Krievija aptur savas pastāvīgās pārstāvniecības NATO darbību. Maskavai šāds solis nozīmē atteikšanos no liekā diplomātiskā korektuma. NATO nav pilnvērtīgā starptautiskā organizācija – tas ir tikai ASV instruments. Ar amerikāņiem Krievija turpinās runāt gan par NATO, gan par NATO biedriem, piemēram, par Baltijas valstīm, kuru dēļ Maskavas dialogs ar Ziemeļatlantijas aliansi agrāk tika uzskatīts par īpaši vērtīgu.
Mēneša sākumā NATO sekretariāts paziņoja par astoņu Krievijas diplomātu izraidīšanu no sava štāba un divu Krievijas diplomātisko vietu samazināšanu. Diplomātu izraidīšana ir kļuvusi par ierasto praksi, pie tā visi ir pieraduši, nekādas sekas šīs izraidīšanas neradīs, izņemot citās puses diplomātu izraidīšanu.
Tāpēc Krievijas ass un neproporcionāls lēmums ir tik interesants.
Faktiski Krievija izmantoja Alianses klerku demaršu kā iemeslu, lai pieliktu punktu attiecībām ar NATO kā ar starptautisku organizāciju.
"Atbildot uz NATO rīcību, mēs apturam savas pastāvīgās pārstāvniecības NATO darbību, ka arī NATO militārās sakaru misijas darbību, vai nu no 1. novembra vai dažas dienas vēlāk," 18. oktobrī paziņoja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
Ar militāro misiju tiek izbeigta arī Krievijas Informācijas biroja darbība Monsā (NATO štābs Briseles piepilsētā). Būtībā Monsu pamet visi Krievijas valdības pilnvarotie pārstāvji. Sergejs Lavrovs īpaši uzsvēra šo apstākli, paziņojot, ka nepieciešamības gadījumā Ziemeļatlantijas alianses štāba darbinieki var sazināties ar Maskavu, vēršoties pie Krievijas vēstnieka Beļģijā.
Citiem vārdiem, Krievija sadarbosies tikai ar valstīm, nevis ar starptautiskajām organizācijām, kuras šīs valstis izveidoja cīņai ar Maskavu.
Pēdējā laikā Maskava ir secīga šādos jautājumos. Pirms dažiem mēnešiem Kremlis faktiski atteicās atzīt Eiroparlamentu, aizliedzot iebraukt Krievijā šīs organizācijas, kura kļuva par milzīgo pretkrievisko runātavu, prezidentam.
Nākamais loģisks solis – Eiropas Savienības neatzīšana un piekrišana sadarboties tikai ar tās dalībvalstīm: Vāciju, Franciju, Poliju un pārējām. Jo šīs pašas valstis neatzīst Eirāzijas ekonomisko savienību un uzsver, ka sadarbosies tikai ar Kazahstānu, Armēniju un pārējām savienības dalībvalstīm.
Gadījumā ar NATO, Krievijas Ārlietu ministrijas lēmums nemaz nav tik ass, ja aplūkojam to no dinamikas puses.
Maskava spēra soli, kuram gatavojās jau sen.
Pēc Aukstā kara postpadomju Krievija piekrita uzskatīt NATO par pārrunu pusi un starptautisko partneri, atvērot NATO štābā savu diplomātisko misiju. Krievija iestājās Eiroatlantiskās partnerības padomē starp NATO un NATO partnervalstīm. Piedalījās miera uzturēšanas operācijās zem NATO egīdas "Partnerattiecības mieram" programmas ietvaros. Izveidoja NATO un Krievijas padomi, kuras darbības galvenais sasniegums (NATO, nevis Krievijas) bija NATO tranzīta bāzes zem Uļjanovskas iegūšana karavīru pārvietošanai uz Afganistānu.
Visas šīs darbības palīdzēja nostiprināt pozīcijas un leģitimēt organizāciju, kura bija izveidota kā aukstā kara instruments, bet pēc kara kļuva par ASV, kuras pasludināja sevi par šī kara uzvarētājiem, globālās dominēšanas galveno instrumentu.
Citas jēgas NATO pastāvēšanai, kā tikai vasaļu saliedēšanai ap Vašingtonu, pēc PSRS sabrukuma nebija. Bet, lai disciplīna blokā būtu nesatricināmā, vasaļiem bija nepieciešams vienots ienaidnieks. Par tādu ienaidnieku Eiropas valstīm – NATO dalībniekiem varēja kļūt tikai Krievija.
Tādējādi Maskava vairākus gadus ir centusies nodibināt sadarbību ar organizāciju, kura pēc savas dabas tai ir naidīga, un objektīvo iemeslu dēļ nevar mainīties.
Turklāt, jo tālāk attīstījās NATO un Krievijas attiecības, jo naidīgāks pret Krieviju kļuva NATO.
Ar šīs tendences apzināšanos pušu attiecībās sākās pretējais process. Par sākumu var uzskatīt Vladimira Putina "Minhenes runu" 2007. gadā, kad Krievijas prezidents iebilda pret vienpolāru pasaules kārtību ar ASV priekšgalā un NATO kā vienu no tās institūtiem.
Pēdējo gadu laikā tika slēgtas visas kopīgās programmas, pārtraukta Krievijas un NATO padomes darbība, izbeigts politiskais dialogs. Septiņu gadu laikā Krievijas misija NATO tika samazināta no 70 līdz 10 cilvēkiem, turklāt pēdējo trīs gadu laikā Krievijai Monsā pat nebija pārstāvniecības vadītāja.
Šobrīd šim ilggadējām attiecību degradācijas stāstam ir pielikts punkts. Maskava atbrīvoja sevi no liekā diplomātiskā korektuma.
NATO vairs nepastāv kā patstāvīgs spēlētājs vai pārrunu subjekts. Pastāv tikai Savienotās Valstis, kuras izmanto šo organizāciju savu mērķu sasniegšanai. Un Krievija turpmāk runās tieši ar amerikāņiem.
Starp citu, sarunas jau notiek, turklāt diezgan veiksmīgi, ko pierāda Putina un Baidena pārrunas Ženēvā, kā arī ASV valsts sekretāra vietnieces Viktorijas Nulandas nesenā vizīte Maskavā.
Attiecībā uz to, ka NATO dalībvalstis ir arī Polija un Baltijas valstis, kuru militarizācija pie pašas Krievijas robežas Maskavai izraisa lielu satraukumu, tad šajā sakarā Krievija noteikti runās nevis ar NATO un pat ne ar šīm valstīm, bet gan ar ASV.