Beļģijā nolēma aizvākt Latvijas SS leģionam veltīto memoriālu, kurā izveidē aktīvi piedalījās Latvija. Starptautiskā vēsturnieku komisija atzina, ka monuments slavina nacismu Eiropā. Latvijas pārstāvju tradicionālais attaisnojums, ka latviešu leģionāri zem svastikas cīnījās par latviešu neatkarību no "padomju okupācijas", netika ņemts vērā. Latvija cieta pēdējo gadu lielāko ārpolitisko zaudējumu.
Latviešu Waffen SS leģionam veltītais monuments pirms trīs gadiem tika uzstādīts Zedelgemā, Beļģijā. Vieta tika izvēlēta tāpēc, ka Zedelgemā pēc Otrā pasaules kara beigām bija karagūstekņu nometne, kurā atradās 12 tūkstoši latviešu leģionāru.
Zedelgemā amerikāņu specdienesti no leģionāriem izveidoja nākotnes Latvijas eliti. Aktīvākie antikomunisti un PSRS ienīdēji turpat nacistu gūstekņu nometnē ar CIP kuratoru atbalstu izveidoja galēji labējo organizāciju "Daugavas Vanagi". Pēc vairākiem gadiem organizācijas dalībniekiem bija svarīga loma Latvijas stāšanās uz nacionālistiskām un rusofobiskām sliedēm pēc PSRS sabrukuma.
Tieši šādas savas vēstures lappuses Latvijas valdība vēlējās iemūžināt Beļģijas teritorijā.
Latvijas diplomāti vairākus gadus centās panākt memoriāla uzstādīšanu ziemeļrietumos, pārvarot vietējo varasiestāžu un iedzīvotāju saprotamās šaubas, par tādu, maigi sakot, neatbilstošu Eiropas normām, vēsturisko atmiņu. Un beidzot panāca.
2018. gadā Zedelgemā, piedaloties Latvijas vēstniekam Beļģijā un Nīderlandē, tika atklāta skulptūru kompozīcija "Latvijas stāvstrops brīvībai". Kāpēc strops? Vidēji stropā dzīvo 12 tūkstoši bišu – apmēram tik pat daudz, cik bija latviešu vietējā karagūstekņu nometnē.
Turklāt, kā Beļģijas iedzīvotājiem vairākkārt uzsvēruši Latvijas diplomāti, eiroparlamentārieši un Latvijas okupācijas muzeja darbinieki, bites pašas nekad neuzbrūk, tās kož tikai aizstāvoties. Gluži kā SS leģionāri, kuri aizstāvēja savu "stropu" – brīvu Latviju.
Beļģijas iedzīvotājus šādi argumenti nepārliecināja.
Vietējie iedzīvotāji sacēla skandālu, jo viņu valsts teritorijā, kas bija nacistu okupētā, atklāj pieminekļus nacistiskām organizācijām.
Vietējo iedzīvotāju protestam sekoja starptautiskās sabiedrības protests, kurai pret Latviju izveidojās īpašā attieksme par nacistu noziedznieku slavināšanu. Piemēram, starp latviešu karagūstekņiem Zedelgemā bija SS štandartenfīrers Arvīds Krīpens, kurš nodarbojās ar latviešu vervēšanu policaju bataljonos, kuri vēlāk devās soda operācijās uz Pleskavas apgabalu un Baltkrieviju.
Bīstoties skandālu beļģu varas iestādes sasauca vēsturnieku simpoziju, kura sastāvā bija arī trīs Latvijas pilsoņi. Komisijai vajadzēja noteikt, vai monuments Zedelgemā reabilitēs nacismu.
Pēc trīs gadus ilgiem strīdiem komisija nolēma, ka beļģu pilsētas pašvaldība "nekad nav domājusi pateikties nacistu režīmam ar šī mākslas darba radīšanu, parādīt labā gaismā dažus kara noziegumus vai apzināti aizvainot cilvēkus". Tajā pašā laikā "Nometnes ieslodzīto piemiņa ir pelnījusi atzinību, bet ne godināšanu", kas attiecās uz "Latvijas stāvstropu brīvībai", tas ir "nevietā", jo ir uzstādīts par godu Latviešu SS leģionam, ar mērķi to godināt, nevis vienkārši pieminēt.
Īsāk sakot, atbilde ir pozitīva.
Jā, Latvija ar savu memoriālu politiku slavina nacismu – pamatojoties uz šādu vēsturnieku atzinumu, Zedelgemas pašvaldība paziņoja par "Latviešu stāvstropa" demontāžu.
Nav līdzējis neviens no argumentiem, kurus šādās situācijās izmanto Latvijas politiķi.
Latviešus mobilizēja SS leģionā ar spēku (meli – viņiem bija izvēle, kurās vērmahta apakšvienībās doties karot). SS leģionāri ticēja, ka "labsirdīgais fīrers" Ādolfs Hitlers dos Latvijai neatkarību (kā tas attaisno viņu noziegumus?). Šie cilvēki ir Latvijas patrioti, kuru traģēdija ir tā, ka viņi bija spiesti cīnīties par savu valsti zem sveša karoga (tomēr patrioti vai arī leģionā viņus piesauca ar spēku?).
Kad šādi argumenti zaudēja loģikai strīdos ar Krievijas vēsturniekiem, vēl bija iespēja aizbildināties ar to, ka valsts, kura ir PSRS tiesību pārņēmēja, vienkārši nevēlas izmaksāt Latvijai kompensācijas par "padomju okupāciju". Tagad šos argumentus izbrāķēja arī rietumu eiropieši, kuri saskatīja "latviešu stropā" lapseņu ligzdu.
Faktiski tas ir pēdējo gadu lielākais Latvijas zaudējums starptautiskajā arēnā. "Vecā Eiropa" noraidīja Latvijas vēstures politiku, kad saskārās ar to savā zemē – pašā Eiropas Savienības sirdī.
Izrādījās, ka NATO un ES sabiedrotie nereaģē uz ikgadējiem SS veterānu gājieniem Rīgā un tādu nacistu sadistu un slepkavu kā Herberts Cukurs slavināšanu Latvijā, nevis tāpēc ka atbalsta to, bet tāpēc, ka viņiem ir vienalga. Tomēr kad Latvija mēģināja izplatīt savu politiku viņu zemē, Eiropai tas nepatika, bet Latvijas politiķu argumentus, ka arī Flandrijā un Valonijā bija nacionāli SS leģioni, kuru piemiņu arī var iemūžināt, Beļģijā uztvēra kā aizvainojumu.
Interesanti, ka Latvijā par Beļģijas pilsētas pieņemto lēmumu klusē. Latvijas mēdīji neko neraksta, Saeimas deputāti nekomentē, Ārlietu ministrija nesūta uz Beļģiju notas.
Tomēr ilgi klusēt neizdosies.
Eiropā skaidri lika saprast: Latvija slavina nacismu.
Un uz šo paziņojumu būs jāreaģē.