1943. gadā vācu administrācija uzsāka nacionālo leģionu formēšanu no okupēto Baltijas valstu iedzīvotājiem. Rudenī Rīgā ieradās pats Heinrihs Himlers, kurš satikās ar Latvijas marionešu valdības pārstāvjiem un solīja, ka apmaiņā pret plānveida mobilizāciju paātrinātajos termiņos, Latvija var rēķināties ar īstu autonomiju. Lai ievilinātu Latviešu brīvprātīgajā leģionā, Hitlera sabiedrotie meloja par Latvijas suverenitāti zem nacistu protektorāta.
Radio ēterā ar aicinājumu latviešiem uzstājas “Lettland” ģenerālkomisariāta visu SS karaspēku ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Ēterā skanēja viņa vārdi: “Fīrers teica, ka tauta, kurai ir tik daudz lielisku kareivju, nedrīkst palikt ēnā”.
Lai veicinātu propagandu un paātrinātu mobilizācijas tempus, nacisti ļāva “vietējai pašvaldībai” paspēlēties ar nacionālo simboliku un sarīkot svētkus. 1943. gada 18. novembrī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa notika pasākums par godu Latvijas neatkarības pasludināšanai 1918. gadā.
Tajā pašā dienā arī ģenerālinspektors Bangerskis uzstājas galvaspilsētas iedzīvotāju priekšā, izteicot tēzes, kuras mūsdienu Latvijā mīl atkārtot leģiona veterānu gājiena aizstāvji un viņu atbalstītāji. Viņš pasvītroja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis Latvijas neatkarības atjaunošanai. Bangerskis atzīmēja arī to, ka “bez latviešu veiksmīgas Latvijas aizstāvēšanas no Sarkanās armijas, nekad nepastāvēs ne Latvijas armija, ne brīvā Latvijas valsts”.
Tā marionešu “pašvaldības” pārstāvji iemanīja latviešu jauniešus dienestā nacistu militārajās struktūrās, kas atkāpās no Sarkanās armijas triecieniem.
Drīz, 1943. gada decembrī nacistiskā administrācija uzsāka 1918.–1922. gadā dzimušo cilvēku mobilizāciju Latviešu leģionā.
Dankeram un Bangerskim tika doti jauni uzdevumi jauniešu piesaistīšanai nacistu karaspēkos — kara propaganda sāka uzņemt jaunus apgriezienus. Tika izdotas dienesta priekšrocībām leģionā veltītas aģitācijas, bet radiostacijās periodiski skanēja nācijai veltītie aicinājumi izrādīt pilsonisko drosmi.
Tajā pašā laikā Heinrihs Himlers, risinot jautājumu par bezmaksas vergu darbaspēka trūkumu Trešajā reihā, deva rīkojumu, saskaņā ar kuru piespiedu nosūtīšanai darbam Vācijā pakļaujas “viss lieks un darbspējīgs iedzīvotāju kopums, no grupējumu darbības rajoniem, ko mēs okupējam un pārbaudām”. Tas nozīmēja, ka deportācijai uz katorgas darbiem bija pakļauti gandrīz visi to novadu iedzīvotāji, kuros aktīvi darbojas pretnacistu partizānu kustība.
Oskars Dankers un Rūdolfs Bangerskis nolēma pretoties tik radikālam lēmumam un kopīgi palūdza reihsfīreri mīkstināt pavēli. Reihsfīrers piekrita un rezultātā piespiedu deportācijai tika pakļauti pierobežas joslas iedzīvotāji, kurus drīzumā varēja atbrīvot Sarkanās armijas vienības.
Himlers ar Jekelna palīdzību atbalstīja “grozījumus”, kuri noveda pie Latgales iedzīvotāju pārvietošanas no sen apdzīvotām vietām.
1944. gada 20. janvārī Bangerskis parakstīja dokumentus par 1917. gadā dzimušo jaunu cilvēku iesaukšanu leģionā, kuri bija Latvijas piederīgie līdz 1940. gada 17. jūnijam (padomju karaspēka ievešanas diena).
1944. gada februārī okupācijas valdība paaugstināja iesaukšanas vecumu līdz 37 gadiem, jo saprata, ka jauniešu mobilizācijas tempi neattaisno viņu cerības.
Apmēram tanī pašā laikā, saprotot, ka ar “burkānu” ievilināt leģionā neizdodas, tika pieņemts lēmums izmantot “pātagu”: par rīkojuma par mobilizāciju neizpildi tika piemērots nāves sods.
