Kultūra Kultūra

Nodod bērniem patiesību par karu: Uzvaras brīvprātīgie stāsta par cīņu par vēsturisku atmiņu Latvijā

Attēla avots: rt.com
 

Pagājušajā nedēļā Krievija un citas bijušās PSR atzīmēja nacistiskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai traģisko gadadienu. Apstākļos, kad dažas postpadomju republikās kara vēsturi noklusē vai falsificē, saglabāt atmiņu par Lielā Tēvijas kara notikumiem jaunajās paaudzēs — ir nozīmīgākais vēsturiskās politikas uzdevums. Analītiskais portāls RuBaltic.Ru parunāja par Lielā Tēvijas kara nozīmi ar jauniem krievvalodīgiem aktīvistiem no Latvijas.

Uz jautājumiem atbild:

Jekaterina Gavrilova, fotoreportiere, dizainere, sabiedriskā aktīviste.

Maksims Molčanovs, Uzvaras brīvprātīgais, Puškina liceja absolvents.

Artjoms Grišunins, Uzvaras brīvprātīgais, sabiedriskais aktīvists.

Tatjana Andrijeca, sabiedriskā aktīviste, Daugavpils Universitātes un Sanktpēterburgas Valsts universitātes studente.

1. Kāda ir krievu un latviešu attieksme pret Lielo Tēvijas karu Latvijā un kāpēc tas tiek uztverts dažādi? Kas ietekmē viedokļu nesaderību?

J.G.: Attieksme ir vairāk vai mazāk vienāda, īpaši mūsu paaudzei. Attieksme pret krieviem, kuri "palika", ir dažāda. Bet pret karu attieksme ir vienāda — pasaules uzvara par fašismu.

М. М.: Man šķiet, ka vecākās paaudzes latviešu attieksme pret karu ir tāda pati kā krieviem.

Jaunākas paaudzes latvieši vecumā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem, liek vienādojuma zīmi starp nacistisko Vāciju un PSRS, tomēr tas nenozīmē, kā viņi nedodas uz brāļu kapiem un nenoliek ziedus uz nezināmo karavīru kapiem.

Attieksmi pret Uzvaras dienu ietekmē dažādā informatīvā vide. Mūsu sabiedrība tika sašķelta 1990. gados, nevis pēc PSRS sabrukuma un Latvijas Republikas proklamēšanas, bet, tad kad valstī parādījās nepilsoņi, tas kļuva par sabiedrības šķelšanas atskaites punktu.

Kā rezultātā izveidojās divas pretrunīgas pavēstes. Lai gan abām ir ļoti līdzīgs mērķis — atjaunot savu vēsturisku kārtību. Pirmā pavēste — prokrieviskā, kās bieži pāriet prokrievijas. Otra pavēste — prolatviskā, kas bieži pāriet vienkāršajā šovinismā.

A. G.: Ne visiem krieviem un ne visiem latviešiem ir vienāda attieksme pret Uzvaras dienu un Lielo Tēvijas karu. Manuprāt pie vainas ir atšķirīgā vēsturiskā pieredze.

Daudzi latvieši bieži uztver Uzvaras dienu, kā dienu, kad PSRS ieņēma Latvijas teritoriju, un tādēļ šī uztvere ir negatīvā. Tāpat daudzi krievi un latvieši mūsdienu Uzvaras dienas svinības vērtē kā Maskavas propagandu, kas arī negatīvi ietekmē attieksmi.

Daudziem senči cīnijās nacistu pusē.

Protams, nedrīkst neņemt vērā, kā kara laikā visvairāk gāja bojā krievi, tāpēc šīs dienas atceri var uzskatīt nevis par personīgu, bet par visas tautas.

Т. А.: Lai gan skolās ir vienādi valsts standarti, tai skaitā arī vēsturē, krievu ģimenēs stāsta par Lielo Tēvijas karu. Jo šis karš ir skāris gandrīz katru ģimeni.

Un Uzvaras dienā ielās parasti iziet daudz bērnu un jauniešu.

Tas priecē. Jaunieši, kuri paši papildus neinteresējās, vai arī vecāki viņiem nav stāstījuši, par šo karu zina ļoti maz, jo mācību grāmatās tai ir veltītas vien dažas lappuses. Bet to nelielo viņiem zināmu informācijas daļu, viņi zina latviskā nacionālistiskā interpretācijā. Protams, es runāju kopumā, pastāv arī izņēmumi.

2. Kāds, jūsuprāt, liktenis sagaida padomju karavīru–atbrīvotāju pieminekļus Latvijā? Brāļu kapus, piemiņas zīmes?

J.G.: Pakāpeniskā depolitizācija. Kādā ziņā? Manuprāt, no vienas puses politika arvien vairāk iejauksies šajā jautājumā. Skars gan piemiņu, gan pieminekļus, gan apbedījumus. Protams mēģinot to visu iznīcināt.

