Ziņas par to, ka Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins atzina Doņeckas un Luhanskas tautas republiku neatkarību, Latvijā izraisīja patieso sašutumu. Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pārstāvji pieprasa Eiropas Savienību ieviest pret Krieviju visstingrākās sankcijas un pat draud Krievijai ar karu. Iespējams, tālāk par visiem ir aizgājis Lietuvas Saeimas Nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Laurins Kasčiuns: viņš žēlojās, ka ES un NATO pēdējo astoņu gadu laikā nespēja pārvērst Ukrainu otrajā Afganistānā.
"Krievijas Federācijas prezidenta pieņemtais lēmums atzīt valdības nekontrolēto Ukrainas Luhanskas un Doņeckas teritoriju neatkarību turpina jau 2014. gadā iesākto uzbrukumu Ukrainas neatkarībai, suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai, prettiesiski mainot robežas Eiropā. Rupji pārkāpjot starptautisko tiesību normas, aizbildinoties ar safabricētiem iemesliem un izplatot klaji nepatiesu informāciju, Krievija ar vardarbīgiem līdzekļiem cenšas panākt Ukrainas politiskās vadības un ārpolitiskā kursa maiņu," teikts Latvijas prezidenta Egila Levita, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces, premjerministra Krišjāņa Kariņa un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča paziņojumā.
Protesta nota bija sagatavota laicīgi (iespējams, vēl Krievijas Drošības padomes sēdes laikā, kad kļuva skaidrs, ka Putins grasās atzīt Doņeckas un Luhanskas tautas republikas).
Rīgas reakcija izrādījās paredzama: nelokāms Ukrainas atbalsts, Krievijas kategorisks nosodījums un aicinājums ieviest stingras ekonomiskās sankcijas.
Kaimiņi nolēma neatpalikt. Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis komentēja Putina vēsturisko runu ar šādu paziņojumu: "Krievija ir jāatzīst par to, kas tā ir: valsts, kas ir ārpus starptautiskām tiesībām un civilizētām normām. Šādai eskalācijai ir jābūt sagaidītai ar sankcijām."
Igaunijas ārlietu ministrs piebilst, ka Doņeckas un Luhanskas tautas republiku atzīšana ir "klajš Minskas vienošanās nosacījumu pārkāpums un novedīs pie līguma vienpusējās izbeigšanas."
Baltijas valstu šablona paziņojumu plūsmā bija arī konkrēti piedāvājumi. Tā, piemēram, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā un bijusī ārlietu ministre Marina Kaljurande aicināja atslēgt Krieviju no SWIFT un pavisam apturēt "Nord Stream 2". "Jā, tas būs trieciens gan ES, gan Igaunijai. Tomēr galu galā ir nepieciešams nodrošināt enerģētisko neatkarību no Krievijas," uzskata Kaljurande.
Pēdējo notikumu kontekstā tēze par ES "enerģētiskās neatkarības" sasniegšanu bloķējot "Nord Stream 2" skan, kā no konteksta izrauta frāze.
Ir jāiet vēl tālāk: Ukrainai vajadzētu iznicināt savu gāzes transporta sistēmu! Tikai tādā gadījumā Krievijai nebūs ne alternatīvu, ne tradicionālu maršrutu gāzes piegādei Eiropā.
Igaunijas prezidents Alars Kariss tik ļoti atbalsta Ukrainu, ka ieradās Kijevā jau nākamajā rītā pēc Putina Donbasas republiku atzīšanas. "Kremļa lēmums atzīt Austrumukrainas separātistu reģionus par atsevišķām valstīm vēl vairāk pasliktina tagadējo drošības krīzi Eiropā un skaidri parāda, ka Maskava ir atteikusies no diplomātijas un izvēlējās agresiju, mums ir ātri un vienpusīgi jāievieš jaunas un efektīvas sankcijas pret Krieviju."
Un atkal šeit ir svarīgs konteksts. Pirms septiņiem gadiem bija parakstītās Minskas vienošanās, kuru izpildi Ukraina sabotēja gadiem ilgi, turklāt darīja to pavisam atklāti. Bet runa ir par pamatdokumentu, kas ir Austrumeiropas miera un drošības nodrošināšanas pamatā. Septiņu gadu laikā, neviens Eiropas līderis nav pārmetis Ukrainai to, ka tā provocē krīzes pasliktināšanos. Pamodās tikai tagad.
Nebūs lieki atcerēties "Normandijas četrinieka" līderu pēdējo tikšanos Parīzē, kad Krievija piedāvāja izvirzīt spēkus un līdzekļus visā Donbasas norobežošanas līnijā. Tas bija vienīgais efektīvais veids, kā pārtraukt asinsizliešanu un vismaz daļēji atrisināt problēmas. Tomēr Kijeva atteicās panākt pretī Maskavai. Toreizējais Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs paziņoja, ka viņa valstij tas nav izdevīgi.
Bet kurš tad sistemātiski piespieda Putinu pieņemt lēmumu, kuru viņš būtu varējis pieņemt 2014.–2015. gadā?
Atsevišķi Baltijas valstu politiķi neslēpj, ka viņi arī darbojās šajā virzienā. Kamēr Lietuvas prezidents runā par Krievijas pārkāptajām starptautisko tiesību normām, Lietuvas Saeimas Nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Laurins Kaščiuns pārmet Rietumiem: "Negribējāt pieņemt Kijevu Ziemeļatlantijas blokā – labi, nepieņemiet. Bet piesātināt ar mūsdienīgiem pretraķešu, prettanku ieročiem, pretgaisa aizsardzības līdzekļiem un kaujas kuģiem bija jūsu pienākums. (…) Mēs varējām pārvērst Ukrainu par otro Afganistānu. Ukraiņi varēja kļūt par tādiem pašiem kaujinieciskiem modžahediem, kādi tie bija PSRS armijai."
Kā šajā koncepcijā iekļaujas Minskas vienošanās? Nekā. Kaščiuns pat neatceras, ka Kijevai bija konkrētas saistības miera nodrošināšanai Donbasā. Izrādās, ka konflikta noregulēšanas vietā Ukrainas teritorijā bija jāizveido milzīgs nestabilitātes pavards, kurā Krievija iestigs.
Ukraiņiem bija jākļūst nevis par "Eiropas ģimenes" pilntiesīgiem locekļiem, bet gan par karojošiem modžahediem ar automātiem. Lai gan viss vēl nav zudis...
"Mūsu atbildei ir jāskan šādi: "Mūsu dārgais draugs, mēs esam miermīlīga alianse, bet mēs esam gatavi doties karot par mūsu brīvībām." Mēs nebaidāmies no jums. Ja jūs vēlaties karu, jūs to saņemsiet," saka Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Iepriekš viņš pats noraidīja iespēju nosūtīt Ukrainā Latvijas militāro kontingentu. Acīmredzot jākaro par "viņu brīvībām" ir tikai tiem cilvēkiem, kuros Kaščiuna kungs redz jaunus modžahedus.
Bet Baltijas elitēm situācija attīstās vislabākajā veidā.
Aizbildinoties ar "Krievijas agresijas" apkarošanu, viņi reklamēs sevi starptautiskajā arēnā, lūgs ASV un ES papildu finanšu līdzekļus un veiks pārrunas par sava militārā potenciāla stiprināšanu.
Donbasas republiku atzīšana ir zvaigžņu stunda Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valdībām. Šobrīd pieaug cena Baltijas valstu galvenajai eksporta precei – rusofobijai.