidot Latviešu brīvprātīgo SS leģionu (Lettische SS-Freiwilligen-Legion) cīņai ar Sarkano armiju.

Tie bija tiešie norādījumi no vācu ierēdņu puses, kuriem nebija nekādu ilūziju par latviešu, lietuviešu un igauņu likteni Trešā reiha sastāvā: šo tautu funkcija bija darba uzdevumu izpilde gandrīz verdziskos apstākļos. Tikai ierobežots skaits konjuktūru ierēdņu spēja nokļūt izredzēto kategorijā, tomēr arī ne uz ilgu laiku.

Tieši vietējo pašvaldību “ģenerāldirektoriem” bija jāsāk plaša propagandas kampaņa ar mērķi iesaistīt latviešu jaunatni, kuras masveida apziņa jau bija aizrauta ar nacisma ideoloģiju, Latviešu brīvprātīgo leģionā.

Latviešu SS brīvprātīgo leģiona dalībnieki un viņu cienītājasLatviešu SS brīvprātīgo leģiona dalībnieki un viņu cienītājas

Pēc sarežģījumiem, ar ko nācās sastapties nacistu karaspēkam cīņā ar PSRS, vācu administrācija uzsāka nacionālo leģionu izveidi, piesaucot okupēto Baltijas valstu iedzīvotājus.

Leģionu komplektēšanā (to skaita arī latviešu) vāciešiem bija jāpalīdz viņu izvēlētājiem latviešiem.

1942. gada 3. novembrī notika pirmā slēgtā sēde par Latviešu leģiona formēšanu. Sēdes laikā SS un policijas vienības augstākais komandieris “Lettland” ģenerālkomisariātā Valters Šrēders uzdeva Dankeram rakstiski vērsties pie Frīdriha Jekelna (okupēto Baltijas valstu visu policijas struktūru kuratora un Heinriha Himlera protežē) ar lūgumu sankcionēt Latviešu brīvprātīgo leģiona formēšanu.

Dankers neuzdrošinājās pretoties. Sēdē piedalījās arī Valdmanis, kurš iedrošināja vācu kuratorus, ka, aizbildinoties ar Latvijas suverenitātes solījumiem, viņš spēs nodrošināt vairāk nekā simts tūkstošu cilvēku brīvprātīgo mobilizāciju — kas pēc būtības bija lielgabala gaļa Hitlera Vācijai.

Plakāts “Arī tev jācīnās par Latviju!”, ar aicinājumu iestāties Latviešu leģionāPlakāts “Arī tev jācīnās par Latviju!”, ar aicinājumu iestāties Latviešu leģionā

Savukārt Oskars Dankers piesardzīgi izteica domu par teritorijas politisko autonomiju. Vācu nacisti latviešu elites kautros mājienus uztvēra diezgan vēsi. Turklāt šāda operetes “elite” vāciešiem bija vajadzīga tikai, lai legalizētu savus kara noziegumus un parādītu visiem, ka latvieši paši vēlas nacionālā leģiona izvedi. Ne par kādu reālo neatkarību un pat par daļējo autonomiju nevarēja būt runa. Tas bija skaidrs visiem nacistiem — gan vācu, gan latviešu.

Tikai daļa iedzīvotāju atradās propagandas gūstā, kas tika uzsākta pēc patieso un viltus Ostandes galvu iepriekšējās norunas.

1943. gada 24. februārī Jekelns, saņemot Dankera ziņojumu, kurš runāja latviešu tautas vārdā par leģiona izveidi, devis piekrišanu.

Turpmāk, kad sākās leģiona aktīva reklamēšana ar mērķi to popularizēt latviešu jauniešu vidū, Dankers regulāri tikās ar savu aizbildni Drehsleru (ģenerālkomisariāta galvu). Dankers pat mēģinājis viņu šantažēt, pārliecinot, ka mobilizēšanas tempi paātrināsies līdz ar Latvijas “neatkarības” pasludināšanas termiņu tuvošanos.

Savukārt Drehslers aizbildinājās ar formālām atrunām, vai arī atklāti ignorēja sava sarunbiedra mēģinājumus sasaistīt mobilizāciju un neatkarību.

Rezultātā Dankers, ka iekarotās un kolonizētās latviešu tautas pārstāvis, padevīgi parakstīja visus ar mobilizāciju un leģiona paplašināšanu saistītus dokumentus.