Bet tādā pašā veidā citas puses politiķi cīnīsies par Uzvaras piemiņu.

Sakarā ar to, ka mūsdienu jaunatne, lai arī izvēlās pieminēt, bet īpašu interesi neizrāda, tas vairāk līdzināsies politiskajai spēlei. Vēzeklis šūposies uz katru pusi "gribam nojaukt – nedrīkst nojaukt".

М.М.: Es domāju, ka tos nenojauks.

А.G.: Pieminekļu liktenis ir skumjš. Diemžēl šodien daudzi padomju karavīru-atbrīvotāju pieminekļi Latvijā jau ir iznīcināti, bet daudzi drīz sabruks paši, jo valsts nepiešķir līdzekļus to remontam un atjaunošanai. Brāļu kapu un piemiņas zīmju liktenis ir atkarīgs no tiem, kam ir svarīga Uzvaras piemiņa.

Т. А.: Pēdējo divu gadu laikā Latvijā bez pēdām pazuda divi pieminekļi — piemineklis padomju varoņiem — Baltijas zemūdeņu jūrniekiem Bolderājā un lielgabals no memoriāla padomju karavīriem Jēkabpilī. Jāatzīmē kā pēdējais pazuda naktī uz 23. februārī, kas ir Sarkanās armijas diena.

Es domāju, kā šādi vandālisma akti atkārtosies, īpaši, ņemot vērā to, kā vainīgos nekad neatrod, tikai ja runa nav par Brīvības pieminekli.

Runājot par Uzvaras pieminekli, manuprāt, valdība turpinās mēģināt to nojaukt. Pagaidām viņi skatās, kā būs. Daudzi no viņiem saprot, ja šodien mēģinātu to nojaukt, tad nemieri būtu lielāki nekā Bronzas naktī Igaunijā.

Bet, kas būs nākotnē, tagad ir grūti pateikt.

Ja viņi izaudzinās paaudzi, kura nezinās vēsturi vai arī zinās to pusoficiālā interpretācijā, tad viņiem izdosies nojaukt pieminekli.

Pat bez lieliem protestiem. Bet, es uzskatu, kā tuvākajā laikā valdošie latvieši iztiks ar zīmīti pie pieminekļa, ka tas ir okupācijas piemineklis vai kaut kas tamlīdzīgs.

Cits variants — ir Jelgavas scenārijs: Jelgavā bija piemineklis Atbrīvotajiem, kuru aizveda uz "rekonstrukciju". Ar galiem. Tāpēc es uzskatu, kā ir ļoti svarīgi tuvākajos gados pievērst uzmanību Uzvaras pieminekļa stāvoklim.

3. Ko jaunieši no jūsu loka zina par PSRS, par Sarkano armiju, par Staļina lomu Uzvarā, par Lielā Tēvijas kara galvenajām kaujām? Ko jūs zināt par Pavlova namu, ģenerāla Karbiševa personību, Ļeņingradas blokādi, Gastello varoņdarbu, Devjatajeva bēgšanu, varoņpilsētām, antifašistu partizānu kustību Latvijā?

J.G.: Ko skolā mācīja, to arī zina. Ir indivīdi, kuri iedziļinās jautājumā un viņiem ir savs noteikts viedoklis. Bet manā lokā tā vispār nav tēma sarunām.

М. М.: Zina pašus pamatus. Savukārt mani vairāk interesē politiskā kārtība un režīms, vēstures galveno momentu notikumu priekšnosacījumi un iemesli, tai skaita arī Lielā Tēvijas karā. Šajā gadījumā mani visvairāk interesē militāra gatavībā, starptautiskās attiecības, politiskās plūsmas.

А. G.: Zināšanas visiem ir dažādas, atkarībā no viņu izglītības līmeņa un ieinteresētības. Tagad teikšu par sevi. Par Pavlova māju zinu, par ģenerāļa Karbiševa personību — nē, par Gostello varoņdarbu zinu, par Devjatajevu — nē, par varoņpilsētām — zinu, par antifašistu partizānu kustību Latvijas teritorijā zinu daļēji. Es uzskatu vecākajai paaudzei jānodod jaunākai paaudzei zināšanas par karu šodien un tagad, citādāk būs par vēlu.

Т. А.: Zināšanas ir dažādas. Kā es minēju ir viens valsts standarts. Viss ir atkarīgs no ģimenes, no paaudžu kontakta. Man personīgi ir zināmi šie kara varoņi, un īpaši esmu ieinteresēta Latvijas antifašistu partizāņu kustībā.

4. Ko, jūsuprāt, būtu jādara vairāk, lai iemūžinātu Lielā Tēvijas kara veterāņu varoņdarbu piemiņu gan Latvijā, gan kopumā? Kā ir jārīkojas Krievijai, lai aizsargātu vēsturisko piemiņu?

