Aizejošais gads kļuva par pavērsiena punktu Krievijas kaimiņvalstīm. Tas parādīja, ka uz rietumu sabiedrotajiem nevar paļauties, Ķīna ir spējīga cīnīties par savam interesēm uz pasaules arēnas, bet atkarība no Krievijas trīsdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma ne tikai saglabājās, bet arī palielinās. Analītiskais portāls RuBaltic.Ru izdarīja četrus secinājumus par Krievijas kaimiņvalstu aizvadīto politisko gadu.
Krievija nosaka savus spēles noteikumus postpadomju telpā
Krievijas un Rietumu galvenās ģeopolitiskās konfrontācijas virzienā – Ukrainas – 2021. gadā notika pagrieziens.
Maskava panāca garantijas, ka Donbasa problēma netiks atrisināta ar Kijevas militāro agresiju pret neatzītām Doņeckas un Luhanskas tautas republikām.
Pavasarī, kad Kijevā ierunājās par iespēju uzbrukt Donbasam un sāka novirzīt karaspēku pie norobežojuma līnijas, Krievija nosūtīja pie potenciālā karadarbības teātra savu karaspēku un izvietoja to uz Krievijas un Ukrainas robežas perimetra. Kremļa pārstāvji publiski paziņoja, ka, ja Kijevas atklās uguni, tas kļūs par Ukrainas valsts beigu sākumu.
Pēc vairākām histērijas nedēļām Ukrainā un Rietumos, Ukrainas politiskā un militārā vadība atteicās no saviem vārdiem un paziņoja, ka viņiem pat prātā nebija nekādu citu Donbasa reintegrācijas scenāriju, izņemot miermīlīgo.
Gada beigās Donbasa kara scenāriju apglabāja ASV prezidents Džozefs Baidens, kurš pēc sarunas ar Vladimiru Putinu paziņoja, ka Krievijas un Ukrainas kara gadījumā ASV nekaros ar Krieviju Ukrainas pusē. Respektīvi, ja Kijeva uzbruks Doņeckai, Putinam nav šķēršļu Ukrainas militārajai okupācijai.
Tas ir pavērsiens.
Ar Ukrainas piemēru Krievija noteica jaunus spēles noteikumus tuvajās ārzemēs: Krievija nevienam neļaus pie savām robežām rīkot etniskās tīrīšanas un "mazus uzvaru nesošus" karus.
Amerikāņi bija spiesti piekrist šiem noteikumiem.
ASV fatāli "izgāzās" kā globālā lielvara
ASV novājināšanās, kas notiek pēdējos gados, 2021. gadā sasniedza radikāli jaunu līmeni. Gads iesākās ar tādu neaprakstāmu amerikāņu demokrātijas apkaunojumu, kā prezidenta vēlēšanās zaudējošā Donalda Trampa galēji labējo atbalstītāju iebrukums Kapitolijā. ASV jaunais prezidents Džo Baidens, kuru Baltā nama administrācija visu gadu slēpa no sabiedrības, tā arī neattaisnoja sabiedroto cerības par Amerikas atdzimšanu.
Baidens turpināja Trampa iesākto – amerikāņu klātbūtnes samazināšanu pasaulē, koncentrēšanos uz cīņas ar Ķīnu un Amerikas aiziešanu no pasaules politikas perifērijas reģioniem, kuru starpā nokļuva arī Eiropa.
Par ASV novājināšanas kulmināciju 2021. gadā kļuva amerikāņu karaspēka izvešana no Afganistānas, kas izvērtās par amerikāņu karavīru panisko bēgšanu, proamerikāņu režīma krišanu pirms amerikāņu kontingenta evakuācijas un teroristiskās organizācijas "Taliban" (Krievijā aizliegta) varas pārņemšanu Kabulā, pret ko ASV cīnījās 20 gadus pēc ienākšanas Afganistānā.
Kadri ar stāvošiem uz vēstniecības jumta ASV diplomātiem, un pamestiem amerikāņu sabiedrotajiem, kuri mēģināja pieķerties lidmašīnas šasijai, ienāca vēsturē kā ASV totālās izgāšanas simbols. Amerikāņu ielikteņi postpadomju telpā ir spiesti uzdot sev jautājumu: vai pienāks arī viņu kārta bēgt uz lidostu un ķerties aiz amerikāņu bumbvedēju šasijām?
Ķīna izrādījās stingrāka par Krieviju
Aizvadītajā gadā ASV novājināšanos pavadīja Ķīnas kā jaunā pretendenta uz globālo līderību pozīciju pastiprināšanās. Ķīna aktīvi ienāk pasaules arēnā, tikmēr visa pasaule ar interesi vēro Ķīnas uzvedību, un tās piedāvātos spēles noteikumus.
Bijušajām padomju republikām, kuras ir pieradušās runāt par savām tiesībām attiecībās ar stiprajiem un izlikties par upuriem, lai saņemtu palīdzību no ārpuses, šo novērojumu rezultāti nav iepriecinoši.
