Ādolfa Hitlera marionetes: kas pārvaldīja Latviju nacistu okupācijas laikā?

Pēc latviešu SS brīvprātīgo leģiona atbalstītāju apgalvojumiem, fīrera pusē karojošie latvieši, piedalījās cīņā par Latvijas neatkarību. Patiesībā leģionāri pārsteidzošā veidā savienoja cīņu par neatkarību un zvērestu Ādolfam Hitleram. RuBaltic.Ru noskaidroja, par ko patiesībā cīnijās latvieši, kā notika iesaukšana leģionā un kurš patiesībā nacistu okupācijas laikā pārvaldīja Latviju no Latvijas marionešu pašpārvaldes vārda.

Nacistu okupācijas laikā Latvijas valstiskums nepastāvēja. Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija kļuva par nacistiskā reihskomisariāta “Ostlande” daļām, tās bija kolonijas vārda klasiskajā nozīmē: no tām tika iegūti materiāli labumi un rūpniecības resursi, vācieši izmantoja vietējos iedzīvotājus kā vergu darbaspēku. Bet vietā neko, izņemot koncentrācijas nometnes, kolonijas nesaņēma.

Lai Baltijas valstu kolonizācijai piešķirtu likumīgu statusu, nacistu ierēdņi nolēma izveidot nacionālās “pašpārvaldes”. Latvijā un Igaunijā tiem tika piešķirti attiecīgi ģenerālkomisariātu nosaukumi “Lettland” un “Estland”. Pašvaldības veidoja pārbaudītie ierēdņi no pirmskara diktatūras laikiem (Petsa un Ulmaņa). Lietuvas pašvaldības statuss bija nedaudz augstāks, tomēr būtību tas nemainīja.

Baltijas kolaboracionisma pārstāvji, kas ieņēma amatus marionešu administrācijās, labi apzinājās savu otršķirīgo pozīciju pat salīdzinājumā ar vācu gebītskomisāriem (atsevišķu reģionu un pilsētu novadu komisāriem, kuru pārziņā bija visi administratīvi-saimnieciskie jautājumi).

Alfrēds Rozenbergs, Trešā reiha Austrumu apgabalu ministrs, reihsfīrers Heinrihs Himlers
Realitātē kontroli par Hitlera Vācijas austrumu kolonijām realizēja — katrs savā nozarē — Alfreds Rozenbergs (dzimis pirms revolucionārā Rēvelē, studējis Rīgā, ieguva arhitekta diplomu Maskavā, viens no Trešā reiha vadošajiem “speciālistiem” krievu un ebreju jautājumos) un Heinrihs Himlers (SS reihsfīrers).

Okupētās Baltijas valstu teritorijas visu policijas struktūru kurators no Himlera puses bija bende Frīdrihs Jekelns, bet pilsoņu lietu kurators no Rozenberga puses — Henrihs Loze, formālais Ostlandes galva, kura vadībā atradās ģenerālkomisariātu vadītāji (Igaunijas ģenerālkomisariātā — Kārls Zigmunds Licmans; Latvijas ģenerālkomisariātā — Otto Drehslers; Lietuvas ģenerālkomisariātā — Teodors Adrians fon Rentels).

Baltkrievijā pārvadīja Vilhelms Kube, kuru likvidēja Baltkrievijas partizānu operācijas rezultātā.

Tieši Jekelnam, Lozem un Kubem, nevis marionešu pašvaldībām, kuras imitēja valdības struktūras, piederēja visa izpildvara.

Tomēr konkurence par amatiem starp topošajām marionetēm sākās jau 1941. gada vasaras sākumā. Viens no “Latvijas pārvaldīšanas” kandidātiem Trešā reiha sastāvā bija nacistu noziedznieks Aleksandrs Plensners, kurš izcēlās eksekūcijas akciju organizēšanā pret Kurzemes ebrejiem. Viņš saņēma atbalstu no Abvēra amatpersonu puses kļūt par Latvijas dekoratīvo pārvaldītāju neilgi pirms nacistu iebrukuma PSRS.

