Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja rīkojumu par naudas izmaksu Lielā Tēvijas kara veterāniem, cīnītājiem ar pēckara pagrīdes bandītiem Ukrainā un Baltijas valstīs. Šādi Krievija oficiāli pielīdzina banderoviešus un “meža brāļus” nacistiem. Šis ir vēsturiski svarīgākas pārmaiņas Krievijas politikā salīdzinājumā ar Padomju Savienību.
“Sakarā ar 1941.–1945. gada Lielā Tēvijas karā 75. Uzvaras gadadienu nolemju veikt vienreizēju izmaksu 75000 rubļu apmērā Krievijas Federācijas pilsoņiem, pastāvīgi dzīvojošiem Krievijas Federācijas teritorijā, Latvijas Republikas teritorijā, Lietuvas Republikas teritorijā un Igaunijas Republikas teritorijā, Lielā Tēvijas kara invalīdiem un Lielā Tēvijas kara dalībniekiem no karaspēka sastāva, iekšlietu struktūru un valsts drošības struktūru ierindniekiem un priekšniecības sastāvam, kuri piedalījās nacionālistiskās pagrīdes militāras likvidēšanas operācijās Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1944. gada 1. janvāra līdz 1951. gada 31. decembrim.”, — teikts Krievijas prezidenta Vladimira Putina pavēlē par to personu saraksta paplašināšanu, kurām tiek piešķirtas naudas izmaksas par godu Uzvaras jubilejai.
Lēmums tika pieņemts pēc Krievijas Ārējas izlūkošanas dienesta priekšnieka Sergeja Nariškina un citu tiesībsargājošo institūciju vadītāju izteiktā piedāvājuma. Ierēdņi uzskata par netaisnīgu faktu, ka aprīlī piešķirtās izmaksas Lielā Tēvijas kara veterāniem neattiecās uz cīnītājiem ar kolaboracionistiem padomju republikās. Jo viņi arī cīnījās pret nacismu PSRS teritorijā.
Putins piekrita šiem argumentiem.
Viņa rīkojums faktiski pielīdzina nacistiem Baltijas “meža brāļus”, Ukrainas banderoviešus un baltkrievu “zmagarus”. Tādējādi Kremļa lēmums — ir vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, kura nebija PSRS.
Padomju Savienībā visi zināja par Hatiņas traģēdiju, bet maz kurš varēja atbildēt, kurš tieši sadedzināja 149 Baltkrievijas ciema iedzīvotājus. Parasts padomju cilvēks zināja vien, ka tie bija nacisti, un pēc noklusējuma secināja, ka tie bija vācieši. Tomēr nozieguma izpildītāji bija Ukraiņu Nacionalistu organizācijas kaujinieki (OUN, aizliegta Krievijas Federācijā — piez. RuBaltic.Ru).
Pēckara gados Ukrainas PSR vadība vērsās pie PSKP CK ar lūgumu neizpaust informāciju par ukraiņu piedalīšanos Hatiņas slaktiņā, lai neizjauktu draudzību ar brāļiem baltkrieviem. Maskava izpildīja padomju Ukrainas prasību.
Šis stāsts nebija vienīgais.
Princips “tautu draudzība ir svarīgāka par taisnību” kļuvis par PSRS politiskās vēstures Ahileja papēdi.
Protams, padomju cilvēks zināja, ka nacistu okupētās teritorijās notiek ebreju tautas genocīds, bet viņu centās neiedziļināt faktā, ka norādījumu par “ebreju tautas jautājuma galīgo lēmumu” vācieši īstenoja ar vietējo iedzīvotāju rokām. Atseviškos gadījumos Holokausts notika bez hitleroviešu klātbūtnes. Ebreju slaktiņi Ļvovā un Kauņā notika tajās dažās dienās, kad Sarkanā armija no turienes jau bija aizgājusi, bet vērmahta vienības vēl nebija ienākušās.
Par to, kā mocīja un slepkavoja zemniekus, kurus turēja aizdomās par palīdzību partizāniem, zināja visi, bet fakts, ka simtiem miermīgo ciematu uz Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Latvijas pierobežas iznīcināja Latviešu SS brīvprātīgais leģions, bija tikai dažiem speciālistem pieejama slepenā informācija. Blokādas Ļeningradas traģēdija bija kopīga sāpe, bet par to, ka mocīt cilvēkus ar badu vāciešiem palīdzēja igauņu nacionālisti, izvēlējas neizplatīties.
Šāds politiskais korektums tika radīts ar mērķi saglabāt starpnacionālo mieru, tomēr beigās PSRS tas nebeidzās labi. Kad perestroikas laikā Baltijas valstu separātisti sauca “meža brāļus” par varoņiem un brīvības cīnītājiem, kurus asinskārais Staļins izsūtīja uz Sībīriju, jo viņi bija — par brīvību, padomju sabiedrība nezināja, ko lai par to domā. Neviens tai nav paskaidrojis, ka daudziem šiem “varoņiem” ir ar asinīm notraipītas rokas un mežos viņi bēga no pelnītas atriebības.
Faktu atklāšana par PSRS pilsoņu sadarbību ar nacistu okupantiem paātrināja Padomju Savienības sabrukumu, jo pirmkārt tas bija ideoloģisks projekts. Kāpēc tā? Kāpēc līdz atklātības laikmetam mums par to nestāstīja? Varbūt tik tiešām tajā karā ne viss ir bijis tik viennozīmīgi? Varbūt Baltijas valstu nacionālistus tik tiešām represēja tikai tāpēc, ka viņi bija pret “padomju okupāciju”? Varbūt būtu bijis labāk, ja vācieši uzvarētu? Tagad bavāriešu alu dzertu...
Mūsdienu Krievija izvēles situācijā starp tautu draudzību (starptautiskām attiecībām) un vēsturisku patiesību, izvēlējas patiesību.
Un tā ir patiesība, kuru lieko reizi apliecina mūsdienas.
Baltijas valstīs ienīst 9. maiju, nojauc padomju pieminekļus, Rīgā rīko Latviešu SS leģiona maršus un Igaunijas SS divīzijas saietus Sinimae pakalnos. Igaunija un Latvija ieņem pirmās vietas Eiropā pēc vietējo iedzīvotāju skaita, kas Otrā pasaules kara laikā cīnijas Trešā Reiha pusē.
Ukrainas “patrioti” dzīvi sadedzina cilvēkus arodbiedrību namā Odessā? Bet viņi taču paši uzskata sevi par Hatiņu sadedzinājušo “patriotu” mantiniekiem.
Ja Krievija vēlas, lai šie cilvēki atbildētu par saviem noziegumiem, tad tai ir jāredz to aizsākumi.
Mūsdienu nacistu priekšteči veica netīro darbu Hitlera vietā.Tas nozīmē, ka bija tie paši nacisti.