Krievijai ir jāizved karaspēks no Ukrainas, Moldovas un Gruzijas teritorijas. Par to paziņoja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, atbildot uz Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova lūgumu paskaidrot, kā Baltijas valstis izprot terminu "drošības politika". Maskava piedāvāja atsevišķiem Alianses dalībniekiem piedalīties nopietnā diskusijā, bet Baltijas valstu pārstāvji uzreiz to pārvērš par balagānu. Atliek vien sagaidīt, kad pārrunu ietvaros Lietuva, Latvija un Igaunija iesniegs Krievijai rēķinu par "padomju okupāciju".
28. janvārī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nosūtīja paziņojumu ASV, Kanādas un citu Eiropas valstu kolēģiem. Nedaudz vēlāk pilns vēstules teksts tika publicēts Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapā. Vēstulē teikts, ka "ASV un NATO atbilde uz mūsu piedāvājumiem liecina par būtiskām atšķirībām izpratnē par vienlīdzīgas un nedalāmās drošības principu, kas ir būtisks visai Eiropas drošības arhitektūrai". Savukārt, Krievija vēlas precizēt Rietumu pārrunu pozīcijas.
"Mēs vēlamies saņemt skaidru atbildi uz jautājumu, kā mūsu partneri izprot savu pienākumu nepastiprināt savu drošību uz citu valstu drošības rēķina, ievērojot drošības nedalāmības principu? Kā konkrēti mūsdienu apstākļos Jūsu valdība grasās izpildīt šīs saistības? Ja Jūs atsakāties no šo saistību izpildes, lūdzam skaidri par to paziņot," raksta Sergejs Lavrovs.
Krievijas galvenā pretenzija ir par to, ka ASV ir privatizējuši tiesības uz drošību.
"Izraujot" no starptautiskiem dokumentiem noteiktās tēzes, NATO pārstāvji pamato savas pretenzijas uz alianses paplašināšanu un nostiprināšanu, tajā pašā laikā ignorējot trešo valstu intereses. Tādējādi, netiek pielietota drošības nedalāmības koncepcija. Lavrovs skaidri artikulē šo jautājumu: "Tā nu tas nebūs. Vienošanas par drošības nedalāmību paredz, ka drošība ir vai nu visiem, vai arī nevienam."
Respektīvi, Krievijas ārlietu ministrs uzdod rietumvalstīm konkrētus jautājumus, atsaucas uz konkrētiem punktiem konkrētos dokumentos un piedāvā ārzemju partneriem piedalīties nopietnā diskusijā. Bet kādu atbildi saņem?
"Konkrētā vēstule ar vēlmi saņemt no visiem atsevišķās atbildes arī norādīja, ka tā ir vienotības pārbaude. Protams, ir ļoti svarīgi, lai mēs atbildētu un reaģētu vienoti," tā Lavrova vēstuli komentēja Igaunijas ārlietu ministre Eva Marija Līmetsa.
Tādējādi Maskavas aicinājums uz dialogu – jau ir provokācija. Ar savu vēstuli Krievijas ārlietu ministrs viltīgi sašķeļ rietumu bloku!
Protams, vairāk ticams un adekvāts šķiet cits izskaidrojums. Atsevišķās NATO valstis (arī Baltijas valstis) publiski iesaistās pārrunu procesā ar Krieviju. Piemēram, Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa nesen sniedza interviju Politico izdevumam, kurā aicināja uz dialogu ar Krieviju, bet ne uz pārrunām. "Sekojiet Kajas Kallasas padomam: rietumu sabiedrotajiem ir nepieciešama "stratēģiskā pacietība", ja viņi vēlas uzvarēt Vladimiru Putinu. Igaunijas premjerministres mantra, kas radās no četru paaudžu ģimenes pretestības Maskavai: turiet Putinu pie galda, neko neatdodot," raksta Politico.
Vai Igaunijai un citām NATO dalībvalstīm ir tiesības izteikt savu viedokli šajā jautājumā? Protams, jā. Un Lavrovs piedāvā to izdarīt. Bet viņa lietišķā vēršanās pie rietumu partneriem uzreiz izraisa negatīvu reakciju Baltijas valstīs. Turklāt Evas Marijas Līmetsas komentārs ir ieturēts labākajās "sovoka" tradīcijās, kur visām sabiedrotajām republikām bija jābūt vienotam viedoklim.
Pēc būtības, kas briesmīgs var notikt rietumos, ja Igaunijas atbilde Lavrovam atšķirsies no ungāru atbildes, bet ungāru no Austrijas vai Vācijas? Vai tad tā nav patiesas demokrātijas pazīme Ziemeļatlantijas alianses rindās, kas to it kā atšķir no alternatīviem militāriem blokiem?
Diemžēl.
Igaunijas ārlietu ministre ir pārliecināta, ka Krievijas agresijas priekšā visām rietumvalstīm ir jāsniedz atbilde Lavrovam pēc iepriekš apstiprināta trafareta.
Vēl asāku komentāru par Lavrova vēstuli sniedza Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: "Drošības nedalāmība nozīmē cieņu pret visu valstu teritoriālo integritāti un suverenitāti. Ja Krievija tik tiešām nopietni uztver šo koncepciju, tad tai ir jārāda piemērs – jāizved savs karaspēks no Ukrainas, Moldovas un Gruzijas. Pretējā gadījumā tās ir tikai tukšas runas."
Situācija: Krievija mēģina pārrunas par drošības stāvokli padarīt konkrētas un konstruktīvas, bet Latvija piepilda tās ar runām par "Krievijas agresiju". Maskava vērš Rīgas uzmanību EDSO 1994. gada drošības politisko un militāro aspektu rīcības kodeksam (kurā teikts, ka izvēloties drošības nodrošināšanas veidus, tanī skaitā dalību savienībās, valstis "ņems vērā citu valstu likumīgās drošības intereses"). Latvija atbild: "Atdodiet Ukrainai Krimu!"
Bet ko gan citu varēja sagaidīt no Rinkēviča kunga? Viņa pozīcija ir vienkārša – ar Maskavu var vienoties tikai par tās bezierunu kapitulācijas nosacījumiem.
"Viņi (krievi – piez. RuBaltic.Ru) izmanto vecu padomju pārrunu taktiku. Pirmkārt, pieprasiet maksimumu, pieprasiet to, kas jums nekad nav piederējis. Otrkārt, izvirziet ultimātus. Treškārt, pārrunās esiet nepiekāpīgi," paziņoja Kāja Kallasa jau minētajā intervijā Politico. Pieprasīt maksimumu, izvirzīt ultimātus, nepiekāpties – tieši tā Baltijas valstu pārstāvji piedāvā uzturēt sarunas ar Krieviju. Jo viņu ultimāti ir "pareizi" un " miermīlīgi", bet Krievijas "nepareizi" un "agresīvi".
Gadījumā, ja Latvija, Lietuva un Igaunija vēl nenosūtīja oficiālu atbildi Lavrovam, analītiskais portāls RuBaltic.Ru var piedāvāt labu ideju: kārtējo reizi pieprasīt no Krievijas kompensāciju par "padomju okupāciju".
Šo jautājumu var viegli piesaistīt pārrunām par drošības garantijām.Atmaksājot Baltijas valstīm, Maskava atzīs "okupācijas" faktu un apliecinās, ka tā atsakās no pretenzijām uz Baltijas valstu neatkarību. Vai tā nav papildus drošības garantija Latvijai, Lietuvai un Igaunijai?