Krievijas Federācijas Sabiedrisko lietu palātā atklāja izstādi "Baltijas 30 neatkarības gadi. Politieslodzītie. Cenzūra. Neonacisms". Kāpēc tieši šie vārdi raksturo situāciju mūsdienu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā? Kāpēc šeit uzvar neiecietība pret alternatīvo skatpunktu? Kā Baltijā mainās attieksme pret nacistu palīgiem un Sarkanās Armijas karavīriem? Par to analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja fonda "Vēsturiskā atmiņa" pētniecisko programmu vadītājs Vladimirs SIMINDEJS.
- Simindeja kungs, fonda "Vēsturiskā atmiņa" mājaslapā par jūsu izstādi ir ļoti maz informācijas. Var varat plašāk pastāstīt par šo pasākumu?
- Mūsu izstādes mērķis ir parādīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas postpadomju attīstības "blaknes". Par atskaites punktu kļuva pirms 30 gadiem pasludinātā neatkarība.
Revanšisma noskaņas, neonacisms, Hitlera palīgu slavināšana – tas viss ir vērojams Baltijas valstīs kopš 1990. gadiem. Jau toreiz sākās pazīstamo kara noziedznieku pārapbedīšana (piemēram, SS grupenfīrera, Latviešu SS leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un Jāņa Cīruļa – latviešu SS leģiona apakšvienības, kura iznīcināja miermīlīgus iedzīvotājus Žestanaja gorka ciemā, Novgorodas apgabalā, komandieris).
Tika pieņemti arī attiecīgie dokumenti. Starp tiem – Latvijas Saeimas deklarācija par latviešu leģionāriem Otrā pasaules karā, kura noraida leģionāru līdzdalību nacistu noziegumos un nosaka valdībai, tā teikt, godināt viņus.
Diemžēl, 2000. gados šīs tendences pastiprinājās.
Šodien mēs redzam nacistu atribūtikas, formastērpu, vācu ieroču, nacistus slavinošās propagandas literatūras lietošanas piemērus "patriotisma stundās".
Mūsu izstādes otrais bloks ir veltīts Baltijas publisko personu un tiesībsargu represijām un vajāšanai. Īsumā pastāstīts par atsevišķo cilvēku likteņiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
Mēs pievēršam uzmanību cenzūrai, sabiedrisko mēdiju brīvības ierobežošanai, žurnālistu vajāšanai viņu profesionālās darbības dēļ, ka arī Krievijas politologu, vēsturnieku, publicistu, kultūras darbinieku un mākslinieku masveida nokļūšanai "melnajos sarakstos". Runa ir par desmitiem cilvēku. Diemžēl, pēdējos gados šī prakse kļūst arvien izplatītākā.
Bet runa taču ir par Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm. Tām it kā vajadzētu pieņemt rietumu vērtības.
Tomēr viņu "vecākie biedri" piesedz visu to, par ko es runāju (gan neonacismu, gan cenzūru, gan politisko vajāšanu).
- Ar ko ir saistīta tik agresīvā neiecietība pret alternatīvo skatpunktu? Varbūt šādi Baltijas republikām – jo tās visas ir ļoti mazas – izpaužas "pašsaglabāšanās instinkts"? Piemēram, es neatceros, lai Polija liegtu iebraukšanu kādam Krievijas pilsonim…
– Polijā arī viss nav tik labi, tur vājā zinātniskās inteliģences pārstāvjus, kuri nepieturas pie populāriem uzskatiem. Bet jums ir taisnība, Baltijā tas viss ir ieguvis pārāk lielas proporcijas.
Īpaši Latvijā, kur ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam ļoti patīk iekļaut "melnajā sarakstā" ne tikai vēsturniekus, politologus un žurnālistus, bet arī māksliniekus.
Daļēji tas ir mēģinājums kompensēt noteiktus vēsturiskus pārdzīvojumus un īgnumu, daļēji – mēģinājums norobežoties no Krievijas ietekmes (lai gan mūsdienu pasaulē šāda pieeja nav efektīvā).
Iespējams, Baltijas republiku valdības mēģina ieriebt konkrētiem cilvēkiem, sodīt par brīvdomību, par alternatīviem uzskatiem.
Kopumā, tā ir vesela "virkne" kompleksu. Tas arī noved pie aizliedzošas aktivitātes.
