Kas ir misters Putins? Pirmo reizi šis jautājums izskanēja 2000. gadā janvārī, Starptautiskajā forumā Davosā. Krievijas delegācijas pārstāvji ar Anatoliju Čubaisu priekšgalā kāvējās ar atbildi, bet zālē skanēja ķiķināšana. Neviens nezināja, "who is Mr. Putin". Atbilde bija jāgaida vairāk nekā divas desmitgades. Visu šo laiku Krievijas prezidents bija krustcelēs, acīmredzami vēlēdams iet uz vienu pusi, bet viņu neatlaidīgi stūma uz otru pusi.
Krievijas militārās operācijas sākums Ukrainā paceļ asu, nepatīkamu, no vienas puses pat briesmīgu jautājumu, kuru nevar uzdot tieši: vai tiešām esam kļūdījušies? Ar "mēs" ir jāsaprot visi tie, kuri pēdējo vairāku gadu laikā smējās par Krievijas iebrukuma iespējamību.
Un ne tikai noraidīja! Mums taču bija daudz "dzelzsbetona" argumentu, kāpēc šāda scenārija varbūtība ir vienāda ar nulli. Vai tiešām taisnība izrādījās nevis mums, bet viņiem, kuri bļāva par Putina impērijas ambīcijām un viņa tieksmi atrisināt Ukrainas jautājumu, pielietojot spēku? Vai tiešām Ukrainas bruņotie spēki lika lietā "Džavelin" un "Stingerus", kuriem, pēc mūsu domām, ir jāguļ noliktavās tālu no Donbasas? Vai tiešām Lielbritānijas laikraksts "The Sun" nemeloja saviem lasītājiem, kad stāstīja par iebrukuma neizbēgamību? Kļūdījās tikai datumā…
Es mēģinu godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem. Un prātā nāk nemierīga doma: mēs dzīvojām citā realitātē.
Mūsu realitāte iet bojā zem Krievijas raķešu triecieniem, mūsu argumentus slāpē gaisa spēku dūkoņa debesīs virs Kijevas. Izmisīgi mēs cenšamies "sagremot" jaunumus, kas neiekļaujas mūsu pasaules uztverē.
Vai mēs uzdevām vēlamo par realitāti? Vismaz varu runāt par sevi: es biju meklējis Ukrainas krīzes iespējamos risinājumus tikai diplomātijas ceļā. Citi varianti šķita neiespējami. Un šķita, ka Putins ir politiķis, kurš līdz savas valdības termiņa beigām mēģinās izvairīties no pārāk straujām kustībām. Padevīgs, pretimnākošs Putins – Eiropas parauga prezidents.
Tomēr situācijas paradokss ir tāds, ka šo pasaules realitāti nebijām izdomājuši mēs.
Nevelti savā nesenajā uzrunā Krievijas iedzīvotājiem (kura, protams, bija adresēta kaimiņvalsts tautai) Putins atcerējās savu sarunu ar Bilu Klintonu 2000. gadā. Toreiz Krievijas iestāšanās NATO perspektīva nemaz nelikās tik fantastiskā.
Savu pirmo prezidenta termiņu Kremļa saimnieks sāka ar politiķa pozīciju, kurš ir noskaņots uz sabiedroto attiecībām ar Rietumiem. "2000. gadu" sākuma parauga Putins viens no pirmajiem reaģēja uz 11. septembra traģēdiju, paziņojot par apņēmību atbalstīt ASV cīņā ar starptautisko terorismu. "2000. gadu" parauga Putins bija populārs Rietumos, uzturēja labas attiecības ar daudziem rietumu līderiem un neizrādīja vēlēšanos "revanšēties". Viņš nolieca galvu Katiņas traģēdijas upuru priekšā, viennozīmīgi novērtēja Staļina laikmeta noziegumus.
No rietumu partneru skatpunkta, viņam bija tikai viena problēma: viņš negribēja būt sakautās valsts līderis, pret kuru var izturēties kā pret lopu.
Tomēr jebkuru Krievijas mēģinājumu saglabāt savu ietekmi postpadomju telpā, labākajā gadījumā sagaidīja ar smīnu. Sliktākajā – ar apsūdzībām par mēģinājumu atjaunot Padomju Savienību.
Smīni jau sen ir pagātnē. Vismaz kopš 2014. gada, kad Kremļa saimnieku gandrīz vai pasludināja par visas "civilizētās" pasaules ienaidnieku. Bet tur tā lieta, ka "gandrīz vai". Ņemot vērā visas iespējas, kuras Putinam bija, lai iznicinātu viņam traucējošo (turklāt absolūti nelikumīgu) Kijevas režīmu, Putins to neizdarīja. Ar Maskavas starpniecību bija noslēgta pirmā, un vēlāk arī otrā Minskas vienošanās, kas ļāva atjaunot politisko spēku balansu Ukrainā, piešķirot īpašu statusu Doņeckas un Luhanskas tautas republiku atsevišķiem rajoniem. Galvenokārt runa bija par valsts atgriešanos mierīgajā "pirms Maidana" stāvoklī.
Astoņu gadu garumā Rietumi nebija vienoti Krievijas prezidenta vērtēšanā. Saukt viņu par "jauno Hitleru" nebija pamatojuma. Kas tas par Hitleru, kurš cieš sev blakus pret viņu naidīgi noskaņotu valsti? Kuram Hitleram pat viņa tuvākais sabiedrotais (šajā gadījumā Baltkrievija) pieturās pie daudzvektoru politikas un atļaujas to, ko nekad neatļausies amerikāņu "pakalpiņi" Austrumeiropā? Kur jūs redzējāt Hitleru, kurš pakļāvīgi izpilda Stokholmas arbitrāžas nolēmumus un nekad nepārkāpj savas saistības par gāzes piegādēm Eiropai? Kāpēc "Krievijas zemju apvienotais" pa visu šo laiku ir pievienojis Krievijai tikai mazu pussaliņu?
Who is Mr. Putin? Gadiem ilgi Rietumi nevarēja viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu.
Kaut kas traucēja piestiprināt Kremļa saimniekam apkaunojošo zīmi. Tomēr Rietumi sistemātiski panāca savu, iedzenot Krieviju "impērijas" stāvoklī. Ukrainai šajā lietā bija īpaša loma.
Tagad var izelpot. Pagātnes Putins, nesaprotams un neviennozīmīgs vairs neeksistē. Pasaulei parādījās Krievijas prezidents, kuru tik ilgi gaidīja ASV un Eiropa.
"Putins tiks nosodīts pasaules un vēstures acīs. Viņš nekad nenomazgās Ukrainas asinis no savām rokām, lai gan Lielbritānija un mūsu sabiedrotie izmēģināja visas diplomātiskās iespējas, es varu secināt, ka Putins vienmēr ir bijis apņēmības pilns uzbrukt savam kaimiņam, neatkarīgi no mūsu darbībām. Tagad mēs redzam viņu tādu, kāds viņš ir – asiņains agresors, ar impēriskām ambīcijām," gavilē Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons.
Man nav vēlēšanas iebilst vai komentēt šos vārdus.
Džonsona kungam varu pateikt tikai vienu: jūs nonācāt pie secinājuma, pie kurā gājāt ilgus gadus.
No diviem Putiniem, jūs izvēlējāties to, kuru gribējāt. Bet tā ir jūsu darīšana…