16. martā Rīgā notika Latviešu brīvprātīgo SS leģiona tradicionālais gājiens. Latviešu legionāri ir aptraipījuši sevi ar līdzdalību daudzos nacisma noziegumos, kuru vidū ir arī Ļeņingradas blokāde. Šodien starp dzīvajiem palikušie blokādes dalībnieki gatavo tiesas prasības pret Baltijas valstīm, kuru jaunizceptie “varoņi” palīdzēja hitleriešiem organizēt blokādi. Par to, cik savlaicīga ir tamlīdzīga iniciatīva, kā arī par savu dzīvi Ļeņingradas blokādes laikā RuBaltic.Ru pastāstīja Kaļiņingradas apgabala veterānu komitejas priekšsēdētāja vietnieks, atvaļinātais pulkvedis Germans BIČS.
— Biča kungs, mūsu saruna notiek īsi pirms ļoti nepatīkama datuma. 16. martā Rīgā notiks SS leģionāru gājiens, kuru starpā daudzi palīdzēja hitleriešiem organizēt blokādi. Kāds ir jūsu, kādreizējā blokādnieka, viedoklis par tamlīdzīgiem pasākumiem Baltijas valstīs?
— Ļoti negatīvs. Teikšu vēl vairāk: šo hitlerisko noziedznieku atgriešanos no nebūtības redzēju pats savām acīm. Redzēju, kā tas viss notika Latvijā.
Nodienējis armijā 30 gadus, es dzīvoju Rīgā, biju daļas komandieris Vangažos, līdzās – Ādažos, desmit kilometru attālumā stāvēja divīzija. Pēc demobilizācijas 1988. gadā mani uzaicināja darbā Rīgas mašīnbūves rūpnīca. Vispirms biju inženieris, gadu vēlāk kļuvu par rūpnīcas galvenā inženiera vietnieku.
Kad 1991. gadā beidzās mūsu padomju valstij nāvējošais apvērsums, mani ievēlēja par Proletāriešu rajona Veterānu padomes pārstāvi. Tur, Proletāriešu rajonā, bija visas rūpnīcas Rīgā.
Redzēju nacionālistu, neonacistu, latviešu SS pirmos gājienus. Toreiz stāvējām līdzās, kliedzām, mūs ielenca un dzina projām, izsauca uz viņējo “drošības dienestu”.
Viss sākās Latvijā. Tur bija pirmie mājās atbraukušie nacisti: gan 15., gan 19. SS divīzija. Kara laikā, kad mūsējie uzbruka, viņi bēga no Latvijas. viņi karoja Polijā, Berlīnē, pēc tam viņus savāca amerikāņi. Bet 90. gados viņi atgriezās.
Pēc apvērsuma 1991. gadā tika arestēti trīs cilvēki: Alfrēds Rubiks, viņa palīgs un Grigorijs Ivanovs. Rubiku iesēdināja, bet Ivanovu palaida brīvībā. Viņš neko nevarēja darīt, un es palīdzēju viņam iekārtoties mūsu rūpnīcā par ugunsdzēsēju komandas ārštata komandieri.
Grigorijs Ivanovs pastāstīja tādu gadījumu: 1991. gada vasarā viņam kaimiņos Rīgā dzīvoja bērnības draugi: Nastja un viņas vīrs, puslatvietis. Reiz viņš gājis, sastapis skolasbiedru un saka: “Здоров!”, bet tas viņam attrauc: “Sveiki, kāpēc tu runā krieviski?” Un pagājis garām.
Pēc tam iznākusi Nastja, un viņš vaicājis, kāpēc viņas vīrs nesveicinās. Viņa atbildējusi: “Pieteicās Zemessardzē. Pat ar mani runā latviski.”
Pusgadu vēlāk viņš atbraucis un ieraudzījis, ka Nastja viena pati rok kartupeļus. Pavaicājis, kur tad vīrs, bet viņa atbildējusi: “Ā, pakārās. Viņu neuzņēma Zemessardzē – neesot tīrasiņu, neesot latvietis.” Tas ir patiess stāsts.
— Ļeņingradas blokādes veterāni gatavo tiesas prasības pret Baltijas valstīm, kuru tagadējie “varoņi” palīdzēja hitleriešiem mērdēt pilsētu badā. Vai jūs tādu prasību parakstītu?
— Ar lielāko prieku! Un mani draugi arī parakstīs. Mēs ar viņiem tiekamies bieži. Burtiski pirms divām dienām sapulcējāmies 28. skolā, tur bija 7 blokādnieki. Tikšanās saucās “Mirusī bērnība”. Blokādes veterāni stāstīja par savu dzīvi bērniem – kadetiem.
— Vai uzskatāt, ka tas ir godīgs paņēmiens, kā atjaunot taisnīgumu?
— Godīgs. Blokāde ir baismīga lieta. Gāja bojā tik daudz cilvēku!..
Tas taču bija īsts genocīds, pilsētas iznīcināšana ar 5 miljoniem iedzīvotāju.
Iznīcināja sešus miljonus ebreju, bet tur no visiem pilsētas iedzīvotājiem palika 800 tūkstoši.
— Katram blokādniekam ir savs stāsts par to, kā viņš un viņa ģimene pārcietuši Ļeņingradas blokādi. Lūdzu, pastāstiet savējo.
— Kad sākās karš, man bija apmēram trīs gadi, vecākajam brālim – pieci. Mamma pārtrauca strādāt, tēvs aizgāja armijā kā brīvprātīgais. Apmēram divus mēnešus mamma raka ierakumus, bet tēva māte, mana vecmāmiņa, pieskatīja mūs. Bads, aukstums...
Mans brālis šāva putnus ar paštaisītu kaķeni. Piemēram, zvirbuļus. Bet vecmāmiņa putnus noplūca un ēdināja mūs. Mamma stāstīja, ka es pārstāju staigāt bada dēļ, lai arī pirms kara staigāju. Domāja, beigas būs... Tas ir briesmīgs stāsts.
Mēs dzīvojām pie "Dzīvības ceļa", kas veda no Ļeņingradas uz Vsevoložsku, pēc tam – līdz Lādogas ezeram. Karavīri, kuri gāja garām mūsu mājām, redzēja, cik izbadējušies mēs esam (es jau vairs nestaigāju, kad man bija trīs gadi) un aizveda mūs uz Lādogas ezeru. 28. marta naktī mūs aizveda uz Lādogas viņu krastu. Man ir dokuments, ko man izsniedza kā blokādniekam 1942. gada 22. martā.
Esmu labi iepazinis vēsturi, zinu, kā tas bija. Agrāk bija tikai dzelzceļš līdz Vsevoložskai (apmēram 20 km). Bet no Vsevoložskas līdz Lādogai – apmēram 30 km. Janvārī izbūvēja dzelzceļu, bet pāri Lādogas ezeram mūs pārveda "pusotrasniekā". Es atceros, mamma stāstīja, kā priekšā mašīnas iebruka āliņģos, vācu lādiņu bedrēs.
Mēs veiksmīgi pārbraucām, un mums tās šausmas beidzās. Tajā pusē bija organizēta Kobano stacija, kur mūs paēdināja. No turienes izbūvēja 30 km garu ceļu līdz centrālajam ceļam, kas veda uz Vologdu.
Pašā Vologdā, kurp mūs aizveda pa šo ceļu, vietējās kapsētās bija apbedīti 17 tūkstoši blokādnieku. Viņi nespēja izturēt visas tās nelaimes un gāja bojā, jau izrāvušies no blokādes.
— Blokādes dalībnieki stāsta baismīgas lietas par to, kas notika Ļeņingradā bada laikā. Piemēram, mana vecmāmiņa, arī blokādes dalībniece, stāstīja, kā 14 gadu vecumā bēgusi prom no cilvēkēdāja – viņai pakaļ dzinies no bada prātā sajucis cilvēks. Vai ir gadījies dzirdēt tamlīdzīgus stāstus?
— Protams, man ir daudz tādu stāstu, jo arī es esmu saistīts ar blokādes dalībniekiem.
Ne es, ne mani paziņas, kas pārcietuši tālaika briesmīgos notikumus, nevaram skatīties filmas par blokādi. Ik gadu 27. janvārī, blokādes likvidācijas dienā, Pirmais kanāls visu dienu rāda tādas filmas, un mēs jau lūdzam biedrus – neskatieties tās! Jau no pirmajiem kadriem cilvēkiem kļūst slikti, jo darbojas taču cilvēku atmiņa.
Uz mani iespaidu atstāja kāda filma: pilsētā nebija ūdens un elektrības, ļeņingradieši gāja pēc ūdens uz Ņevu. Tur bija aina ar meiteni, kas iesmēla kanniņu ūdens, atkāpās, un te pēkšņi uz zemes nokrita beigta vārna. Meitene metās pie putna, nosedza to ar savu ķermeni. Cienījama vecuma vīrietis, kurš gāja garām, uzkliedza viņai: "Atdod!". Un pusdzīvie cilvēki pēdējiem spēkiem cīnījās par beigtu vārnu.
Bads bija briesmīgs. Pēc tā pilsētā, kur dzīvoja pieci miljoni cilvēku, starp dzīvajiem palika 800 tūkstoši.
Lai nu būtu bijis tikai bads un sals, taču cilvēkus mocīja arī žurkas.
Visur vāļājās līķi, bet žurkas ir visēdājas. Kad blokāde tika lauzta pirmo reizi, 1943. gada 17. janvāri izveidojās 11 km plata strēle; tur izvilka dzelzceļa sliedes, un Jaroslavļā savāca kaķus un kaķenes, kas ķēra žurkas. Ļeņingradā ieradās četri vagoni ar kaķiem.
Kaķus cilvēkiem izsniedza pret kvīti, lai tie medītu žurkas, pa vienam kaķim uz ģimeni. Un kaķi izglāba Ļeņingradu! Lūk, kāpēc tagad Pēterburgā ir divi pieminekļi – kaķim un kaķenei. Arī Jaroslavļā ir piemineklis kaķiem, kuri izglāba ielenkto pilsētu.