– Vai šāda prakse tika pielietota Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pirmās neatkarības laikā – 1920. un 1930. gados?
– Jā. Vietējā valdība (īpaši autoritāro režīmu izveides laikā), protams, pielietoja visus šos instrumentus. Pastāvēja saraksti ar cilvēkiem, kuriem bija liegta iebraukšana.
Lai gan es neatceros, lai tajos būtu mākslinieki vai muzikanti…
Bija gadījums, kad Latvijā ierādās Vladimirs Majakovskis. Viņam aizliedza lasīt slaveno poēmu "Mīlu", baidoties, ka viņš izplatīs komunistisko propagandu.
– Ja jau Jūs pieminējāt latviešu leģionārus, precizēsim, ko par viņiem domā Latvijas valdība. Agrāk viņi tika uzskatīti par nacistiskā režīma upuriem. Bet tad Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja, ka latviešu leģionāri bija varoņi, un no tā nav jākaunas.
– Jā, Pabriks aicināja godināt viņu piemiņu. Tagad tiek izmantota šāda jezuītu formula: latvieši bija spiesti karot barikāžu pretējās pusēs "nepareizos" formastērpos, zem "nepareiziem" karogiem, bet katram no viņiem (gan padomju latvietim, gan SS leģionāram) bija pareizais ienaidnieks. Tas viss ir vēsturiskā ekvilibristika.
Patiesībā no leģionāru attaisnošanas, Latvija pakāpeniski pāriet pie viņu slavināšanās.
Par spilgtu piemēru kalpo ne tikai 16. marta gājieni, bet arī fakts, ka Latvijā, piemēram, tika uzņemta lielbudžeta propagandiskā mākslas filma "Sarkanais mežs" (tā tika pārraidīta nacionālajā televīzijā). Filmas galvenie varoņi – nevis parastie meža brāļi, bet cilvēki, kuriem bija nopelni Trešajā Reihā. Viens no viņiem piedalījās soda ekspedīcijās Baltkrievijā. Tas, ko agrāk ar kaunu nomaskēja, šodien tiek pasniegts kā varoņdarbs.
Paradoksāli, ka Latvijā joprojām nav kāda fundamentāla akadēmiskā darba par Latviešu SS leģionu. Ir tikai attaisnojošās emigrantu historiogrāfiju pārpublikācijas. Ir bijušā leģionāra un Saeimas deputāta Visvalža Lāča latviešu valodā tulkotās publikācijas. Tomēr tie nav lieli apkopojošie darbi, kuri tā teikt, noslēdz tēmu.
– Mūsu lasītajiem var rasties iespaids, ka Baltijas teritorijā Lielā Tēvijas kara laikā bija tikai kolaboracionisti. Vai tā nav?
– Sarkanajā Armijā tik tiešām braši karoja daudzi lietuvieši, latvieši un igauņi. Starp citu, jaunieši, kurus mobilizēja latviešu SS leģionā, bet kuri nepaveica noziegumus, vēlāk turpināja dienestu padomju armijā.
Latvieši, lietuvieši un igauņi paveica lielus varoņdarbus. Prātā uzreiz nāk Arnolds Meri – pirmais igaunis ar PSRS varoņa titulu.
Viņš paveica varoņdarbu vēl 1941. gada kaujās. No labākās puses sevi parādīja daudzi latviešu strēlnieki, īpaši 1944. gadā, Latvijas atbrīvošanas laikā.
Baltijas valstīs bija partizānu kustība. Sākumā tās bija speciālas grupas no PSRS aizmugurējiem rajoniem. Vēlāk pievienojās vietējie iedzīvotāji.
Viņi diezgan aktīvi darbojās Latgalē. 1943. gadā pret šī reģiona iedzīvotājiem nacisti organizēja soda ekspedīciju ar nosaukumu "Vasaras ceļojums" (viņi gribēja iedragāt partizānu kustības sociālo atbalstu).
Protams, ir par ko runāt un ar ko lepoties. Tomēr Lietuvas, Latvijas un Igaunijas memoriālajā telpā atmiņas par varoņiem pamazām izzūd.
Labākajā gadījumā viņus padara par Staļina režīma neprātīgiem pavadoņiem. Stāsti par varoņdarbiem, maigi sakot, nav apsveicami.