Nesenie Izglītības likuma grozījumi paredz: no 2021. gada mācību process vidusskolās Latvijā notiks latviešu valodā. Par to, kāda ir krievvalodīgo skolēnu attieksme pret to, vai viņi vēlas mācīties dzimtajā valodā, vai uzskata, ka izglītībai Latvijā jābūt tikai latviešu valodā, portāls RuBaltic.Ru noskaidroja sarunās ar krievu skolēniem no Rīgas.
Reforma novedīs tikai pie naida
12. klases skolnieks Maksims pastāstīja, ka pāreja pie mācībām latviešu valodā ir ļoti strauja. Bērni nav tai gatavi, ir īpaši eksakto zinātņu jomā, kur “viss tapat jau ir abstrakti un vēl kaudze dažādu dīvainu nosaukumu, ko pat dzimtajā valodā nepaturēsi prātā”.
“Es uzskatu: lai iemācītos jebkādu valodu, vajag tajā runāt, sazināties, labāk, protams, no agras bērnības, jo, cilvēkam pieaugot, parādās vēl angļu valoda. Man šķiet, no tās valstij vajadzētu baidīties vairāk nekā no krievu valodas,” uzskata skolnieks.
Jautāts par jauno reformu, Maksims atbildēja, ka valdības iniciatīva novedīs tikai pie naida pret latviešu kultūru.
“Krieviem vajadzīgas tiesības sazināties savā dzimtajā valodā. Ja tie, kas mācīja mūs dzīvot un runāt, būtu zinājuši savu vēsturi, – ne pēdējos simt gadus, bet gan veselus gadu tūkstošus, ko viņi vēlas grozīt kaut kādu 20 gadu laikā, tad viņi zinātu, ka krievi, tāpat kā latvieši, dzīvojuši šajā teritorijā kopš senseniem laikiem, ka viņu varas laikos parādījās pirmās latviešu skolas, avīzes, grāmatas – vācieši to nebūtu atļāvuši,” Maksims paskaidroja sīkāk.
Tagad Maksims visus priekšmetus, izņemot “mazākumtautības valodu”, kā tagad oficiāli dēvē krievu valodu un literatūru, mācās latviešu valodā. Tiesa, zēns jūt, ka daudz ko palaiž garām, lai arī mācības viņu interesē.
“Tāpat kā daudzi mani vienaudži, latviešu valodu mācīties sāku ļoti vēlu. Bērnībā nebija gandrīz nekādas intereses par šo priekšmetu, nebija arī neviena drauga vai paziņas, ar ko tajā runāt. Krievu literatūru iemīļoju, tiklīdz sāku lasīt, pēc tam arī mūzika angļu valodā. Vārdu sakot, latviešu valodai nebija laika, turklāt vēl mācījos latīņu valodu, bet tagad mācos franču valodu,” pastāstīja Maksims.
Jaunietis pastāstīja, kāda ir viņa attieksme pret mācībām dzimtajā valodā. “Ja varētu mācīties krievu valodā, es būtu nokārtojis eksāmenu vēsturē, būtu piedalījies ģeogrāfijas olimpiādē,” skumji piebilda Maksims.
Pēc viņa domām, skolēnam galvenās ir zināšanas, un valstij, ja tā ir ieinteresēta nodrošināt augošās paaudzes izglītību, ir jāļauj viņiem runāt krieviski, jo krievi, tāpat kā latvieši, ir nodokļu maksātāji.
“Valstī dzīvo liels skaits krievu, un viņus nekādi nevar dēvēt par mazākumtautību. Latviešiem ir jārēķinās ar krieviem! Ja krievi ar plakātiem soļo pa pilsētu, protestējot pret izglītības reformu, tas nenozīmē, ka viņi iebilst pret valodu vai nāciju – mēs meklējam iespējas, kā sazināties ar valsti,” uzsvēra Maksims.
Turklāt skolēns uzskata, ka Latvijā noteikti vajag cīnīties par mācībām dzimtajā valodā, un mītiņi ir viens no šī viedokļa izpausmes veidiem, kas var palīdzēt sasniegt mērķi. Tiesa, viņš gan nezināja, vai dosies 1. maijā ieplānotajā gājienā.
“Vēl ilgi jāgaida, paskatīsimies, kad nāks tuvāk, taču es cenšos pēc iespējas biežāk piedalīties savas valsts dzīvē un to pašu iesaku citiem. Pat ja jūs neatbalstāt kādu viedokli, vienmēr būs interesanti apmeklēt tādus pasākumus, palasīt, ko raksta uz plakātiem, paklausīties, ko runā. Ja tu patiešām mīli savu valsti, parādi, ka tu tai velti uzmanību, piedalies, esi klāt!” noslēgumā piebilda Maksims.
Mācības svešā valodā vai tālmācība
Līdzīgu viedokli jautājumā par krievu skolu pāreju uz mācībam latviešu valodā pauda arī 9. klases skolniece Ksenija.
“Mans viedoklis par šo reformu ir ļoti noraidošs. Latvijā ir vairākas mazākumtautības, kuru vidū krievu kopiena ir vislielākā. Lielākajā daļā Eiropas valstu mazākumtautībām ir tiesības uz pilnu vidējo izglītību dzimtajā valodā,” viņa atzīmēja.
No pērnā gada visas Ksenijas mācību grāmatas ir latviešu valodā, tiesa, nodarbības pagaidām ir bilingvālas. Taču mājās, kad jāizlasa mācību materiāls, uzdevumu izpilde aizņem ilgāku laiku.
“Ilgu laiku aizņem teksta tulkojums, darbs kļūst vienveidīgs. Apgūstot jebkuru priekšmetu, priekšplānā izvirzās tulkojums, tādēļ zūd interese par pašu priekšmetu,” teica Ksenija.
Protams, ja vien būtu izvēles iespēja: mācīties latviešu valodā, vai dzimtajā krievu valodā, Ksenija izvēlētos krievu valodu, tāpēc viņa nolēmusi no nākamā mācību gada pāriet pie tālmācībām Krievijas skolā.
“Tieši skolā mēs saņemam pirmās zināšanas, mācāmies mācīties, apgūt materiālu, strādāt ar informāciju, - to mums nāksies darīt visu mūžu. Patlaban mums vajag atrast pašiem sevi, saprast, kādas ir mūsu slieksmes, saprast, kādus priekšmetus mums būs interesanti mācīties padziļināti. Es uzskatu, ka mācības svešā valodā apgrūtina un palēnina procesu,” uzsvēra skolniece.
Ksenija ir pārliecināta: Latvijā noteikti vajag cīnīties par mācībām krievu valodā, valstī ir labi piemēri, kas liecina – cīņā daļēji gūti panākumi.
“Priecājos, ka 2004. gadā izdevās daļēji saglabāt mūsu tiesības mācīties dzimtajā valodā, kad par sevi cīnījās visa krievu skola. Esmu pateicīga tiem, kuru pūles ļāvušas saglabāt krievu skolu līdz mūsdienām. Sākumskolā es mācījos ar interesi un prieku, ar labām sekmēm,” atcerējās pusaudze.
Pēc viņas domām, protesta akcijas ir iedarbīgs līdzeklis sava viedokļa aizstāvēšanai. Tomēr Ksenija ar nožēlu atzīmēja, ka patlaban mītiņos piedalās tikai nedaudzi no tiem, kurus tieši skars reforma.
“Daži jau ir “nospļāvušies” par mācībām, citi labāk pielāgojas situācijai,” viņa teica. Tomēr viņa bija noskaņota optimistiski un solīja noteikti apmeklēt demonstrāciju 1. maijā, jo regulāri apmeklē visus šāda veida mītiņus.
Latvija – ne tikai latviešiem
12. klases audzēknis Ņikita uzskata, ka izglītība svešā valodā apgrūtina informācijas apgūšanu. “Valodu diskriminācijas dēļ skolnieks būs spiests taisnoties par sliktām latviešu valodas zināšanām gandrīz katrā priekšmetā. Pāreja no dzimtās pie latviešu valodas daudziem skolēniem izrādījās pārāk krasa. Viņiem vēl nav izdevies integrēties latviešu sabiedrībā, un viņi izjūt visas valodas barjeras nelaimes,” viņš atzīmēja.
Pagaidām izglītības reforma nav īpaši būtiski ietekmējusi skolu, kurā mācās Ņikita. “Skolotāji vēlas, lai viņus skaidri saprastu, lai viņu priekšmets būtu patīkams un interesants, tāpēc iedrošinās mācīt labāk saprotamākajā dzimtajā valodā,” viņš atklāja.
Tomēr Ņikita atzina, ka dažiem skolotājiem trūkst drosmes. Galu galā pasliktinās uztvere un informācijas plūsmas apgūšana stundās.
“Rezultātā darbs mācību stundās kļūst darbietilpīgāks un garlaicīgāks,” sūdzējās Ņikita.
Viņs uzskata, ka izglītība dzimtajā valodā Latvijā nestu labākos rezultātus, taču diemžēl tas ir maz ticams, tāpēc būtu labi, ja saglabātos bilingvālā izglītība – latviešu un krievu valodās.
“Viss labākais atrodas krustcelēs. Es pretendēju uz bilingvalitāti, uz zelta vidusceļu, kas nepataisīs krievu par latvieti un palīdzēs sadraudzēties ar valsts valodu bez vardarbīgas piespiešanas. Taču uz vēlamāko rezultātu – izglītību dzimtajā valodā – es tikai ceru ar bērnišķīgu naivumu,” konstatēja jaunietis.
Viņš atzīmēja, ka tādā gadījumā “zinību granīts būtu vieglāk sagraužams, un skolotāji sekmīgāk dāvātu skolēniem zināšanas”.
Taču, lai arī Ņikita ne īpaši tic izglītības iespējām krievu valodā, pēc viņa domām, par to noteikti ir jācīnās.
“Mācības dzimtajā valodā – tās ir mūsu tiesības. Izglītības ministrija slikti izstrādā prioritātes, uzskatot, ka izglītības iegūšana valsts valodā par katru cenu un nerimtīgā krievu skolu likvidācija ir vissvarīgākā. Latvija nav domāta tikai latviešiem, tā nekad nav bijusi mononacionāla,” atgādināja skolnieks.
Ņikita uzskata, ka vajag noteikti piedalīties mītiņā, lai arī protestu akciju dalībnieku skaits nav tik liels, kā gribētos.
“Acīmredzot, tikai retam cilvēkam rūp mūsu valsts nākotne, jo visos mītiņos dalībnieku skaits nav liels. Lielākā daļa Latvijas pilsoņu vēl joprojām uzskata, ka iešana uz mītiņiem ir bezjēdzīga laika tērēšana. Viņi neņem vērā, ka organizētā mītiņa rezultāts ir atkarīgs no tā dalībnieku skaita. Uzskatu par nepieciešamu apmeklēt mītiņu 1. maijā un aizstāvēt tur savas tiesības. Vajag rīkoties!” aicināja Ņikita.