Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis ir nopietni noraizējies par savas valsts identitātes saglabāšanas problēmu. Puntulis nosauca latviešus par “apdraudēto cilvēku sugu”, kuru nepieciešams ierakstīt Sarkanajā grāmatā, un jāsargā, kā zilos vaļus vai Amūras tīģerus. Tikmēr starptautiskā sabiedrība negrasās risināt Latvijas un latviešu problēmas.
Pēc politiķa viedokļa internacionālā Latvija “vairs nebūs Latvija”, tomēr pie šāda scenārija valstij liek virzīties “liekulīgie” globalizācijas piekritēji, kuri cīnās par augu un dzīvnieku valsts daudzveidību, bet par “apdraudēto cilvēku sugām” (pirmkārt par Baltijas valstu tautām) viņi necīnās.
Radio Baltkom ēterā Puntulis paziņoja, ka viņa galvenais uzdevums ir latviešu identitātes un nacionalitātes saglabāšana. Šķiet, kurš gan viņam liek spieķus riteņos? “Krievu okupanti”? Par viņiem kultūras ministrs nav minējis ne vārda.
Izradās, ka “latviskumu” apdraud globalizācijas process.
“Tikmēr mēs skrienam pakaļ vienotai, ērtākai un tā tālāk pasaulei, mēs vairs nesaprotam, ar ko tas viss var beigties, — brīdina Puntulis. — Mums uz brīdi ir jāapstājas un jāsaprot, ka tā nemaz nav tā ideālā pasaule un ka šī pasaule ļoti daudz ko zaudē. Mēs katrs pazaudēsim savu, to īpašo, ar ko mēs šobrīd varam lepoties.”
Turklāt visu nacionālo, etnisko un valodas barjeru dzēšanas piekritējus — progresīvākās no progresīvākajām idejām — Kultūras ministrijas galva uzskata par liekuļiem. Šī liekulība izpaužas tad, kad atvaļinājumā viņi dodas uz vietām, kurām piemīt sava identitāte (Gruzija, Taivāna vai citas). Bet kā lai saglabā identitāti, ja pasaule pārvēršas par milzīgu “kausēšanas katlu”?
Puntuli mulsina arī tas, ka cilvēce daudz lielāku uzmanību velta augu, nevis latviešu sargāšanai.
Augi tiek sargāti un iekļauti Sarkanajā grāmatā. “Un tajā pašā laikā mēs ar vieglprātību skatāmies uz to, ka no pasaules kartes pazūd tautas, nācijas, valodas. Pret to mēs izturamies vieglprātīgi, bet par puķīti mēs uztraucāmies, un cīnāmies par daudzveidību”, — atzīmē politiķis.
Viņa neapmierinātības iemesli nav tālu jāmeklē. Ko domā Puntulis, runājot par apdraudētām nācijām?
Runa ir par tiem, kuri pēdējos gados ieņēma līdera pozīcijas visos demogrāfiskos antireitingos — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem.
Par Baltijas valstu depopulāciju ir gana runāts un rakstīts, tāpēc negribas atkārtoti iet cauri statistikai. Nosauksim tikai vienu skaitli: pēc ANO speciālistu aprēķiniem, saglabājot pašreizējas tendences 2100. gadā Latvijā dzīvos vien 1,1 miljons cilvēku, tas ir par 800 tūkstošiem mazāk nekā tagad.
Nav zināms, vai Puntulis ir pazīstams ar šo pētījumu, tomēr par kritisko demogrāfisko stāvokli valstī viņš ir labi informēts. Latvijas politiķiem tā ir sāpīga tēma. Lai kā arī gribētos, bet vainot Krieviju šeit nevar: “Padomju okupācija” beidzās trīsdesmit gadus atpakaļ.
Kopā ar to beidzas arī iedzīvotāju skaita pieaugums un dzimstība, kas pārsniedz mirstību. Kopš tā laika neviens netraucē latviešiem būvēt kopējās labklājības republiku, bet nez kāpēc Latvijā strauji sarūk iedzīvotāju skaits.
Kultūras ministram radās skaidrojums: pie visa ir vainīgi ļaunprātīgie globalizācijas piekritēji. Turklāt īsti nav skaidrs, kā viņi ir kaitējuši Latvijai.
Tieši pretēji, līdz šim globalizācijas trendi Latvijai bija sveši. Kā var runāt par valodas barjeru dzēšanu uz skandalozas Latvijas izglītības reformas fona, kuras dēļ turpmāk vidus izglītība tiks iegūta tikai latviešu valodā? Par kādu identitātes zaudēšanu var runāt valstī, kur gandrīz katrs nacionālā mēroga politiķis izrāda savu “latviskumu”?