Dezertieri bija jāķer un jānošauj četrdesmit astoņu stundu laikā. Dankers un Bangerskis izrādīja pakļautību un nepretojas šim patiesi nežēlīgam rīkojumam.
Pēdējā mobilizācija tika izsludināta 1944. gada rudenī, kad 15.-tā un 19.-tā grenadieru divīzijas cieta nopietnās sakāves pēc kaujas ar Sarkano armiju. Tad “vietējās pašvaldības” locekļi neatrada sevī spēkus pretoties Jekelna pavēlei par pavisam jaunu 1925.-1926. gadā dzimušo Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju. Pavasarī mobilizācija tika apturēta uz nenoteiktu laiku.
Bangerskis vairākkārt publicēja saucienus laikrakstā “Tēvijā” un uzstājās radio, cenšoties pacelt latviešu jauniešu kaujas garu. Vienlaicīgi policijas ierēdņi, Jekelna padotie, sāka risināt jautājumu par 1927.-1927. gadā dzimušo jauniešu likteni, kuriem tika nozīmēta militāro palīgvienību kaujinieku loma (“helferi”).
Realitātē šo jauno cilvēku likteņi tika salauzti. Lielākajai daļai, kura bija pārpildīta ar nacisma ideoloģiju, rezultātā izdevās bēgt uz ārzemēm — galvenokārt uz Zviedriju, Rietumvāciju, Austrāliju, ASV un Kanādu, kur viņi iedzīvojās un tika ņemti uzskaitē vietējos izlūkdienestos, kas formēja pretpadomju pagrīdi “Auksta kara” apstākļos.
Tie, kuri palika, tika izsūtīti uz nometnēm, bet vēlāk, atgriežoties dzimtenē, paturēja aizvainojumu pret padomju varu.
Propaganda, kas tika uzsākta Latvijas nacistu okupācijas pēdējā pusotra gada laikā, atstāja visskumjākās sekas uz veselas paaudzes apziņu un pasaules uztveri.
Vietējas pašvaldības “vadītāju” liktenis kopumā bijis labvēlīgs (sīkāk par personām rakstā: “Ādolfa Hitlera marionetes: kas pārvaldīja Latviju nacistu okupācijas laikā?”)
Tomēr, 1953. gadā viņš tika apsūdzēts zādzībā un atbrīvots no amata, bet vēlāk apcietināts un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Viņš tika atbrīvots pēc divdesmit septiņiem ieslodzījuma mēnešiem. Turpmāk Valdmanis ieņēma vadošus amatus dažādos privātuzņēmumos Kanādā. 1970. gada 11. augustā Valdmanis gāja bojā autoavārijā. Kanādā neviens nav viņam iesniedzis pretenzijas par atklātu kolaboracionismu.
Pēc atbrīvošanas viņu izvietoja bēgļu nometnē Muldorfā, bet drīzumā atbrīvoja. Dankers bija viens no studentu korporācijas “Sidrabenia” goda filistriem. Korporācija tika dibināta 1927. gadā, bet vēlāk pārcēlās uz Vācīju.
Rūdolfam Bangerskim paveicās nokļūt angļu karaspēka gūstā ļoti izdevīgā laikā — 1945. gada 21. jūnijā. Viņš vairākkārt tika pārvietots no nometnes uz nometni, no cietuma uz cietumu, kur visdrīzāk angļu un amerikāņu izlūkdienesti ar viņu nodibināja ciešus sakarus.
Drīzumā, sākumā Beļgijā, vēlāk Minsterē izveidojās liela militarpolitiskā organizācija “Daugavas Vanagi”, kuras sastāvā bija bijušie SS grenadieru divīziju dalībnieki.
Rūdolfs Bangerskis kļuva par vienu no spilgtākajiem darboņiem šajā pronacistiskajā organizācija, kas sludināja radikālu antisovietismu.
No “Daugavas Vanagiem” 1960.-1970. gados periodiski tika vervēti brīvprātīgie nosūtīšanai uz PSRS, lai veiktu izlūkošanu un diversijas.
Neviens nekad nav viņu sodījis par kolaboracionismu un kara noziegumiem.
Bet mūsdienu Latvijā Latviešu leģiona atbalstītāji joprojām iziet ielās un rīko ikgadējās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa.