Latvijas Saeima ar balsu vairākumu atbalstīja iniciatīvu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un nosūtīja to izskatīšanai attiecīgajām Saeimas komisijām. Kā pasargāt Sarkanās armijas karavīriem veltīto pieminekli, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Latvijas Antinacistiskās komitejas biedrs, jurists, kurš veiksmīgi uzvarēja tiesā lietā par padomju simbolikas izmantošanu, Andrejs PAGORS.
— Pavisam nesen tika izbeigta tiesvedība lietā, kurā Jūs tikāt apsūdzēts, kā pasākuma organizators par godu Rīgas atbrīvošanas gadadienai. Pastāstiet, par ko Jums izvirzīja apsūdzību un kā Jums izdevās uzvarēt lietā?
— Mani apsūdzēja padomju simbolikas izmantošanā piemiņas pasākumā par godu Rīgas atbrīvošanas gadadienai, kas pēc Latvijas likumdošanas ir aizliegts. Jau 11 gadus pēc kārtas oktobra vidū, laikā, kad Rīga tika atbrīvota no fašisma, Latvijas Antinacistiskā komiteja rīko svētku pasākumus Mežaparkā — vietā, no kurienes sākās Rīgas atbrīvošana. Varu apgalvot, ka visu šo gadu laikā mums nav bijis neviena pārkāpuma, pasākumi noritēja, ievērojot visus noteikumus, bez jebkādiem ekscesiem.
Arī pagājušajā gadā aizrādījumi no Valsts policijas netika saņemti, tomēr pēc dažām nedēļām es tiku izsaukts uz policijas iecirkni, kur man tika uzradīta apsūdzība par padomju simbolikas izmantošanu. Valsts Drošības dienests savāca materiālus un klāt pievienoja fotogrāfijas, kurās redzams, kā nezināmie cilvēki izvērsa karogu, uz kura bija attēloti sirpis, āmurs un zvaigzne. Lieta tika ierosināta pēc Valsts Drošības dienesta iniciatīvas.
Jā, tie cilvēki tur bija, tomēr karogu viņi izvērsa nevis mūsu pasākuma teritorijā, bet blakus. Mūsu pieteikumā bija konkrēti noradīta teritorija, kurā norisināsies pasākums. Man izdevās to pierādīt tiesā. Vērojot tiesneša reakciju, es nopratu, ka tikšu attaisnots. Tā arī notika, tiesa ņēma vērā manus argumentus, kā arī to, ka pasākums notika policijas klātbūtnē un ne viena no piecām ekipāžām nav konstatējusi pārkāpumus.
— Pēc Jūsu domām, ar ko Jūs esat izpelnījies tik lielu uzmanību no Valsts Drošības dienesta? Pēc Jūsu teiktā lieta tika ierosināta pēc viņu iniciatīvas.
— Iemesls, kāpēc pret mani un manām palīdzēm tika ierosināta lieta ir ļoti vienkāršs — gadījumā, ja tiesa atzītu mūs par vainīgiem, mums tiktu liegts organizēt masu pasākumus. Jāpiebilst, kā pēdējos gados komitejai pievienojas ļoti daudz jaunu cilvēku, kuri vēlas kaut ko darīt.
Acīmredzami, ka Valsts Drošības dienests nevēlas redzēt jaunus antifašistus masu pasākumos, tāpēc arī mēģināja ierosināt pret mums lietu. Jā, tieši viņi, ierosināja šo lietu, un, kā es dzirdēju, pat mēģināja ietekmēt izmeklētājus.
Viņiem nepatīk mūsu akcijas. Tāpēc viņi mēģina sarežģīt mums dzīvi, lai mēs visu savu laiku veltītu tiesvedības procesiem, nevis masu pasākumu organizēšanai.
Turklāt iespējams, šādi specdienesti mēģina morāli iespaidot mūsu aktīvistus un likt viņiem izstāties no komitejas. Tā ir brīvprātīga organizācija un ne katrs ir gatavs turpināt darboties, ja ir pastāvīgs spiediens. Tomēr, par spīti visam, mēs turpināsim savu darbu. Specdienestu centieni manī izraisa vien smieklus. Un jo patīkamāka ir mana uzvara tiesā.
— Latvijas Saeima atbalstīja iniciatīvu par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu un nosūtīja to izskatīšanai attiecīgajām Saeimas komisijām. Varbūt Valsts drošības dienests baidās, ka Latvijas Antinacistiskā komiteja pamudinās cilvēkus iziet ielās un aizsargāt Uzvaras pieminekli, gadījumā, ja to izlems nojaukt?
— Viss ir iespējams. Grūti pateikt, kas viņiem ir padomā. Tomēr, runājot par Uzvaras pieminekļa nojaukšanas iniciatīvu, tā ir acīmredzama provokācija.
Skumji, ka Saeima atbalstīja šo petīciju, bet citu, kas aicināja saglabāt pieminekli un ļoti īsā laikā savāca daudz vairāk balsu, noraidīja, atstājot bez izskatīšanas. Es piedalījos Saeimas komisijā, kad tika izskatīta šī petīcija un redzēju deputātu attieksmi.
Runājot par pieminekļa pasargāšanu, mēs rīkosim nepieciešamās akcijas. Tomēr pagaidām par to ir pāragri runāt, jo Saeimas komisija vel nav pieņēmusi galīgo lēmumu. Kad lēmums tiks pieņemts, tad arī rīkosimies, un ja būs nepieciešams organizēsim protestus un stāvēsim dienu un nakti.
Es nevaru apgalvot, ka cilvēki mums pievienosies. Mūsu valstī cilvēki neapmeklē mītiņus īpaši aktīvi. Kaut gan pastāv iespēja, ka kopīgā nelaime vienos cilvēkus, jo citu līdzīgu simbolu, pie kuriem pulcējas desmitiem tūkstošu cilvēku, lai noliktu ziedus, mums nav.
Es uzskatu, ka Uzvaras piemineklis savā ziņā ir visu Latvijas krievu simbols. Man šķiet, es neesmu vienīgais, kurš pieturās pie šāda viedokļa. Kad organizējam pieminekļa uzkopšanas pasākumu, atnāca ļoti daudz cilvēku, kuri agrāk mūsu pasākumus neapmeklēja.
Tāpēc es uzskatu, ja piemineklis joprojām pastāv, Latvijā pastāv arī krievi, un es ceru, ka nepieciešamības gadījumā daudzi nāks to aizsargāt.
— Vai Jūs piekrītat, ka karš ar padomju laika pieminekļiem notiek ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs? Piemēram, Igaunijas parlamenta spīķeris atbalstīja iniciatīvu atjaunot pieminekli karavīram SS formastērpā, kurš kādreiz atradās Lihula pilsētas kapos?
— Jā, Latvija nav pirmā. Pieminekļus nojauc gan Polijā, gan Ukrainā.
Bronzas karavīrs sen vairs nestāv Igaunijas galvaspilsētas centrā. Šobrīd vēlas atjaunot pieminekli SS karavīram. Žēl, ka nenotiek masu akcijas, lai novērstu šīs darbības.
Viss sākas pamazām — sākuma raksts, kurā attaisno karavīrus, kuri karoja fašistiskās Vācijas pusē, tad vēl viens, tad ielām nomaina nosaukumus, bet tagad viss nonācis līdz pieminekļu uzstādīšanai.
Notiek smadzeņu skalošana, fašistu noziedznieki kļūst par varoņiem.
Skumji, ka šobrīd tas ir vērojams daudzās Austrumeiropas valstīs, līdz ar to aug arī neiecietība pret padomju laika pieminekļiem karavīriem. Nacionālistiskās noskaņas vairojas ar biedējošu ātrumu. Eiroparlamenta rezolūcija, kas tika pieņemta pagājušā gada oktobrī un konstatē šīs parādības, norāda uz konkrētām valstīm.
— Vai to ir iespējams novērst? Kā būtu jārīkojas?
— Es uzskatu, ka ir nepieciešama attiecīga sabiedrības reakcija. Iedomājieties, kas notiktu, ja kaut ko līdzīgu piedāvātu izdarīt Krievijā. Nav jāmin, kāda būtu reakcija. Tikmēr pie mums ir pieņemts, ka ir jāpastāv viedokļu plurālismam, dažādiem skatījumiem, tāpēc neonacistiskas noskaņas turpina pastāvēt.
Sabiedrības reakcijai ir jābūt ļoti asai. Cilvēkiem, kas uzskata, ka nacisms — ir ļaunums, ir jāizrada lielāku aktivitāti. Ir jārāda, ka šādi cilvēki ir, un viņi sargās savas vērtības.
Priecē, ka aug dalībnieku skaits “Nemirstīgā pulka” gājienā, es ceru, ka šī tendence saglabāsies.
Ir svarīga arī dažādu starptautisku organizāciju reakcija. Diemžēl pagaidām viņi sniedz tikai rekomendācijas. Arī Eiroparlamenta rezolūcijai ir tikai rekomendējošs raksturs. Eiropas Savienībā ir nepieciešama institūcija, kas sekotu šis rezolūcijas ievērošanai. Cerēt uz pārmaiņām varēs tikai tad, kad ES pievērsis uzmanību tam, kas notiek tās Austrumu daļā.