Nupat par pilnīgu bankrotēšanu paziņoja pēdējais padomju industrijas monstrs Latvijā — Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR). Jūs noteikti esat par to dzirdējuši: elektrovilcienus ar lepniem burtiem RVR joprojām var sastapt bijušās Padomju savienības teritorijā. Pastāstīšu, kā tas nomira. Pie reizes izstāstīšu, kā nomira latviešu rūpniecības giganti — VEF un RAF.
Kā nomira RVR
Līdz ar neatkarību 1990. gadu sākumā Latvijā ienāca absolūts un mežonīgs kapitālisms. Tajā laikā “Rīgas Vagonu rūpnīca” jūtās ļoti labi. Uzņēmumam bija liels, pat fantastisks nākotnes potenciāls.
Tie, kam bizness nav svešs zina, ka galvenais biznesā ir klientu lojalitāte, lai klients, vienreiz iegādājoties no jums kādu preci, uz ilgu laiku kļūtu “atkarīgs” no jūsu piedāvāta pakalpojuma. Tagad iedomājaties, ka jums ir tāds bizness, kas jau pusgadsimtu nodrošina klientu lojalitāti…
RVG bija tādi klienti 300 miljonu iedzīvotāju lielā teritorijā! Elektrovilcieni ar RVR burtiem uz purna joprojām dažviet kursē bijušās PSRS teritorijā.
Tas ir tāpēc, ka ritošā sastāva kalpošanas laiks ir 30–50 gadi. Tieši tā, dzelzceļš — ir ļoti konservatīvs transporta veids. Bet ik pēc 5 gadiem vagoniem ir nepieciešams vidējais remonts, ik pēc 10 — kapitāls. Pēc 20 gadiem — nepieciešama modernizācija.
Un kur klients dosies remontēt salūzušu elektrovilcienu? Protams, ka pie ražotāja! Turklāt nav nepieciešamās nekādas sarežģītas manipulācijas. Pieķēdēji divus-trīs salūzušus vagonus pie dīzeļlokomotīves (Maskavā, Taškentā, vai Vladivostokā) — pēc nedēļas tie jau ir Rīgā, kur tos saved kārtībā pieredzējuši ražotāja meistari. Nomaina ripu pārus, motorus, atjauno salonus... Tas nav kaut kāds onkulis Vasja no provinciālā depo ar veseri un lūzni.
Tik tiešām pirmajos Latvijas neatkarības gados RVR problēmu ar pasūtījumiem nebija. Bijušais PSRS pārstāja iepirkt jaunus elektrovilcienus, naudas vairs nebija. Tomēr palielinājās pasūtījumu skaits uz remontiem. Remonti — ir laba lieta, klients maksā — kur viņš liksies? Tomēr mūžīgi pārtikt no remontiem nevar: var ilgi lāpīt bikses, tomēr pienāks moments, kad tās jāizmet…
Tā 2010. gados RVR pienāca brīdis, kad remontu pasūtījumu gandrīz vairs nepalika. Bikses tika nonēsātas pavisam. Bet ko citu varēja piedāvāt RVR? Neko! Vārda īstākajā nozīmē!
Tas notika tāpēc, ka 1990. gadu sākumā RVR atdeva privatizācijai ar domu, ka atnāks jauni “efektīvi menedžeri”, kuri attīstīs “Latvijas dzelzceļa gigantu” līdz kosmiskiem augstumiem. Par kapeikām atdeva ārzemniekiem…
Un ko uzreiz izdarīja “efektīvie menedžeri” — atlaida konstruktoru biroju, kas zīmēja jaunu elektrovilcienu projektus. Kam ir vajadzīgi inženieri–konstruktori? No viņiem nav nekāda labuma!
Un kam ir vajadzīgi ražošanas cehi? “Efektīvie menedžeri” visu labumu guva no remontiem. Bet, samazinot rūpnīcas teritoriju, pateicoties cehu slēgšanai, izīrēja to noliktavām, veikaliem un pirtīm ar meitenēm. No kā guva ļoti labu peļņu.
Šodien šāda “efektīvā” menedžmenta tēma ir sevi izsmēlusi pavisam. Viss, kas bija palicis pāri no RVR, tagad ir bankrotējis.
Jūs neticēsiet mūsdienīgas Latvijas teritorijā kursē Eiropā vecākie elektrovilcieni, iespējams, ka pat vecāki nekā Āzijā! Tie paši — RVR. Simts reizes laboti, ar desmit krāsas slāņiem sānos, ražoti vēl 1970. gados. Tikmēr Latvija rīko elektrovilcienu un tramvaju iepirkumu “konkursu” Rietumos. Valsts PSRS republika, kurai bija sava milzīga profila rūpnīca!
***
Pretējs piemērs. Minskā ir rūpnīca — “Belkommunmaš”. Tur viss attīstījās pavisam pretēji. PSRS laikā šis pilsētas komunālais uzņēmums ikdienā nodarbojās ar tramvaju un trolejbusu remontu. Mainīja huligānu sagrieztus sēdekļus, izdegušās lampiņas... Bet 1990. gadu beigās uzņēmums uzsāka ražošanu! Sākumā — trolejbusus, tad — tramvajus. No parastās pilsētas remontdarbnīcas uzņēmums izauga par ražotāju!
Šobrīd viņu ražotā tehnika brauc pa 40 Krievijas pilsētām un citām valstīm. Es pats Pēterburgā braucu ar “belkommunmaša” trolejbusu — labs trolejbuss. Bet Minskā/Gomeļā/Vitebskā citu arī nav. Es neredzēju…
Esmu bijis “Belkommunmašā” četras reizes. Pirmo reizi 1990. gadu beigās, pēdējo 2010. beigās. Ar savām acīm redzēju, kā aug šis uzņēmums. Grūti, saspringti, bet aug... Šajā dzīvē nekas nav vienkārši. Mūsdienās ir tā: ja tu esi pircējs, tevi aplaizīs no visām pusēm, tikai maksā naudu. Ja tu esi ražotājs, tad tevi vienmēr un visur gribēs nogalināt.
Dariet secinājumus, brāļi baltkrievi.