J.G.: Ir jāpārstāj veidot no uzvaras politisku aspektu. Mazāk degsmes, vairāk cieņas.

М. М.: Manuprāt iemūžināt veterāņu varoņdarbus ir iespējams tikai mākslā un vēsturē. Man piemiņa — nav tas, uz ko mēs skatāmies, bet tas, ar ko mēs skatāmies un ar kā palīdzību saucām lietas savos vārdos.

Ir jāsaprot, kā mūsu uzvara — nav vēstures beigas. Mūsu galvenais mērķis ir saglabāt mūsu senču izcīnīto, tas nozīmē, kā mums ir jāturpina cīņa un jāstāv par tām vērtībām, kuras viņi izglāba un nodeva mums.

Ir svarīgi izdarīt visu, lai parādītu, ka viņu dzīvības ne velti tika ziedotas Uzvarai. Izdarīt visu, lai šis traģiskais scenārijs vairs neatkārtotos. Jo arī pirms Lielā Tēvijas kara bija kari, bija pieminekļi, bija priekšstati par militāro slavu. Nebija tika viena — tādai pieejai zināšanām, kāda mums ir tagad. Šīs zināšanas ļauj mums ne tikai atcerēties par upuriem, bet arī zināt katras kļūdas vārdu, tēva vārdu un uzvārdu un izprast līdzīgu konfliktu iemeslus.

Tikai turpinot meklēt un apzināt jaunus tēlus un jaunu informāciju, mēs spēsim attīstīt mūsu intelektu, paplašināt mūsu priekšstatus par karu un par pirmskara pasauli. Tādējādi atmiņas par varoņiem un upuriem tiks iemūžinātas.

А. G.: Lai saglabātu atmiņas par Lielā Tēvijas kara veterāniem, ir nepieciešams stāstīt bērniem patiesību par karu. Ir jārāda videomateriāli un dokumenti. Pēc iespējas rīkot tikšanās ar veterāniem. Tas ir jādara vienmēr, pretējā gadījumā pastāv risks, ka šis dramatiskais scenārijs atkārtosies.

Par laimi, šodien ir daudz informācijas interneta telpā, bet ar to nepietiek.

Ir vajadzīga personiskā saskarsme, dzīvs cilvēka kontakts, caur kuru tiek nodotas sāpes no zudumiem un prieks no Uzvaras pār cilvēka baisāko ienaidnieku — nacismu.

Krievijai šajā ziņā ir jārīkojas maksimāli produktīvi, jo tā ir Padomju Savienības tiesību pārņēmēja, un tie ir viņas varoņi, kas izglāba visu pasauli.

Т. А.: Runāt, domāt, atcerēties. Nodot atmiņas par karu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Šīs atmiņas — ir dzīvības diegs, kas saista mūs ar lielo pagātni, un vienlaicīgi vadošā zvaigzne, kas ved mūs uz mierpilnu nākotni.

5. Ko jūs novēlētu jauniešiem, saviem vienaudžiem, sakarā ar Lielās Uzvaras svētkiem un Lielā Tēvijas kara gadadienu?

J.G.: Palasiet, kā tas bija, noskatieties filmas, parunājiet ar veterāniem. Un neuzsāciet to, kas var prasīt miljonus cilvēku dzīvību.

М. М.: Atšķiriet nodomus no iemesliem. Tikai metodes runā par cilvēkā patiesiem mērķiem un nosaka turpmāko politiku. Neaizmirstiet meļus, tos, kuri saka, kā mērķis attaisno metodes. Neuzticieties tiem, kuri ar spēku darīs jums "labu". Baidieties no varas, nesauciet valdību par savu dzimteni.

Pēc iespējas ātrāk kļūstiet atbildīgi un iesaistieties, jo tiesības nedod — tās atņem. Atceraties, kā visbriesmīgākās lietas notika likumīgi. Prasiet varas decentralizāciju, lai kļūdas skartu pēc iespējas mazāk cilvēku. Ziniet savus ienaidniekus un sabiedrotos sejā. Tikai tā cilvēks atslābst un kļūst par savas zemes īpašnieku.

Prognozējiet savu dzīvi vairākās paaudzes uz priekšu.

Cīnīties par vārda brīvību, aizsargājiet žurnālistus un opozīciju — kad paņems viņus, atnāks pēc jums.

Sekojiet galvenajam principam — jebkuru jautājumu var atrisināt mierīgā ceļā, vienmēr iestājieties pret jebkādiem agresijas izrādījumiem. Šādi jūs pasargāsiet ne tikai atmiņas par Uzvaru, bet arī mūsu pasauli.

А. G.: Es novēlētu atcerēties varoņus un vēsturi un nekad neieraudzīt karu.

Т. А.: Protams lasīt grāmatas un skatīties filmas par Lielo Tēvijas karu. Un glabāt mieru kā pašu dārgāko, kas mums ir.

Raksts ir pieejams citās valodās: