Baltijas militarizācija turpinās. Aug tēriņi aizsardzībai, intensīvāk rit mācības, tiek atjaunota militārā infrastruktūra. Pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārliecības, tas viss līdz ar dalību NATO garantē valstu drošību no “Krievijas agresijas”. Taču par drošības ilūziju nākas maksāt reālu naudu. Vai militārisma ceļš neiedzīs Baltiju sociāli ekonomiskā strupceļā?
Priekšējā līnijā
Kopš “otrās neatkarības” aizvadīto triju gadu desmitu laikā pagātnes rēgi nav pagaisuši un joprojām biedē Baltijas valstu valdības. Igaunija, Latvija un Lietuva skaidri un gaiši saskata draudus no austrumu kaimiņa puses un aktīvi izvērš tēmu – uz šiem pamatiem valstis faktiski būvē savu identitāti. Lietā tiek liktas ne tikai runas par Krievijas spēku potenciālo iebrukumu, bet arī izdomas par citām iespējamām agresijas formām, ieskaitot kiberuzbrukumus, iejaukšanos vēlēšanu iestāžu darbā un dezinformācijas masveida izplatīšanu.
Mīts par “ļaunajiem krieviem” ir novedis pie tā, ka alkās pēc drošības Baltijas valstis ir vienas no aktīvākajām NATO dalībvalstīm.
Pēc viņu domām, Baltijas demokrātiju saglabāšanās ir atkarīga no starptautiskām savienībām un līgumiem, kas varētu ietekmēt Maskavu. Vienlaikus dalība Ziemeļatlantijas alianses darbībā prasa aktīvu militarizāciju un izdevumu palielināšanu bruņošanās vajadzībām, - jābūt gataviem “Krievijas savaldīšanai” NATO avangardā.
Igaunija, Latvija un Lietuva seko 2014.gada Velsas samita lēmumiem, to aizsardzības budžeti pieaug, un 2018.gadā ir sasniegts NATO nospraustais mērķis – aizsardzībai tiek piešķirti 2% iekšzemes kopprodukta. Tiesa, jau 2017.gadā Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis
apliecināja,ka nākamgad budžetā paredzētie izdevumi aizsardzībai 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP) nav griesti un nevar būt griesti, ja Latvija vēlas attīstīties kopsolī ar mūsdienu tehnoloģijām un zināšanām.
Iluzorais spēks
No vienas puses, tāda politika nes savus augļus. Faktiski Baltijas valstis ir kļuvušas par placdarmu NATO militārās aktivitātes demonstrācijai Krievijas robežu tiešā tuvumā. Piemēram, 2019. gadā Igaunija, Latvija un Lietuva savās teritorijās organizēs dažāda mēroga, ilguma un formas NATO mācības, tostarp arī kiberaizsardzības iemaņu uzlabošanu un manevrus gaisā.
Valstis nostiprina militāro infrastruktūru, uzlabo aizsardzības plānojumu, veidojot vienotu vadību, bet valstu gaisa telpu aizsargā Alianses valstis “NATO Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijas” ietvaros.
Baltijas valstu rīcībā nav pašām savu kara lidmašīnu, tāpēc NATO dalībvalstis nosūta turp aviāciju. To apmaksāt nākas vietējiem nodokļu maksātājiem.
No otras puses, jāpatur prātā Baltijas valstu budžetu absolūtais lielums. Rādītājs 2% IKP apmērā skan lepni, taču patiesībā tas ir visai pieticīgs. Piemēram, 2018. gadā Lietuvas izdevumi aizsardzībai bija aptuveni 1071 milj. eiro, Latvijas — 711 milj, eiro, Igaunijas — aptuveni 627 milj. eiro.
Tādi izdevumi patiešām veido bēdīgi slavenos 2%, taču tie nav salīdzināmi ar tās pašas Francijas ġada aizsardzības budžetu (34,2 miljardi eiro) vai kaimiņu Polijas budžetu (10 miljardi eiro).
Ierobežotais finansējums rada citu problēmu.
Baltijas valstis nevar atļauties pilnvērtīgus zinātniski pētnieciskos un konstruēšanas darbus. Tāpēc baltieši faktiski pērk militāro ekipējumu lielvalstīs.
Bieži vien tādi iepirkumi nebūt nav veiksmīgas investīcijas aizsardzībā. To dēļ izceļas skandāli, militārpersonas apsūdz par korupciju un novecojušo pirkumu zemo efektivitāti.
To lieliski ilustrē Latvijas bruņoto spēku kājnieku brigādes mehanizācijas mēģinājums: lietotie bruņutransportieri no Lielbritānijas izmaksāja dārgi, taču izrādījās novecojuši. Vai Lietuvas lēmums iegādāties Vācijā štāba mašīnas M577, kas bija ražotas ASV Vjetnamas kara laikā un izslēgtas no Bundesvēra bruņojuma.
Izvērtējot Baltijas valstu armiju stāvokli – gatavību pretoties “Krievijas draudiem”, var nonākt pie bēdīga slēdziena.
Viņi var cerēt tikai uz palīdzību no okeāna viņa krasta – eksperti ir noskaņoti skeptiski par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jūras kara spēku spējām patstāvīgi aizsargāt piekrasti.
Baltijas valstis ir spiestas maksāt NATO par savu drošību, pildīt Alianses treniņu poligona lomu, lai gūtu aizsardzību no pagātnes rēgiem.
Lielgabali sviesta vietā
Pagaidām Aliansei aktuāls ir jautājums par 2% IKP tēriņiem aizsardzībai. Taču jau 2018. gadā ASV prezidents Donalds Tramps ieteica divkāršot šo summu. Tā nebija formāla prasība, drīzāk gan aicinājums palielināt izdevumus aizsardzībai. Baltijas valstis šo mājienu saprata. 2018. gada 24. novembrī Baltijas valstu aizsardzības ministru apspriedē tika apstiprināts nodoms palielināt militāro budžetu virs 2% IKP.
Taču, lai kā to gribētos karavīriem un politiķiem, neizbēgami rodas grūtības aizsardzības budžeta pārveidošanas aspektā.
Lai kaut kur papildinātu, vajag kaut kur atņemt – tā ir aksioma. Nebūt ne visi pilsoņi atbalsta tādu pārdali – protams, tādā gadījumā nāksies mazāk uzmanības veltīt iedzīvotāju sociālajām vajadzībām.
Un tomēr Baltijas valstu elite uzskata, ka aizsardzības un sociālie izdevumi ir vienlīdz nozīmīgi. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite paziņoja, ka “to (aizsardzības budžetu – red.) nedrīkst nostādīt pretī citām valsts vajadzībām. Tās partijas, kas cenšas aizsardzību nostādīt pretī sociālajām vajadzībām, uzvedas neglīti un bezatbildīgi”.
Jā, var jau būt, ka cilvēki, kuri apzinās militārā budžeta paplašināšanas nepieciešamību, izturas pareizi, viņi ir reālisti. Taču vai ir iespējams atrisināt reģiona aktuālākās problēmas – pilsoņu neticību valstij, viņu vilšanos par sabiedriskā sektora pakalpojumiem, emigrācijas un demogrāfijas jautājumus, iepērkot ieročus un būvējot poligonus?