Sekojot Lietuvai arī Latvijā tika traucēts cīņai ar "padomju okupāciju" veltīts pasākums. Ar pūļa svilpieniem tika pavadīta Latvijas prezidenta uzstāšanās, kurā tika slavināta Latvijas tautas varonīgā cīņa par brīvību, tādējādi tika sagrauta pretpadomju disidenta pieminekļa atklāšanas svinīguma atmosfēra. Izveidojās tendence: pirms 31 gada Latvijas un Lietuvas tautas ar nedēļas starpību gāja uz barikādēm – tagad viņi ar nedēļas starpību ar kliedzieniem prasa savas valdības atkāpšanos.
Pagājušajā nedēļā Rīgā tika atklāts piemineklis padomju disidentam Gunāram Astram. Pasākums tika veltīts barikāžu aizstāvju piemiņas dienai, ko Latvijā svin 20. janvārī – gadadienā, kad Rīgas OMON 1991. gadā uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, toreiz gāja bojā pieci cilvēki. Notikumi Raiņa bulvārī nekļuva par tādu halucinogēnu kultu, kā 1991. gada 13. janvāra notikumi pie Viļņas televīzijas torņa, tomēr 20. janvāris ir zīmīgs datums Latvijas piemiņas politikai.
Tomēr šogad Barikāžu aizstāvju atceres diena bija sabojāta, bet disidentam Astram veltītā pieminekļa atklāšana tika faktiski iztraucēta.
Ceremonijas kulminācija – valsts prezidenta svinīgā runa par "padomju okupāciju" un Latvijas tautas cīņu par neatkarību – tika traucēta vispazemojošākajā veidā: Latvijas tauta sagaidīja Latvijas valsts prezidentu Egilu Levitu ar svilpieniem un trokšņošanu un lūdza viņu pamest tribīni.
Apkaunotam Levitam ar grūtībām uz tautas trokšņošanas fona tomēr izdevās pabeigt savu svinīgo runu par "Okupāciju un Brīvību", pametot tribīni, viņu pavadīja aizskaroši komentāri un skaļa svilpošana. Skaidrs, ka visas publikācijas par pasākumu gan Latvijā, gan ārzemēs bija veltītas notikušajam incidentam, nevis tam, kā Latvijas vara ciena un iemūžina cīnītāja par latviešu atbrīvošanu no Padomju varas atmiņu.
Propagandas pasākums tika izjaukts.
"Savā ziņā man ir kauns un ir pazemojoši šeit stāvēt un dzirdēt, kā tautas daļa, kas ir apmāta un kura acīmredzot ir okupantu pakalpiņi, vēlas izjaukt šo pasākumu, par kuru Gunārs Astra ir kritis un miris. Un es aicinu cienījamos klātesošos, kuri svilpo – ejiet prom. Cienītie, jūs savu darbu esat izdarījuši. Ļaujiet cienījamiem cilvēkiem izdarīt to, kā dēļ mēs esam šeit sapulcējušies," no tribīnes paziņoja neapmierināts Latvijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
Trūka tikai "okupantu pakalpiņu" pieminēšana, lai Latvijas varas kauns būtu pilnīgi skaidrs. Baltijas valstis jau sen ir iemācījušās: kad politiķi nezin kā sevi attaisnot, viņu runā par "Kremļa roku" un "okupantiem".
Bet tieslietu ministrs no uztraukuma ir apjucis savās liecībās. Viņš teica pūlim, ka latviešu disidenta piemiņas akciju traucē vakcinācijas pret koronavīrusu pretinieki, un tajā pašā laikā metās kliegt par "Kremļa roku". Tad kurš lūdz Latvijas politiķus pamest valdību: cilvēki, kas nav apmierināti ar COVID-19 pandēmijas apkarošanas metodēm un rezultātiem, vai tomēr "okupantu pakalpiņi"?
Tieši nedēļu pirms neveiklās situācijas Latvijā "Kremļa aģenti" un "okupantu pakalpiņi", jeb – lietuvieši – iztraucēja Lietuvas vadībai svinīgo pasākumu par godu asinsizliešanas gadadienai 1991. gada 13. janvārī pie Viļņas televīzijas torņa.
Viļņā notika tas pats kas Rīgā. Konservatoru un viņu sabiedroto runas tika pārtrauktas ar pūļa nelabvēlīgiem svilpieniem un aicinājumiem aiziet no tribīnes un vispār no varas. Gluži kā Rīgā, valdības pārstāvji mēģināja attaisnot notikušo ar to, ka neapmierinātību izteica nevis parastie cilvēki, bet gan Krievijas "piektā kolonna, lietderīgi idioti un sabiedrības audzējs".
Tāpat kā Rīgā, svarīgās valsts ideoloģijas "padomju okupācijas" un "okupācijas režīmu noziegumu" virzībai veltīts pasākums bija de-facto sabojāts.
Kas ir kopīgs Latvijas un Lietuvas valdībām, kuru tikšanās ar parasto tautu aci pret aci radīja tik nepatīkamās sekas? Kopīgs ir reitings.
Lietuvas premjerministra konservatoru partiju atbalsta 10% Lietuvas republikas iedzīvotāju, un par Latvijas premjerministra partiju "Jaunā vienotība" ir gatavi balsot mazāk nekā 8% Latvijas vēlētāju. Lietuvas valdības darbību negatīvi novērtē 60% lietuviešu, un gandrīz tik pat daudz latviešu ir neapmierināti ar Latvijas valdības darbību.
Lietuvā ir populārs prezidents Gitans Nausēda, kuru ievēlēja tauta, un, kurš tiek uztverts kā nepopulārās konservatoru valdības alternatīva. Bet Latvijas prezidentu Egilu Levitu ievēlēja tā pati koalīcija, kura izveidoja valdību, kā rezultātā "klauna, kuru mēs neievēlējam" antireitings ir rekordlieli 60%.
Tādējādi janvāra svilpošanu Baltijas republiku valdības pārstāvjiem var uzskatīt par šo skaitļu skaņas izpausmi.
Notiek tas, par ko analītiskais portāls RuBaltic.Ru brīdināja pirms gada: Baltijas valstu politiskie režīmi virzās uz leģitimitātes krīzi.
Nemierīgajā pārejas laikmetā Baltijas valdošā klase parāda sevi kā pilnīgas niecības, kuras spēj tikai runāt tikai par divām lietām: "padomju okupācija" un "Krievijas draudi". Efektīvi cīnīties ar koronavīrusa pandēmiju, lai cilvēki varētu brīvi iziet ielās vai panākt izdevīgas gāzes cenas un noturēt komunālo tarifu kāpumu, Baltijas varas iestādes vairs nevēlas. Un nevar.
Rezultātā mums ir tendence.
1991. gada janvārī Latvijas un Lietuvas tautas ar nedēļas starpību gāja uz barikādēm cīnīties par neatkarību – 2022. gada janvārī ar nedēļas starpību tās prasa savas valdības atkāpšanos.
Un nekādas tukšās runas par "Kremļa aģentiem, "piekto kolonnu" un "okupantu pakalpiņiem" nespēs aizēnot šo tendenci.