16. martā Rīgā aizritēja SS Latviešu leģiona veterānu ikgadējais gājiens. Šogad Rīgas domei bija vairāki formāli iemesli to nepieļaut, taču tie netika izmantoti. Par to, vai Latviešu leģionāru piemiņas diena kļūs par oficiāliem svētkiem, kā virzās uz priekšu izglītības reforma un kas mainīsies pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Latvijas Krievu savienības (LKS) līdere Tatjana ŽDANOKA.
— Ždanokas kundze, nesen intervijā izdevumam Spiegel prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka krievi Latvijā pārsvarā ir lojāli valstij. Kā jums šķiet, vai tā ir viņa patiesā pārliecība? Varbūt viņš vienkārši cenšas rādīt skaistu “etiķeti” cilvēkiem rietumos?
— Labi zināms, ka mūsdienās liberālais lojalitātes jēdziens – tā ir gatavība rīkoties likuma ietvaros. Taču ir arī konservatīvais jēdziens – mīlestība pret savu vadītāju un vadību.
Pēdējā laikā Latvijā ne tikai de facto, bet arī de iure nez kāpēc tiek izmantots novecojušais lojalitātes jēdziens, ko Eiropa uzskata par mežonīgu. Kāpēc es saku de iure? Tāpēc, ka termins “lojalitāte”, piemēram, likuma līmenī tiek izmantots attiecībā pret skolotājiem, kam ar šīs pātagas palīdzību atņem vārda brīvību un citas Satversmē minētās brīvības.
No lojalitātes konservatīvās izpratnes viedokļa Vējoņa kungam nav taisnība. Latvijas valdības reitings ir ļoti zems, viņi nav izpelnījušies iedzīvotāju labvēlību.
Taču lojalitāte, teiksim tā, pret zemi ir, un latvieši to cenšas apstrīdēt. Cenšas apšaubīt mūsu mīlestību pret dzimto māju, pilsētu, valsti. No šī viedokļa mēs esam lojāli. Un nekāda Krievijas propaganda (par to ir runa Vējoņa izteikumu otrajā daļā) mūsu lojalitāti nespēj ietekmēt.
— Šodien jums inkriminē starpnacionālā naida kurināšanu par to, ka teicāt: krievi Latvijā nokļuvuši tādā pašā stāvoklī kā ebreji pirms Otrā pasaules kara. Vispirms šķita, ka EP deputāte Inese Vaidere vienkārši cenšas pareklamēties ar šo tēmu, taču lieta tika ierosināta.
— Ziniet, lai arī daži uzskata mani par “latviešu ienaidnieku”, manā trīsdesmit gadus ilgajā politiskās darbības laikā nelabvēļiem izdevies “piekasīties” tikai šim izteikumam par krieviem un ebrejiem. Tas liecina, ka apsūdzība ir grābta no gaisa.
Pati situācija man atgādina slaveno pasaku, kurā zēns sauc, ka karalis ir pliks. Bet karalis attrauc: “Nē, nē, man mugurā ir lielisks tērps, bet zēns ir pliks.”
Mēs saucam, ka valsts izmanto politiskās represijas. Un valdošās partijas pārstāvis pieprasa vērst represijas pret kliedzēju.
— Ja saukt jūs pie tiesas par šo izteikumu, nav gluži saprotams, ko darīt, piemēram, ar Saeimas deputāta Edvīna Šnores izteikumiem par “krievu utīm”...
— Tur jau ir tā lieta. Noskatoties manu uzstāšanos Eiropas Parlamentā (tā publicēta Latvijas Krievu savienības vietnē), var pārliecināties, ka pirms frāzes, kam pieķērās Vaideres kundze, es uzskaitīju Šnores un citu tamlīdzīgu cilvēku izteikumus.
Esam vairākkārt vērsušies Drošības policijā ar aicinājumu pārbaudīt šos izteikumus no likumpārkāpuma viedokļa. Visos gadījumos atbilde bija noraidoša. Tāpēc savas uzrunas noslēgumā es nonācu pie slēdziena par dubultiem standartiem. Tiek identificēta īpaša cilvēku grupa, ko var sodīt, un, gluži pretēji, ir tie, kam izsniedz indulgenci.
— 16. martā Latvijā atzīmē Latviešu leģionāru piemiņas dienu. Jūs vairākkārt esat piedalījusies antifašistu akcijās šajā dienā. Kādi pasākumi ieplānoti šoreiz?
— Izveidojusies unikāla situācija. Tagad, kad bieži izceļas sadursmes ielās, EDSO līmenī izstrādāti īpaši ieteikumi demonstrantiem un tiesībsargājošajām struktūrām. Tajos precīzi nodalīti jēdzieni “pasākums” un “pretpasākums”. Antifašistu komiteja ilgu laiku patiešām pretnostatīja savas akcijas leģionāru gājienam, taču šogad tika izraudzīta citāda pieeja.
Pavisam nesen, 2018. gada 25. oktobrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par neofašistu vardarbības pieaugumu Eiropā. Latvijas Antinacistu komiteja iesniedza pieteikumu akcijai šīs rezolūcijas atbalstam. Taču Rīgas domes vadība pieteicējiem nez kāpēc apgalvoja, ka viņu akcija esot pretpasākums attiecībā pret leģionāru gājienu.
Vēl viens svarīgs aspekts: saskaņojot gājienu, tika pieļauts formāls pārkāpums. Mūsu likumi paredz, ka pieteikums jāiesniedz ne ātrāk kā četrus mēnešus pirms akcijas. Antinacistu komiteja to ievēroja, bet organizācijas, kas saistītas ar SS leģionāru glorifikāciju, iesniedza pieteikumu 15. novembrī.
Rīgas domei bija lielisks formālais iemesls vienkārši neizskatīt pieteikumu. No otras puses, bija iespējams atsaukties uz minēto Eiropas Parlamenta rezolūciju.
Ņemot vērā to, ka tagad 16. martā Rīgai būs piesaistīta īpaša uzmanība, mūsu “krievu mērs” [Nils Ušakovs] un viņa domubiedri varēja pirmo reizi ilgu gadu laikā pretoties gājiena organizācijai.
Taču viņi to nedarīja. Gluži pretēji, viņi paziņoja, ka neonacistu akcija ir galvenais pasākums.
Par to, kā viss notiks, pagaidām nestāstīšu. Paši saprotat: “biedrs majors” mūsu sarunas noklausās ļoti uzmanīgi.
— Pat tā?
— Tā, starp citu ir pret mani ierosinātās krimināllietas blakusparādība. Ir likumīgs pamats noklausīties manu telefonu.
— Apspriedīsim EP rezolūciju, ja jau jūs to pieminējāt. Aizvadītajā gadā par to daudz diskutēja tieši Baltijas valstu kontekstā, taču faktiski nekādu iespaidu uz situāciju Latvijā tā neatstāja. Tātad Eiropas Parlamenta antifašistiskā rezolūcija ir tīrais sīkums?
— Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Agrāk “Vecā Eiropa” varēja nepievērst uzmanību ES jauno locekļu, arī triju Baltijas valstu uzvedībai. Mums skaidroja, ka tās ir bērnu draiskulības, pārejas vecuma krīze: Lietuva, Latvija un Igaunija pāriet no totalitārā stāvokļa pie demokrātijas, viņām vēl jānobriest, jākļūst prātīgām.
Taču tagad tādi apgalvojumi jau būtu nepieklājīgi, jo bērns ir izaudzis un apdraud apkārtējos, ja netiks pievērsta uzmanība viņa niķiem.
Mēs vēl joprojām vaicājam amerikāņiem un ASV ebreju organizāciju pārstāvjiem: kas par lietu? Atbild: pagaidiet mazliet, Tramps visu nokārtos.
Tā nu gaidām, kamēr “Vašingtonas apgabala komiteja” apķersies. Ceram, ka vēl nebūs par vēlu.
— Patlaban Trampam noteikti ir svarīgākas lietas nekā Baltija. Maigi sakot, tā neiekļaujas viņa galveno ārpolitisko prioritāšu sfērā.
— Jā – ne jau tāpat vien viņš kaunpilnā kārtā uzņēma visus trīs Baltijas valstu vadītājus vienlaikus. Amerikāņi pastāvīgi jauc Lietuvu un Latviju nosaukumu līdzības dēļ. Tiem, kuri runā franciski, klājas vēl grūtāk: Lettonie un Lituanie izrunā ir neatšķiramas.
— Aizvadītajā gadā Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” piedāvāja atkal piešķirt oficiālo svētku statusu Latviešu leģionāru piemiņas dienai. Tagad šie aicinājumi skan atkal.
— Domāju, tas nenotiks, kamēr ir Eiropas Parlamenta rezolūcija, par kuru mēs runājām.
Eiropā rit divi paralēli procesi – denacifikācija un renacifikācija. Tie saduras, es to saskatu absolūti nepārprotami. Sākotnējā sadursme izcēlās tieši Baltijas valstis, taču tagad problēma kļūst aktuāla visai Eiropai.
Tomēr ceru, ka uzvarēs mūsu puse. Pretējā gadījumā Eiropu pārņems otrais nacisma vilnis, un tad tai klāsies plāni.
— Kā šīs konfrontācijas raksturu ietekmēs Eiropas Parlamenta vēlēšanas?
— Vecās partijas ir bankrotējušas. Vēlētāji tajās ir vīlušies un cenšas meklēt kaut kādus citus variantus. Pagaidām process ir ļoti haotisks, bieži vien kādas konkrētas partijas izvēle nav pietiekami argumentēta.
Kā sevi pozicionēs jaunie spēki, kuri ienāks Eiropas Parlamentā, ar ko tie apvienosies, kādās līnijās notiks konfrontācija, - tas kļūs zināms vēlāk.
Politiķus ir viegli nodalīt saskaņā ar konkrētām pozīcijām, taču jautājumā par negatīvu attieksni pret Krieviju tradicionālā vairākuma – Tautas partijas un Sociāldemokrātu viedokli kritizē gan daudzi kreisie, gan daudzi labējie.
Esmu kreisi noskaņots cilvēks, un mani satrauc aizvien augošais atbalsts, ko saņem galējie labējie, un fakts, ka daži Krievijas politiķi ar viņiem “flirtē”. Manuprāt, tā ir liela kļūda. Krievija ir uzvarējusi fašismu, un valdošās partijas tajā nevar tagad draudzēties ar neofašistiskajām Eiropas partijām.
— Pagājušajā gadā, protestējot pret izglītības reformu, jūs vērsāties pie krievu skolu direktoriem, aicinājāt viņus neklusēt, paust savu viedokli par krievu izglītības iznīcināšanu. Vai sekoja kāda atbilde? Man šķiet, direktoru viedoklis ir ļoti svarīgs, jo reforma var sākt “buksēt” no apakšas. Piemēram, var rasties situācija, kurā dokumenti apliecinās, ka viss notiek latviešu valodā, taču faktiski skolotājs un skolēni vēl joprojām sarunāsies krieviski, pieraksti burtnīcās arī tiks veikti krievu valodā un tā tālāk.
— Diemžēl atbildes nebija. Mēs vaicājam skolēniem, kas notiek. Lūk, kas notiek: vēstures skolotājs ienāk klasē, atver grāmatu un sāk lasīt materiālu latviešu valodā. Krievu skolotājs krievu klasē! Un visu mācību stundu viņš vienkārši lasa no grāmatas. Tāda ir vēstures nodarbība 9. klasē vienā no labākajām skolām Rīgā.
Tās ir šausmas, katastrofa! Es pati esmu augstskolas pasniedzēja, lasu lekcijas matemātikā ekonomistiem pirmajā kursā, tas ir, strādāju ar nesenajiem skolēniem. Es zinu, cik svarīgi ir pasniedzējam veidot saikni ar auditoriju. Viņš nedrīkst lasīt no papīra, viņam jāizskaidro sarežģītākie jautājumi. Tie ir pedagoģijas pamati.
Diemžēl skolotāji baidās atklāti piedalīties mūsu mītiņos, pat vecāku sapulcē. Par to es jau stāstīju – lojalitātes prasības.
Savukārt no mācību iestāžu administrācijas viedokļa runa ir arī par statusu. Direktori taču ir valsts ierēdņi. Viņi atrodas starp diviem dzirnakmeņiem. Teiksim tā – viņi ir noraizējušies. Viņi taisnojas, ka vēlas saglabāt skolu, saglabāt skolēnus un tā tālāk. Saprotamu iemeslu dēļ ir grūti izteikt pretenzijas viņiem.