Latviešu leģiona kalendārs, kas propagandē cīņu ar boļševismu. Mūsdienās tiek regulāri pārpublicētsLatviešu leģiona kalendārs, kas propagandē cīņu ar boļševismu. Mūsdienās tiek regulāri pārpublicēts

Rūdolfs Bangerskis, Krievijas Impērijas armijas pulkvedis, Latviešu SS leģiona ģenerālinspektorsRūdolfs Bangerskis, Krievijas Impērijas armijas pulkvedis, Latviešu SS leģiona ģenerālinspektors
Sakarā ar leģiona izveidi vēl viens latviešu karavadonis tika iecelts “nopietnā” amatā. 1943. gadā 30. aprīlī par “Lettland” ģenerālkomisariāta visu SS karaspēku ģenerālinspektoru kļuva Krievijas Impērijas armijas bijušais pulkvedis Rūdolfs Bangerskis. Viņš piedalījās Pirmajā pasaules karā un Pilsoņu karā un tika apbalvots ar virkni medaļu par drosmi un varonību. 1940. gadā jūnijā Bengerskis, kurš kādreiz bijis pietuvināts Aleksandram Kolčakam un kurš saprata, ar ko viņam tas draud pie Padomju varas, nolēma pazust no jaunas administrācijas redzesloka.

1941. gada vasarā, kad nacistu okupanti jau ienāca Latvijā, Bangerskis atsāka aktīvu politisko darbību, pievienojas Valdmaņa grupējumam un pēc neilga laika jau ieņēma viņa palīga amatu “vietējās pašvaldības” finanšu direktorātā. Viņa tuvība militārajām aprindām un netiešā līdzjūtība pērkoņkrustiešiem noteica simpātijas no nacistisko kuratoru puses.

Tomēr, neskatoties uz aktīvo propagandu no vietējo radiostaciju un nacistiskā laikraksta “Tēvija” puses, kuru korespondenti nenogurdināmi slavēja leģionāru drosmi un varonību, Valdmaņa solītos “simts tūkstošus”, tā arī neizdevās iesaukt.

Tajā pašā laikā ideju par Latvijas “suverenitāti”, radoši pielietoja reihsfīrers Heinrihs Himlers, kurš 1943. gadā apstākļos, kad “zibenkarš” izbalēja, bet vērmahts cieta vairākas sakāves, nolēma blefot, miglaini apsolot latviešiem autonomiju, bet tikai apmaiņā pret plašo mobilizāciju.

Laikraksts “Tēvija”, Latvijas nacistu pārvaldes galvenais propagandas līdzeklisLaikraksts “Tēvija”, Latvijas nacistu pārvaldes galvenais propagandas līdzeklis

Tomēr rezultātā no 1943. gada marta līdz augustam latviešu SS karaspēkā tika iesaukti 22,5 tūkstoši cilvēku, bet vērmahta atbalsta struktūrās tika iesaukti ap 12,7 tūkstošiem. Jāatzīmē, ka 6 tūkstoši cilvēku no piesaukšanas izvairījās.

Beidzot 1943. gada septembrī Rīgā ieradās pats Himlers, kurš tikšanas laikā ar Bangerski cieši apsolīja, ka apmaiņā pret plānveida mobilizāciju īsā laika periodā, Latvija var rēķināties ar īstu autonomiju.

Drīz pēc sarunas ar reihsfīreri Rūdolfs Bangerskis uzstājās radio ar kvēlu saucienu nevienaldzīgiem latviešiem iestāties leģionā. Ēterā skanēja viņa vārdi: “Fīrers teica, ka tauta, kurai ir tik daudz lielisku kareivju, nedrīkst palikt ēnā”.

Interesanti, ka “Ostlandes vācu laikrakstā” iznāca cits aicinājums latviešiem, kuru uzrakstīja it kā no Bangerska vārda. Aicinājuma autors bija Jekelns, kurš latviešu militāros ierēdņus pat neņēma vērā.

Tomēr, Rūdolfs Bangerskis ļaunu prātu ilgi neturēja... Drīzumā viņš piedāvāja uzrunāt ugunīgas runas, kurās dezinformēja latviešu jauniešus.

Lai ievilinātu Latviešu brīvprātīgajā leģionā, izmantoja melus par suverenitāti zem nacistu protektorāta.

Turpinājums sekos...

Sākums šeit
Raksts ir pieejams citās valodās:
Diskusija ()