Kultūra Kultūra

Dejas uz kauliem: kam neliek mieru Uzvaras piemineklis?

Attēla avots: mapio.net
 

Pavisam drīz notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Partijas un kandidāti mobilizē savu elektorātu, pavairo interesi par sevi ar skaļiem un provokatīviem izteikumiem. Šo taktiku izmanto arī nacionālisti Latvijā – viņi izvēlējušies “mūžzaļu” tēmu – Rīgas Atbrīvotājiem veltītā pieminekļa nojaukšanu. Memoriāls nacisma uzvarētājiem atkal kļuvis par netīru politisko spēļu ķīlnieku.

Daugavas kreisajā krastā aiz Akmens tilta pacelas monumentāla kolonna, ko vainago zelta zvaigznes. Sānos – Mātes Dzimtenes un padomju karavīru – Rīgas atbrīvotāju skulpturas. Granīta ansamblis izvietots Uzvaras parkā kopš 1985. gada, un ik gadus 9. maijā pie tā pulcējas rīdzinieki Uzvaras dienas svinībām.

Latvijā ir 338 padomju karavīru apbedījuma vietas. Cīņās par valsts atbrīvošanu tolaik dzīvības ziedoja aptuveni 170 tūkstoši kareivju. Taču šodien viņu varoņdarbi oficiālajā līmenī ir gandrīz aizmirsti – Latvijas varasvīri viņus uzskata par “okupantiem”.

Jau sen valstī ir sācies īsts karš ar aizgājējiem.

Pirms dažiem gadiem nacionālisti ar ekskavatoru nojauca pieminekli bojāgājušajiem padomju jūrniekiem Limbažos. Taču tas bija tikai sākums – daudz vairāk nacionālistiem rūp ienīstā Uzvaras pieminekļa nojaukšana Rīgā.

Bojāgājušajiem padomju jūrniekiem veltītā pieminekļa nojaukšana / Foto: FacebookBojāgājušajiem padomju jūrniekiem veltītā pieminekļa nojaukšana / Foto: Facebook

Jau labu laiku latvieši cenšas cīnīties ar “nolādēto padomju pantojumu”. Vispirms – ar “mežabrāļu” izmēģinātajām metodēm: 1998. gada 7. jūnijā monumentu mēģināja uzspridzināt kustības “Pērkonkrusts” nacionālradikāļi. Nesekmīgi – piemineklis guva relatīvi nelielus bojājumus, toties divi neveiksmīgie spridzinātāji gāja bojā, jo nemākulīgi apgājās ar spridzekli. Tiesa, tobrīd “respektablie” politiķi vēl neiedrošinājās runāt par monumenta nojaukšanu, tāpēc uz kādu laiku viss noklusa.

Eļļu ugunī no jauna ielēja 2012. gadā Artis Pabriks, kurš tolaik (tāpat kā tagad) ieņēma valsts aizsardzības ministra posteni. Viņš paziņoja, ka “tā saucamais Uzvaras piemineklis” Rīgā no morālā viedokļa esot pelnījis nojaukšanu. Pēc politiķa domām, tas ir simbols, kas nav saistīts ar karavīru apbedījumiem, taču tam ir liela politiska nozīme. Gandrīz tajā pašā laikā pilsoņu grupa – Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks publicēja petīciju par labu pieminekļa demontāžai un Uzvaras laukuma pirmskara projekta atjaunošanai Rīgā.

Viņu iecere izgāzās: ideju negatīvi novērtēja Rīgas mērs Nils Ušakovs, turklāt noraidīja Latvijas Ārlietu ministrija – Kārlis Eihenbaums, kurš atgādināja, ka pieminekļa iznīcināšana neatbilstu 1994. gada 30. aprīlī noslēgtajam Latvijas un Krievijas līgumam.

Līguma 13. pantā teikts: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas Puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek Šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.”

Foto: baltnews.lvFoto: baltnews.lv

Rodas iespaids, ka briesmas ir garām, dokuments garantē pieminekļa aizsardzību. Uz laiku viss beidzās ar patētiskiem izteikumiem, piemēram, Saeimas deputāta Veiko Spolīša vārdiem par “fallosu” Pārdaugavā.

Taču 2017. gadā latviešu aktīvists Uģis Polis publicēja petīciju, kurā par pieminekļa demontāžu pauda sekojošus vārdus: “Uzskatu, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par simbolu visām zvērībām, ko Padomju vara 51 gadu laikā ir nodarījusi Latvijai un tas fakts, ka pēc 26 gadiem, kopš Latvijas republika ir neatkarīga valsts, šis piemineklis, kas simbolizē milzīgo ļaunumu ko PSRS ir nodarījusi Latvijai, man, pārējiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem šķiet absolūti nepieņemams. Manā skatījumā tas, ka Uzvaras piemineklis vēl aizvien stāv Latvijas galvaspilsētā, ir spļāviens sejā visiem latviešiem un bijušajiem latviešu karavīriem, kuri ir atdevuši savas dzīvības, lai Latvija būtu brīva no okupantiem un lai no komunisma un sociālisma Latvijā nebūtu nekādu pazīmju!”

Pēc petīcijas autora domām, “zvērību simbols” jānojauc kaut par valsts naudu, kaut par sabiedrības ziedojumiem, kaut par valsts Aizsardzības ministrijas līdzekļiem.

Petīcija savāca desmit tūkstošus parakstu un, saskaņā ar valsts likumiem, tā tiek izskatīta parlamentā.

Atbildot uz šo petīciju Latvijas Krievu savienība sāka parakstu vākšanu, lai aizsargātu pieminekļus cīnītājiem pret nacismu. LKS petīcija savāca aptuveni 17 tūkstošus parakstu.

Taču Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas nesenajā sēdē vienbalsīgu viedokli panākt neizdevās. Savu viedokli spilgti pauda deputāts Artuss Kaimiņš, kurš nodēvēja to par ārkārtīgi delikātu jautājumu un vienlaikus ierosināja pārdēvēt monumentu par “padomju okupācijas memoriālu”.

Kaimiņš uzskata, ka šo vietu varētu saukt par Padomju okupācijas atceres memoriālu, kā arī veikt pārbūves darbus. Deputāts mudināja nekavēties ar lēmuma pieņemšanu par pieminekļa pārsaukšanu, un pauda, ka gribētu paskatīties, kā 9. maijā pie padomju okupācijas memoriāla tiks cepts šašliks un dzerts šņabis.

Lēmums par pieminekļa likteni pagaidām nav pieņemts. Pagaidām.

Artuss Kaimiņš / Foto: liepajniekiem.lvArtuss Kaimiņš / Foto: liepajniekiem.lv

Pieminekļa aizstāvju rindas kļūst aizvien retākas. “Krievu mēra” ēra Rīgā ir beigusies, Nils Ušakovs un viņa partija “Saskaņa” atrodas uz politiskā kraha robežas.

Jā, līgumā ar Krieviju ir pants, kas paredz memoriālo būvju abpusēju saglabāšanu, taču pieminekļa pretinieki uzstājīgi iesaka “palabot” šo līguma punktu, jo “Krievija pēdējos gados jau sen aktīvi pārkāpj šo pantu, ignorē un neievēro daudzas starptautiskās vienošanās un līgumus”.

Latvijas ĀM nogaida un norāda, ka līgumu iespējams grozīt, taču šim nolūkam nepieciešama parlamentārā delegācija, kas sāks divpusējas pārrunas ar Krieviju. Tomēr tas nemaz neesot vajadzīgs: pietiek veikt “juridisko ekspertīzi” un nonākt pie slēdziena, ka padomju karavīriem veltītais piemineklis nav līguma subjekts.

Konsekventos pieminekļa pretiniekus neuztrauc pat vardarbīgu protestu risks, kādi izcēlās 2007. gadā Igaunijā.

2012. gadā toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns atklāja, ka nevēlētos sastapties ar vardarbības izpausmēm valstī, tomēr ieteica atsaukt atmiņā, kāda bija Igaunijas rīcība, kura pārvarējusi “naidīgu un amorālu pretsparu”, piespriežot brīvības atņemšanu, izsūtīšanu no valsts un kiberuzbrukumu atvairīšanu. Viņaprāt, pēc šīs krīzes igauņi esot pacēlušies jaunā līmenī.

Skaidrs, ka šīs spekulācijas ir tuvas nacionālistu sirdīm. Iespējams, viņiem tomēr izdosies nākotnē panākt pieminekļa demontāžu. Atliek tikai noskaidrot, vai “varonīgā” uzvara pār aizgājējiem pacels Latviju jaunā attīstības līmenī?
Raksts ir pieejams citās valodās:
Diskusija ()