Gada sākuma notikumi Kazahstānā veicina Krievijas ciešāku nostiprināšanos šajā Krievijai tik svarīgajā valstī. Maskava kļūst par garantu ne tikai Kazahstānas valdības saglabāšanai, bet arī Kazahstānas kā vienotās valsts noturēšanai. Kazahstānas haotizācija un sabrukums Krievijai nozīmētu ģeopolitisko katastrofu, tomēr notikusī prorietumu grupējuma sakāve un KDLO militāro vienību ienākšana valstī piešķir Maskavai svarīgāko stratēģisko pozīciju pārrunās ar ASV par NATO klātbūtni Austrumeiropā.
Ko Kazahstāna nozīmē Krievijai? Tā ir nozīmīgākā kaimiņvalsts no bijušajām padomju republikām Krievijas nacionālās drošības nodrošināšanai. Stratēģiskās nozīmes ziņā Kazahstāna ir pat svarīgāka par Baltkrieviju, jo Krievijas pastāvēšanas intereses ir saistītas tieši ar šo valsti.
Pietiek ar vienu piemēru. Kazahstāna tā ir puse no pasaulē iegūstāmā urāna. Krievijas atomelektrostacijas darbojās ar Kazahstānas izejvielām. Valsts destabilizācija un sabrukums radīs problēmas ar urāna piegādēm, kas savukārt radīs krīzi Krievijas enerģētikā, ekonomikā un ekoloģijā.
Kazahstānas zaudēšana Maskavai nozīmētu lielāko ģeopolitisko katastrofu kopš 1991. gada, tikmēr Kazahstānas krīzes pirmo dienu sekas pārvēršas par lielāko ģeopolitisko uzvaru jaunākajā Krievijas vēsturē.
Starptautiskajai politikai notikumu būtība Almati un (pagaidām vēl) Nursultanā ir pietiekami skaidra. Kazahstānā krita politiskais režīms, kurš pieturējās pie daudzvektoru ārpolitikas.
Pietiek iepazīties ar Kazahstānas lielāko naftas ieguves uzņēmumu īpašnieku struktūru: akciju kontrolpaketes pieder Chevron, Exxon Mobile un citām Lielbritānijas un ASV naftas kompānijām.
Kamēr Krievijas un Rietumu attiecības bojājās, britu un amerikāņu augošā ietekmē Kazahstānas Republikā kļuva par ar vien lielākiem draudiem savam ziemeļu kaimiņam. Šie draudi bija pat lielāki nekā "rietumu partneru" iespējamās darbības no Ukrainas teritorijas, lai gan runu par Kazahstānas pāreju zem amerikāņu protektorāta pēc Ukrainas parauga nebija: Kazahstānas valdība pieturējās pie politiskās neitralitātes un prasmīgi manevrēja starp Krieviju, Rietumiem un Ķīnu.
Runa nav par protektorātu.
"Rietumu partneriem" vienmēr bija iespējā izprovocēt Kazahstānā politisko krīzi, etniskās tīrīšanās, civilo karu, jeb īsāk sakot – ilgstošo destabilizāciju uz Krievijas dienvidu robežas.
Rietumu klātbūtnes mērogs republikā – pietiek atcerēties par 16 tūkst. amerikāņu NVO – sniedza Vašingtonai un Londonai šādu iespēju.
Var iedomāties kādas galvassāpes tas izraisīja Maskavai. Dzelzceļa starp Krievijas Eiropas daļu un Sibīriju saglabāšana, Baikonuras kosmodroma liktenis, Kazahstānas krievu iedzīvotāju drošība, bēgļi, urāna piegādes – tas viss ne tikai traucētu Krievijai domāt par NATO rakstiskām garantijām par nepaplašināšanos uz austrumiem.
Krievija pat necīnītos par tiesībām dzīvot kā vēlas un saglabāt suverēnas valsts statusu – tā ir cīņa, kas radīja krīzi Krievijas attiecībās ar Rietumiem.