Tikmēr tādās valstīs kā Somija, Dānija un Zviedrija globalizācija nevienu nebaida. Politiķiem pat prātā neienāk vilkt paralēles starp aizsargājamiem augiem un cilvēkiem.
Citādāka situācija ir Centrālās Eiropas attīstītājas valstīs. Pēdējā laika mēdijos bieži tiek runāts par vāciešu un francūžu izmiršanu. Bet tas ir pavisam cits gadījums: zemas dzimstības problēmu pastiprina migrācijas krīze, kura nav skārusi Latviju, Lietuvu un Igauniju.
No vienas puses, Baltijas valstu līderi nevēlējās pieņemt imigrantus, balstoties uz sabiedrības viedokļa aptaujas rezultātiem. No otras puses arī imigranti izvēlējās palikt Francijā vai Vācijā, nevis Eiropas nomalē no kurienes bēg pat pamatiedzīvotāji. Rezultātā saskaņā ar personu pārvietošanas programmu, Latvija ieguva pavisam mazu kvotu: vajadzēja pieņemt vien pāris simtus cilvēkus. Bet pieņēma pat mazāk.
Šķiet, ideāli apstākļi “latviskās Latvijas” būvēšanai. Tā arī tiek būvēta. Vien demogrāfiskais “būvēšanas laukums” nez kāpēc visu laiku samazinās. Par šis parādības iemesliem Puntulis klusē, bet viņš varētu virzīt ideju par Sarkano grāmatu nācijām un tautām.
Gadās, ka zinātnieki nevar izskaidrot citu dzīvnieku vai augu izzušanu. Notiek sava veida “programmas kļūda”, kura nav redzama speciālistu lokam. Redzams ir tikai galā rezultāts. Latvijas demogrāfiskā situācija — ir šāds gadījums.
Aizgāja “okupanti”, kuri pusgadsimtu traucēja nācijai, atnāca demokrātija, kapitālisms un citi augsti attīstītās Rietumu civilizācijas labumi. Bet, spriežot pēc iedzīvotāju skaita dinamikas, Krievija kaut kādā veidā turpina iznīcināt latviešus...
Lai gan, tas nav galvenais. Vai var samierināties ar tautu izmiršanu, pat ja iemesli ir skaidri zināmi? Kāda starpība, kāpēc mirst zilie vaļi un Amūras tīģeri? Cilvēce ir satraukta ar pašu faktu. Apdraudētas dzīvnieku un augu sugas ir jāglābj, apdraudētas nācijas — arī.
Protams, Puntulis par to nerunā tieši. Nav iespējams, tomēr nesaklausīt viņa antiglobālajos saukļos izmisuma notis.
Kāpēc Sarkanajā grāmatā ieraksta kaut kādus augus, bet latviešus neieraksta? Ar ko latvietis ir sliktāks par platlapu sniegpulkstenīti?
Ironiski tas, ka Padomju Savienības suverenitāšu parāde notika cīņas par ekoloģiju aizbildnībā. Tieši Baltijas valstīs aizsākās šis trends. “Sajūdis” un “Tautas frontes” vadītāji bija neapmierināti, ka Kremlis ražošanas attīstībai upurē dabu. Bet daži apsūdzēja Padomju Savienības centru apzinātā vides graušanā: Maskava tīši indē mūsu ārstnieciskus ūdeņus, auglīgas zemes, un tīro gaisu ar savām “okupācijas” fabrikām un rūpnīcām.
Topošais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, piemērām, nopelnīja savu politisko kapitālu uz protestiem pret padomju plāniem par fosforīta atradņu izmantošanu viņa valstī. Tauta tika iebiedēta ar stāstiem par to, ka trešdaļa valsts teritorijas nebūs derīga dzīvei. Pēc PSRS sabrukuma lielākā daļa iedzīvotāju tik tiešām atzina Igauniju par nederīgu dzīvei. Bet ne saindēšanas ar ķimikālijām dēļ — fosforītu atradņu realizācija pie ekoloģiskās katastrofas nenoveda...
Latvijā viss bija pēc standarta. Aizvērās briesmīgās padomju rūpnīcas bez attīrīšanas iekārtām — daba nopūtās ar atvieglojumu!
2002. gadā Jēlas un Kolumbijas universitātes pētnieki iekļāva Latviju desmit attīstītākajās valstīs ekoloģijas ziņā. Starp citu, tas ir labākais radītājs starp visām bijušajām Padomju republikām.
Nav brīnums, ka dzīvniekiem un augiem šeit ir radīti brīnišķīgi apstākļi. Pāris gadus atpakaļ meža cūkas tika līdz pašam Rīgas centram. Ganījās pat pie Brīvības pieminekļa.
Tikmēr par Latvijas faunas galveno aizsargājamo sugu kļuva “latvietis atbrīvotais”.