Tomēr tā saucamais “Rozenberga dienests” deva priekšroku puslatvietim - pusvācietim Oskaram Dankeram, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija Krievijas imperatora armijas virsnieks.

Oskaram Dankeram bija cieša saikne ar Baltijas zemēm: mācījies Aleksandra ģimnāzijā Mītavā, bet 1906. gadā absolvēja Kara akadēmiju Viļņā.

Pirmā pasaules kara sākumā viņš devās uz fronti karot pret vācu armiju.

Cīņās ar ķeizara militārajām vienībām Dankers vairākas reizes tika ievainots un guva kontūziju. Par drošsirdību cīņās viņš tika apbalvots ar Svētās Annas III šķiras ordeni “Par drosmi”.

Dankers neilgu laiku padzīvoja Gelsingforsā (Helsinki), kad Latvijas brīvības cīņu laikā tika iecelts par Siguldas 7. pulka komandieri, kurš izmisīgi cīnijās ar latviešu boļševikiem 1919. gadā.

Latvijas starpkaru gados, jau ar bagātu karadarbības pieredzi Krievijas impērijas armijas sastāvā, viņš piedalījās Latvijas Republikas karaspēka izveidē.

Pienāca nemierīgs 1939. gads. Saskaņā ar Latvijas un Vācijas vienošanos Baltijas vāciešiem bija nepieciešams repatriēties.

Sākumā Dankers nebija plānojis bēgt no Latvijas, tomēr pēc padomju karaspēka ienākšanas Rīgā 1940. gada 17. jūnijā viņš, atceroties par savām vācu saknēm, nolēma aizbraukt.

Jau 1940. gada 21. jūnijā Dankers devas uz Trešo reihu, kur viņu labvēlīgi sagaidīja.

Pastāv liela varbūtība, ka jau tajā laikā viņam bija izveidojusies cieša sadarbība ar Alfreda Rozenberga cilvēkiem, kurš pats, būdams no Baltijas valstīm, aktīvi atbalstīja savus tautiešus.

Gandrīz gadu nacistu ierēdņi, kuri plānoja operāciju “Barbarosa”, paturēja Dankeru prātā. Tomēr, kad Vērmahts iekaroja Latviju, par viņa kandidatūru atcerējās ne uzreiz.

Starp tiem, kuri simpatizēja okupācijas struktūrām, var izcelt pulkvedi Ernestu Kreišmani. Viņš 1941. gadā jūlijā, īsā laikā izveidoja pārejas posma iestādi ar prasību pret varu, ko nosauca par Latvijas organizācijas centru.

Lai gan tomēr Kreišmanis nebija vienīgais. Konkurenci sastādīja Bernhards Einbergs, kurš agrāk ieņēma satiksmes ministra amatu. Viņa pagaidu valdības struktūra sākotnēji arī tika skatīta kā nākotnes kvazivaldības modelis “Lettland” ģenerālkomisariātā. Tomēr viņu kuratoriem kaut kas nepatika, un Rozenbergs kopā ar savu ielikteni Lozi izvēlējas Oskaru Dankeru.

Nacisti plānoja izveidot konsultatīvo institūciju no uzticīgākām latviešu amatpersonām, ko dēvētu par “Uzticamo personu padomi”.

Ietekmīga figūra joprojām bija pulkvedis Plensners. Viņu atbalstīja Vērmahta ietekmīgākie pārstāvji piemērām, Francis fon Roks, armiju grupas “Ziemeļi” aizmugures spēku daļas komandieris.

Pastāvēja arī grupējums, kas atbalstīja juristu un politiķi Alfrēdu Valdmani (bijušo finanšu ministru), tomēr vācu karavīriem un ierēdņiem viņš nešķita uzticams.

Tā cīņa starp Plensnera un Dankera kuratoriem nonāca izšķirošā fāzē. Viena no Plensnera tuvākajām uzticamības personām — pulkvedis Viktors Deglavs pēkšņi izdarīja pašnāvību. Neilgi pēc šī dramatiskā notikuma Dankers kļuva par okupantu vienīgo favorītu.