Daudzi ir pārliecināti, ka 2022. gada pirmo dienu notikumi Kazahstānas pilsētās bija mēģinājums novirzīt Krievijas uzmanību pirms Krievijas un ASV pārrunām par kodolieročiem un Ukrainu. Iespējams. Tomēr spriežot pēc notikumu attīstības gaitas, autors uzskata, ka Krievijas valdība zināja par gaidāmajiem notikumiem un rīkojās pirmā, iepriekš saskaņojot visas darbības ar Kazahstānas prezidentu Kasimu-Žomartu Tokajevu.
Tomēr tas ir otrajā plānā.
Svarīgākais ir tas, ka KDLO vienību ienākšana (citiem vārdiem – Krievijas karaspēka ienākšana, ko atbalstīja Krievijas militārie sabiedrotie) un Nazarbajevu klana gāšana, kas aicināja Rietumus uz Centrālāziju, padara Kazahstānu par Kremļa militāri politiskās dominēšanas teritoriju.
Neitrāla daudzvektoru Kazahstāna vairs nav iespējama.
Pirmkārt, bez Krievijas palīdzības prezidents Tokajevs nespēs noturēt varu. Gada sākuma krīze parādīja spriedzi klanu cīņā un tās ietekmi uz spēka struktūru lojalitāti. Bez Krievijas spēku atbalsta Tokajevu ātri iznicinās iekšējie ienaidnieki.
Otrkārt, Krievija kļuva par likuma un kārtības garantiju Kazahstānas lielo pilsētu iedzīvotājiem (galvenokārt krievvalodīgiem, bet ne tikai), kuri uz savas ādas piedzīvoja agresiju no pusmežonīgu nabadzīgu aulu puses, kuri atrodas islama radikāļu ietekmē, kas ir grautiņu un laupīšanu galvenais dzinējspēks.
Kazahstānas valdības leģitimitāte tagad ir Krievijas klātbūtnes Kazahstānā leģitimitātes atvasinājums.
Republikas valdība ir leģitīma, jo vērsās pēc palīdzības pie Krievijas, kura ir vienīgā, kas spēj pasargāt Kazahstānas iedzīvotājus no ielu grupējumiem, marodieriem, etniskajām tīrīšanām un radikāla islama izplatīšanas, kas draud ar teroristisko sprādzienu.
Ķīna vienmēr izvairās no šādas darbības, aprobežojoties ar savu klātbūtni ekonomikā. Savukārt Rietumiem haoss Kazahstānā ir izdevīgs cīņas kontekstā ar Krieviju un Ķīnu. Kazahstānas spēka struktūras nodemonstrēja savu neuzticamību un morālo pagrimumu.
Kurš palika? Tikai Krievija.
Tādējādi situācijā tā saucamajā postpadomju telpā principiāli mainās. Otrā pēc izmēriem un nozīmīguma postpadomju valsts nonāk stratēģiskajā atkarībā no Maskavas, kura tagad nosaka Kazahstānas turpmāko pastāvēšanu stabilās un vienotās valsts statusā.
Situācija Kazahstānā ir pēdējo gadu lielākā Krievijas ģeopolitiskā uzvara, kas ne tikai daudzos aspektos kompensē pagājušo gadu zaudējumus: prorietumu valsts apvērsums Ukrainā, Baltijas valstu iestāšanās NATO u.c., bet arī dod iespēju "atspēlēties" Austrumeiropā.
Patlaban Šveicē sākās Krievijas un ASV pārstāvju pārrunas par stratēģisko stabilitāti (kodolieročiem) un rakstiskām garantijām, par to, ka NATO nepaplašināsies Krievijas Federācijas pierobežā. Vēl pirms nedēļas ASV bija iespēja uzsākt šīs pārrunās kamēr krieviem "deg" pie dienvidu robežas. Tagad amerikāņiem būs jāaizstāv ieņemtās pozīcijas pie Krievijas rietumu robežām apstākļos, kad Maskava būs nodrošinājusi stratēģisko drošību dienvidos.