Ar Lietuvas piemēru Ķīna parādīja, ka par naidīgo politiku tā sodīs ātri, cietsirdīgi, neņemot vērā argumentus "viņi taču ir maziņi".
Lai piesaistītu amerikāņu uzmanību un iegūtu viņu atbalstu, Lietuvas valdība nolēma uzsākt pret Ķīnu tādu pašu informācijas un ideoloģisko karu, kādu vairākus gadus praktizēja pret Krieviju. Lietuvas politiķiem izdevās pieņemt rezolūciju par Ķīnas "uiguru genocīdu", bet Viļņā atklāja oficiālu Taivānas pārstāvniecību.
Lietuva izstājas no 17+1 Ķīnas sadarbības formāta, aicinot to pašu izdarīt arī citas Eiropas Savienības valstis; Lietuvas valdība aicināja iekļaut "Ķīnas noturēšanu" atjaunotajā NATO stratēģijā.
Iepriekšējā pieredze lietuviešiem lika nojaust, ka atklāts naidīgums neradīs sekas. Krievija par Lietuvas naidīgumu attiecībā pret sevi vienkārši pārtrauca politisko dialogu ar Viļņu.
Tomēr Ķīna saskatīja Lietuvā ideālu boksa maisu, kuru var bezgalīgi sist, līdz Viļņa mainīs savu uzvedību un atteiksies no pretķīnas politikas.
Pekina atsauca no Viļņas vēstnieku un pārtrauca sarunas par plānotajām investīcijām Lietuvā. Ķīnas uzņēmēji sāka lauzt līgumus ar lietuviešu partneriem, bet Lietuvas uzņēmējiem sākās sistemātiskas problēmas ar Lietuvas produkcijas eksportu uz Ķīnu un Ķīnas preču ieviešanu Lietuvā. Pekina pat draudēja starptautiskiem uzņēmumiem liegt ienākšanu Ķīnas tirgū, ja tās sadarbosies ar Lietuvu.
Krievijas lācis uz dusmīgā ķīniešu pūķa fona izskatās kā plīša lācītis. Izveidojusies situācija rada bažas ne tikai Lietuvai, bet arī citām Krievijas kaimiņvalstīm, kuras nesodīti praktizē rusofobiju.
Pateicoties viņu centieniem, Krievija turpina attālināties no Rietumiem un arvien vairāk satuvinās ar Ķīnu – tādējādi, Maskava var pārņemt Ķīnas praksi cietsirdīgi izturēties pret naidīgām valstīm.
Un tad Gruzijai, Ukrainai, Baltijas valstīm un pārējiem limitrofiem Krievijas-Ķīnas tandēms parādīs…
Atkarība no Maskavas saglabājas 30 gadus pēc PSRS sabrukuma
PSRS sabrukuma 30. gadadienā bijušās padomju republikas nodemonstrēja kritisko atkarību no Maskavas, kas saglabājas joprojām, neskatoties uz ģeopolitiskām katastrofām.
Turklāt šo kritisko atkarību saglabā gan Krievijai draudzīgās valstis (Armēnija, Tadžikistāna, Baltkrievija), gan valstis, kuras cenšas nostiprināt savu vietu pasaulē ar naidīgumu pret Kremli (Ukraina, Moldova).
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko saglabā varu pastiprinātā Rietumu spiediena apstākļos tikai pateicoties savienībai ar Maskavu. Rietumu līderiem ir izveidojies ieradums ar svarīgiem jautājumiem par Minsku, uzreiz zvanīt uz Kremli – Vladimiram Putinam.
Interesanta situācija ir izveidojusies Moldovā, kur šogad nākusi pie varas prorietumu komanda ir spiesta attīstīt attiecības ar Krieviju – citas izejas nav. Spītējot visām deklarācijām par Moldovas "Eiropas ceļu", patieso interesi republikā izraisa nevis prezidentes Maijas Sandu samiti ar rietumu līderiem, bet gan tikšanās ar Krievijas prezidenta Administrācijas vadītāju Dmitriju Kozaku un pārrunas Krievijas gāzes cenu piedāvājumu Moldovai. Jo tikai šim jautājumam ir patiesā nozīme.
2021. gada rudens enerģētiskā krīze parādīja, ka postpadmju telpai nav iespējams izvairīties no Krievijas gravitācijas.
Gan Ukraina, gan Baltijas valstis 2021.-2022. gada apkures sezonā glābjas ar Krievijas energoresursiem. Visas pārējās enerģētiskās alternatīvas izradījās himēras.
Enerģētika ir tikai viens no piemēriem. Drošības stāvoklis Centrālāzijā pēc varas maiņas Afganistānā, konflikti starp Aizkaukāzas valstīm, migrācijas krīze uz Baltkrievijas-Lietuvas un Baltkrievijas-Polijas robežās: jebkurā postpadomju telpas reģionā Krievija paliek galvenais spēlētājs.